Septiņi karstuma mēneši, islāms un bloķēti interneta zvani: AAE dzīvojoša latviete par savu pieredzi (9)

Latvijas Republikas pilsone, 27 gadus vecā Sintija Elnione dzīvo Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) jau 5 gadus. Viņa strādā mārketinga nozarē un darbojas tēju ražošanas un apkalpošanas jaunuzņēmumā AVANTCHA Tea kā Biznesa attīstības un Digitālā mārketinga vadītāja. Jaunā sieviete ir pavadījusi arī gadu Austrālijā, kurā sasmēlusies iedvesmu un brīvo dzīves garšu. Viņa norāda, ka sākotnēji nedomāja Apvienotajos Arābu Emirātos pavadīt tik ilgu laiku, taču dzīve ir iegrozījusies citādi.

Būtiski ir tas, ka kopš jaunās sievietes pārvākšanās ir ievērojami uzlabojušās arī Latvijas un AAE ekonomiskās attiecības un pašlaik šajā Tuvo Austrumu zemē ir atvērta gan mūsu vēstniecība, gan arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecība. Pašlaik valdība gatavojas arī mūsu ražoto produkciju prezentēt Dubaijā rīkotajā izstādē EXPO 2020, kurā sabrauks uzņēmēji no visas pasaules. Sintija norāda, ka viņa rūpīgi seko līdzi izstādes norisei un ir pat iesaistīta tās rīkošanā kā brīvprātīgā.

Šī intervija tika noturēta 9. novembra sestdienas rītā, kas AAE ir otrā, nevis pirmā nedēļas nogales brīvdiena (lielākajā daļā arābu valstu nedēļa sākas ar svētdienu). Kā saziņas līdzekli izmantojām Skype zvanu, taču arī šajā kontekstā saskārāmies ar problēmu. Izrādās, ka AAE šāda veida saziņa ir bloķēta gan tam pašam Skype, gan Facebook Messenger, gan arī Whatsapp zvaniem. Līdz ar to, bijām spiesti meklēt risinājumu, kuru par laimi arī beigās atradām.

Kā vispār nonāci Dubaijā?

Savulaik pabeidzu Rīgas Juridisko augstskolu (RGSL) un man sanāca sazināties ar kompāniju, kura tik tikko bija no Lielbritānijas atbraukusi uz Latviju, lai atvērtu filiāli. Šī kompānija nodarbojās ar muitas nodokli neaplikto luksusa preču tirdzniecību diplomātiem un komisāriem visās pasaules valstīs. Tā vēlējās paplašināt savu saimniecisko darbību un apkalpot 8 valstis Baltijas jūras reģionā. Brīdī kad iepazināmies, likās, ka es viņiem esmu ideālais cilvēks, lai palīdzētu šeit veiksmīgi iekārtoties. Sāku pie viņiem arī strādāt klientu apkalpošanas sfērā un pēc apmēram gada šī kompānija izlēma, ka filāles atvēršana Latvijā tomēr nav izrādījusies rentabla. Rezultātā, tika pieņemts lēmums to slēgt. Tomēr šai kompānijai bija sava filiāle arī Dubaijā un man tika piedāvāts strādāt tur. Tā es arī nepilna mēneša laikā tur pārvācos.

Kopš tā laika gan ir ļoti daudz kas mainījies. Tajā kompānijā es vairs nestrādāju, jo tur jau atkal bija pārmaiņas un man tajā laikā bija sapnis aizbraukt uz Austrāliju. Tomēr vēlāk atkal atgriezos Dubaijā.

Varbūt vari pastāstīt, kas tev pārvākšanās brīdī likās ļoti atšķirīgs no Latvijas? Kas tev visvairāk krita acīs?

Mani visvairāk pārsteidza sabiedrības sadalījums kārtās AAE iekšienē.

Šajā valstī dzīves kvalitāte ir ļoti atkarīga no tavām saknēm un, piesakoties darbos, tev pat CV ir jānorāda no kurienes tu nāc.

Pastāv arī algu atšķirības. Piemēram, apkalpojošajā sfēra pārsvarā strādā cilvēki no Indijas vai Pakistānas. Tas tā vienkārši ir, jo rekrutēšanas aģentūras tāda veida darbiem ieved darbiniekus tieši no šīm valstīm.

