Krišjānis Liepa: Brīvprātīgā darbs ir dzīvi mainoša pieredze (9)

Kā tu nonāci līdz domai par brīvprātīgo darbu?

Ja godīgi, tas bija ļoti nejauši. Es biju nesen pabeidzis Starptautisko ekonomikas augstskolu, ieguvis bakalaura diplomu ekonomikā un biznesa administrācijā, un sāku meklēt darbu. Staigāju uz intervijām bankās un konsultāciju uzņēmumos, taču tas viss tobrīd šķita ļoti nomācoši. Tad kādu dienu "Facebook" pamanīju lapu, kas saucās "Esi labs". Viņi piedāvāja Eiropas brīvprātīgo darbu. Man nebija ne jausmas, kas tas tāds ir, bet tur tika piedāvāts darbs Bulgārijā uz diviem mēnešiem. Bija jābrauc jau pēc pusotras nedēļas. Man tas šķita foršāk nekā meklēt darbu, un es sāku rēķināt, kā būs ar naudu. Jo, lai gan var šķist, ka brīvprātīgais darbs ir strādāšana par brīvu, gandrīz vienmēr tiek nosegtas dažādas izmaksas. Izskatījās, ka materiālajā ziņā viss būs kārtībā, un tā nu es devos uz Bulgāriju. Izrādījās, ka tas ir darbs arheoloģiskajos izrakumos mazā pilsētiņā. Tur bija milzīgs cietoksnis un apkārt norisinājās izpēte, kurā bija vajadzīgi palīgi.

Toreiz  es nezināju, vai un kāpēc man tas ir nepieciešams. Bet šie divi mēneši jaunā vidē un kopā ar jauniešiem no astoņām valstīm ļāva man ļoti labi iepazīt pašam sevi un saprast, kas man padodas un kas rūp. Ļoti bieži Eiropas brīvprātīgā darba projektos galvenā sastāvdaļa ir iniciatīvas uzņemšanās. Arī Bulgārijā mums bija iespēja piedalīties gan grupas organizēšanā, gan mazu projektiņu īstenošanā vietējā kopienā paralēli arheoloģijai. Mēs izstrādājām projektu par vietējām suņu patversmēm - situācijas izpēti tajās un iedzīvotāju informēšanu par to. Jo suņu patversmes tur bija ārkārtīgi sliktā stāvoklī un pārpildītas. Tādējādi man, kurš bija tikko kā no augstskolas, pirmo reizi bija iespēja ņemt grožus savās rokās - izdomāt projekta tēmu, dabūt atbalstu no