Es saprotu, ka AAE ekonomika jau pati par sevi balstās uz šo viesstrādnieku darbu, ne?

Tieši tā. Es tik šo faktu pati izjutu vairāk uz savas ādas, jo tas man bija salīdzinoši liels emocionāls pārsteigums. Esmu pati redzējusi, ka tiek atvests vesels autobuss ar strādniekiem un tie sāk celt daudzas būves, kuras tika aizsāktas jau pašos EXPO 2020 pirmsākumos. Pagaidām risinās gatavošanās pēdējais gads un tiek realizēti daudzi projekti. Tāpēc arī ir bijis vajadzīgs šis ievērojamais viesstrādnieku apjoms. Es tik izteiktu sabiedrības slāņošanos iepriekš nebiju apzinājusies.

Iespējams es tagad lietošu spilgtu apzīmējumu, bet vai tev nav sajūta, ka tu savā ziņā arī novēro moderno verdzību?

Es negribētu atzīt, ka šajā gadījumā mēs varam novērot verdzību. Es domāju, ka šeit valdošie apstākļi viesstrādniekiem, kuri paši brīvprātīgi piekrīt atbraukt strādāt celtniecībā nav nemaz tik slikti. Vismaz nav tik slikti salīdzinot ar apstākļiem, kuri varētu valdīt viņu pašu valstīs. Es domāju, ka šādā ziņa viņu lēmums atbraukt uz šejieni ir arī praktiski izskaidrojams. Verdzību mēs parasti nevaram attiecināt uz gadījumiem, kad notiek brīvprātīga izvēle.

Kādas ir lietas, kuras tev pašai AAE ir bijis pieņemt visgrūtāk?

Viena no lietām noteikti bija atšķirīgā izpratne par laiku. Mēs Latvijā esam pieraduši, ka mēs varam sarunāt tikšanos 17:00 un 17:00 arī tikties.

AAE sarunāt tikšanos 17:00 nozīmē tikties laika posmā no 19:00 – 21:00.

Līdzīgi arī mēs varam sarunāt tikties trešdienā plkst. 15:00, bet satikties pēc apmēram trīs nedēļām piektdienā plkst. 19:00.

Tātad izpratne par laiku ir ļoti relatīva, elastīga un neviens tā īsti nesteidzās?

Jā, teiksim tā (smejas). Protams, ka nav arī tā, ka neviens nesteidzās. Ir lietas, kurām vienkārši vajag tikt izdarītām noteiktā laikā. Tomēr tev ir jāapzinās, ka tev ir nepieciešams desmit reizes piezvanīt, lai dabūtu kādu lietu gatavu. Iespējams, ka tagad es pie tā jau vairāk vai mazāk esmu pieradusi, tomēr sākumā man visnotaļ likās – nu kā var būt, ka mēs sarunājam, bet tu vienkārši neesi?

Varbūt tu strādājot biznesa vidē es arī izjutusi kontaktu nepieciešamību? Cik es zinu, tad arābu pasaulē ļoti daudz kas tiek realizēts tikai uz savstarpējās pazīšanās pamata.

Man šķiet, ka šim jautājumam ir vairāk gadījuma raksturs. Es nezinu vai es no savas pieredzes varu secināt, ka šādiem kontaktiem būtu jābūt obligātiem. Tomēr kā jau jebkurā vietā, var gadīties ar kādu sadraudzēties un panākt rezultātu ātrāk. Tāpat ir noderīgi zināt kādu kontaktpersonu, kura tev var palīdzēt veikt savu darbu.

Vēlos arī norādīt, ka AAE pamazām tiek ieviesta sistēma, kura kontaktu lomu samazina. Ja sākotnēji ,kā jau jebkurā citā valstī, kontaktu loks bija vienīgais veids, lai panāktu rezultātu, tad tagad jau cilvēki lēnām sāk pieturēties pie konkrētiem noteikumiem.

Tad tu varētu apgalvot, ka AAE mainās?

Man laikam ir tāda sajūta, jā. Šo 5 gadu laikā esmu pamanījusi, ka tiek ieviestas daudzas jaunas modernas tehnoloģijas un taisīti dažādi portāli visās valsts iestādēs. Mūsdienās daudz ko AAE var paveikt nemaz neizejot no mājām. Viens piemērs šajā kontekstā ir InstaShop, kurā var pasūtīt pārtikas produktus, ūdeni vai tualetes papīru piegādāšanai uz mājām. Tāpat mūsdienās vairs nav jāraksta fiziski iesniegumi dažādām iestādēm. To visu var paveikt internetā. Šis viss var tikt sasaistīts arī ar manis iepriekš teikto par savstarpējiem kontaktiem. Manuprāt, šīs tehnoloģijas to nepieciešamību samazina. Viss notiek caur konkrētu sistēmu.

Kā sadzīvo ar faktu, ka AAE nav demokrātiska valsts? Galu galā, mums pašiem pirms intervijas bija problēma sazvanīties tāpēc, ka tavā galā ir bloķēti Skype zvani, Facebook messenger zvani un Whatsapp zvani.

Uz savas ādas es to tā īsti neizjūtu. Es šo aizliegumu cenšos sevī iekšēji izskaidrot un atrast tam iemeslus. Ja es šos iemeslus saprotu, tad es arī saprotu kāds ir minētā aizlieguma mērķis un saprotu, ka tas obligāti nav demokrātijas ierobežošana.

Kāpēc tad, tavuprāt, šīs aplikācijas tiek ierobežotas?

Viens varētu būt ekonomiskais iemesls. Kā jau pirms intervijas sākuma tev teicu, šeit esošajām kompānijām ir jāmaksā milzīgi rēķini vietējam saziņas pakalpojumu sniedzējam. Tas AAE principā ir tavs vienīgais kontakts ar ārpasauli. Ja cilvēki ir spiesti izmantot tikai tā piedāvātos komunikācijas kanālus, tad loģiski, ka šī uzņēmuma ienākumi būs lielāki. Man ir arī citas versijas, taču šī man šķiet visloģiskākā.

Kā ar laikapstākļiem? Vai bija grūti pierast pie lielā karstuma?

Man vispār liekas, ka esmu piedzimusi nepareizajā laikapstākļu joslā, jo es absolūti nemīlu aukstumu. Vienīgā lieta, kuru Latvijā es tiešām nekad neesmu spējusi iemīlēt ir tieši mūsu laikapstākļi. Neko citu sliktu par Latviju es laikam tiešām nevaru pateikt. Mēs daram to, ko varam un viss ir ļoti labi. Kopumā varu teikt, ka man tiešām ļoti patīk karstums. Citi cilvēki par mani brīnās.

Vai tev patīk arī karstais laiks vasarā, kad ir +60 grādi pēc Celsija?

Jā, man absolūti nav problēmu. Tas protams ir ļoti personīgi, jo es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem ir par karstu. Īpaši smagi mēdz būt vasaras mēnešos (jūnijā, jūlijā un augustā). Tajā laikā cilvēki ļoti daudz sēž iekštelpās un cenšas pārvietoties no punkta A uz punktu B ar transporta līdzekļiem. Daudziem gribas iziet ārā, taču tur ir vienkārši par karstu. Aukstāks arī nepaliek vakarā.

Tad tu neesi no tiem cilvēkiem, kuri vasarā dodas no valsts projām? Zinu, ka daudzi cilvēki no AAE tevis minētajos trīs mēnešos dodas uz Eiropu.

Nē, es labprāt augustā uz pāris nedēļām atbraucu uz Latviju. Ja es trāpos šeit lietū, tad vispār ir dievīgi.

Ir tāda sajūta, ko no manis tiek noskalotas visas tuksneša smiltis.

Tad tevi sajūtot lietu pārņem kādas īpašas sajūtas?

Protams! Tā ir ar visu, kas tev ikdienā nav. Tev tas liekas kā kaut kas ekskluzīvs.

Jā, sajūta, ka no ķermeņa tiek noskalotas tuksneša smiltis izklausās samērā ekskluzīvi.

Jā, noteikti. Tu dabū tādu devu svaiga gaisa, meža un lietus. Pēc tam tu jūties iedvesmots. Vienā brīdī gan var pārņemt nogurums no šiem laikapstākļiem. Pēc tam var braukt atpakaļ sildīties.

Principā AAE tādas lietas, kā meži un nokrišņi ir deficīts. Vai mēs tā varam apgalvot?

Nē, nē...mums ir nokrišņi, taču tie ir ļoti reti. Lietus ir varbūt desmit dienas gadā un tās ir ļoti patīkamas. Vienmēr jau gribās nedaudz pārmaiņas. Mums vispār šeit liekas, ka laiks paiet nenormāli ātri un mēs tam mēģinam atrast izskaidrojumu. Viens no iemesliem varētu būt gadalaiku nemainīšanās, jo tie ir tikai divi – vasara un ziema. Šādā situācijā laiks šķiet saplūstam vienā veselumā. Ziemā, starp citu, laikapstākļi ir ideāli – gandrīz vai kā skaistākajā Latvijas vasaras dienā.

Tādi mēži kā pie mums tur nav?

Mums ir parki. Tas protams, ka ir nesalīdzināmi (smejas). Tajā pašā laikā AAE arī ir īpašas salas, kurās ir ierīkoti rezervāti. Tajos ir liela dzīvnieku daudzveidība (tai skaitā tuksneša dzīvnieki, kuri varbūt vēl ir tikai Āfrikā). Tur aizbraukt ir ļoti skaisti.

Ja mēs atgriežamies pie ikdienas dzīves Dubaijā, vai tu kā sieviete esi saskārusies ar kādiem islāma kultūras aizspriedumiem vai ierobežojumiem?

Personīgi šādus ierobežojumus vai aizspriedumus es neesmu izjutusi.

Tāpat neesmu novērojusi, ka islāma kultūrā pret sievietēm izturētos slikti.

Es vispār ikdienā parasti apgrozos sabiedrībā, kurā valda ļoti liela nacionālā daudzveidība. Man parasti ikdienā apkārt ir pat 8 dažādas valstis un ar tā saucamajiem «īstajiem» vietējajiem man kontakts ir salīdzinoši mazs. Man protams no to vidus ir pāris draugi, bet kontakts ir pārsvarā ar cilvēkiem no Vācijas, ASV, Nīderlandes, Francijas, Latvijas, Ungārijas.

Taču ja mēs runājam par kaut kādām ikdienišķām lietām, AAE vilcienos ir vagons, kurš ir paredzēts tikai sievietēm un bērniem. Tas tiek ļoti respektēts no vīriešu puses. Neviens tur neies un nesēdēs tikai tāpēc, ka citur vilcienā ir aptrūkusies vieta. Sākumā varbūt tas likās neparasti, bet ar laiku sapratu, ka tādā veidā pret šo dzimumu tiek izrādīta cieņa.

Vai kādreiz esi bijusi mošejā? Ja nemaldos, tad tur sievietēm ir jāvelk tradicionālais musulmaņu apģērbs.

Jā, ieejot mošejā tev tiek iedota abaja. Tas tā notiek un tas tiek ļoti respektēts. Manuprāt, tā ir laba tūristu izklaide, jo kalpo par papildus lietu, kura tev ļauj izdzīvot arābu kultūru. Es tur neredzu neko tādu.

Ja tu uz to skaties pozitīvi, vai vari aprakstīt savas sajūtas brīdī, kad tu pirmo reizi uzvilki abaju?

Poētiski izsakoties, es tajā brīdī reāli pieskāros tai kultūrai. Tā izgāja caur mani.

Sajūtas bija visnotaļ pozitīvas. Es vispār pirmo reizi mošeju apciemoju tumsā un tad tur bija interesantas gaismas, tīrība un klusums. Pat aizdomājoties es tur neko negatīvu atrast nevaru. Tur viss bija ļoti gaisīgi un tīri. Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka es jau sākumā devos uz šo mošeju izjūtot dziļu cieņu pret vietējām tradīcijām.

Vai tevi šī pieredze ir kaut kādā veidā izmainījusi? Ja mēs salīdzinam Sintiju, kura vēl nebija atbraukusi uz AAE un Sintiju tagad, vai tevī ir mainījušies priekšstati par arābu pasauli un Tuvajiem Austrumiem kopumā?

Jā, protams. Es varbūt nevaru tev pateikt, ka manī būtu mainījies daudzu lietu kopums, taču es varu analizēt atsevišķus punktus, kuros ir notikušas izmaiņas. Ja tu man tā jautā, tad īstenībā visi pasaules cilvēki ir fundamentāli vienādi. Atšķirīgas ir tikai ikdienas lietas, kuras mēs darām, kā arī tradīcijas un reliģija. Visi cilvēki no rīta ceļas, ēd un guļ. Ja es agrāk skatījos uz citu kultūru svētkiem un nevarēju (varbūt pat necentos) tos izskaidrot, tad tagad es noteikti domāju, ka fundamentāli mēs visi tomēr esam cilvēki. Esmu sākusi skatīties uz citām tradīcijām ar ļoti lielu cieņu. Pat ja es tās nevaru izskaidrot vai nevaru pieņemt, es piekrītu nepiekrist (no angļu val. let’s agree to disagree). Es necenšos par to lauzīt galvu un mēģināt rast atbildes.

Iespējams tev liksies tāds nedaudz neparastāks jautājums. Ja tev kāds piedāvātu pāriet islāmā, vai tu piekristu?

Labs jautājums (smejas). Es laikam neesmu līdz šim iedomājusies tādu situāciju. Man debesis ir vienas lielas un es nevaru apgalvot, ka katrā pasaules malā tās būtu atšķirīgas. Es uzskatu, ka reliģija nāk no viena augstāka punkta un es nevarētu tagad pateikt, ka es piederu kādai konkrētai ticībai. Es tomēr piederu visai pasaules enerģijai.

Kā ar arābu valodu? Esi mēģinājusi mācīties?

Būtībā es apgūstu tādas kā pamatfrāzes. Man darbā ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem no arābu pasaules, kuri runā arābu valodā. Man ir sanācis runāt gan ar cilvēkiem no AAE, gan no citām arābu valstīm. Lieta tāda, ka katrai no tām ir savs dialekts un viens un tas pats vārds šajos dialektos var būt pilnīgi citāds. Ņemot vērā, ka šī valodas daudzveidība ir tik liela, es laikam padevos. Manā galvā ir mikslis no visām arābu valodām un īstenībā nav bijusi arī nepieciešamība to zināt ļoti labi. Tādejādi, neesmu uz to arī tik ļoti fokusējusies.

Kādas tev ir bijušas sajūtas to mācīties? Vai ir bijis viegli vai grūti?

Tev ir jāaizmirst viss tavs līdzšinējais domāšanas veids valodas apguvē. Tur nevar vienkārši iemācīties alfabētu un sākt likt vārdus kopā. Principā ir jāsāk domāt pa jaunam. Piemēram, ja mēs runājam par vārdiem, kuri saistītos ar bibliotēku, arābiem ir īpašs veids kā tos izveidot skanējumā un rakstībā līdzīgus vienai tēmai. Piemēram, vārds grāmata skanēs arābiski ļoti līdzīgi vārdam bibliotēka.

Kā tev ar vietējo virtuvi? Esi jau pie tās pieradusi?

Viena lieta, kura man sākumā ļoti pietrūka bija krējums.

Tomēr tas bija tikai sākumā un tagad jau esmu pilnībā atdevusies šīs pasaules virtuvei. Man laikam citu virtuvju pieņemšana nesagādā nekādas grūtības un ļoti garšo arī indiešu virtuve. Šeit indiešu ēdieni ir pieejami ļoti plašā klāstā. Par arābu virtuvi kopumā runājot, man tā liekas ļoti uz gaļu orientēta un bagātīga. Es pati gaļu neēdu, tāpēc man to īsti izbaudīt nesanāk.

Īstenībā līdz šim Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir darījusi labu darbu un daudzi mūsu produkti ir pieejami arī šeit. Tagad veikalos var atrast gan Latvijas krējumu, gan Latvijas biezpienu, gan Cido sulas. Vēl tikai nav biezpiena sieriņš «Kārums».

Vai tu vispār ilgojies pēc Latvijas?

Pirmos gadus noteikti. Tā saikne ar ģimeni un Latvijas draugiem parasti jau ir tuvāka tieši pirmos tavus aizbraukšanas gadus. Tad man bija diezgan grūti, jo ļoti bieži gribējās braukt mājās un es to arī atvaļinājuma laikā darīju.

Pietrūka arī «Cielaviņa» un visādas citas lietas.

Tomēr pēc pieciem gadiem es jau esmu pieradusi. Katrā ziņā pagāja laiks līdz es pieņēmu, ka tā ir mana ikdiena un manas mājas. Tā teikt – vajadzēja sev klāt pielaist to sajūtu, ka es te palieku, nevis tikai uzturos uz brīdi.

Pagaidām varu teikt, ka esmu ar savu dzīvi mierā. Esmu arī sev jautājusi – kas man Latvijā īsti pietrūkst? Tomēr esmu sapratusi, ka vieglāk ir dzīvot tad, ja tev nekas nepietrūkst. Apzinos, ka esmu īstajā vietā un laikā un viss notiek. Protams ir forši uz Latviju aizbraukt un tur visus satikt. Man laikam visvairāk pietrūkst tieši cilvēki.

Vai tu vēl vispār identificējies ar latvietību, jeb arī tu jau esi kļuvusi par pasaules pilsoni?

Man gribētos domāt, ka es piedzimu kā pasaules pilsone (smejas). Man ir Latvijas pase un latviešu valodas zināšanas, kas ir salīdzinoši ekskluzīvi. Ekskluzīvi tas ir tāpēc, ka šajā valodā uz pasaules runā ļoti maz cilvēku. Tāpat man noteikti dažās lietās ir latvieša domāšana.

Negribētos jau īsti atzīt, ka vairs neidentificējos kā latviete. Es noteikti identificējos, taču ikdienā tas laikam aizmirstās. Mēs šeit Dubaijā esam sabraukuši no visām pasaules malām un tu vairs pat neatceries no kurienes tu īsti nāci.

Tu pati kaut kad būtu gatava atgriezties, jeb arī nē?

Es protams nezinu vai šeit palikšu uz visiem laikiem, taču manā galvā nav jau izplānots plāns – es šeit palikšu tik ilgu laiku un pēc tam braukšu mājās. Tu man jautāji par piederību un man ir tā, ka man nav tā sajūta, ka mājas būtu tā vieta, kur būtu jābrauc atpakaļ. Man ir tā sajūta, ka mājas es varu atrast jebkur. Tās ir iespējams būvēt arī kaut kur citur. Līdz ar to, es pieļauju, ka pēc laika es varētu pārvākties arī uz jaunu valsti, kura obligāti nebūtu Latvija.

Ko tu ieteiktu Latvijas iedzīvotājiem, kuri atbrauc uz AAE?

Es ieteiktu necensties lieki domāt par to, kāda būs to pieredze šajā valstī. Nevajag pārlieku klausīties arī citu cilvēku pieredzē, jo katram tā ir citādāka. Ja pārlieku ieklausīsieties citu viedoklī, tad pastāv iespēja braukt uz turieni ar mazliet sliktu sajūtu. Tā vietā vajag vienkārši ļauties piedzīvojumam un ļaut sevī ielaist šīs pasaules garšu. Savukārt, saduroties ar lietām, kuras šķiet citādākas nekā Latvijā, nevajag tās vienmēr mēģināt izskaidrot. Tā vietā, viss ir jāpieņem ar vieglu prātu.

Principā braukt bez stereotipiem?

Laikam, jā. Ja tu gribi norezumēt vienā teikumā, tad noteikti – braukt bez stereotipiem. Tas laikam ir tas labākais padoms, kas man nāk prātā.

Vai Latvijai un AAE tavuprāt ir arī kādas līdzības?

Noteikti, ka ir! Šajā brīdī man nāk prātā tieši laikapstākļi.

Latvijā ir septiņi mēneši ar tumsu, aukstumu un slapjdraņķi, bet AAE ir tieši otrādi – ir septiņi mēneši ar karstu sauli.

Es vienmēr saku, ka tas ir principā tas pats. Tikai tev ir jāizvēlās – vai nu tu baudi aukstumu, jeb karstumu. Galu galā, nav jau dzīves bez problēmām. Tev vienkārši jāizvēlas tās problēmas, kuras tev patīk risināt.

Cik saprotu, tad tavā gadījumā tu labāk risini karstuma problēmu? (smejas)

Tieši tā! Manā gadījumā es labāk cīnos ar sauli, nevis lietu (smejas).

Ko tu novēlētu Latvijai simtgadē?

Es uzskatu, ka ir tās iedzīvotājiem ir nepieciešams Latviju beigt salīdzināt ar visu pārējo pasauli. Tā vietā ir vienkārši jāiet savs ceļš ar pārliecību, ka tiek iets pareizajā virzienā. Es tādēļ novēlēšu iet savu ceļu ar stingru pārliecību, ka viss izdosies un, ka visu mēs darām pareizi.

Paldies tev liels par interviju!

Paldies!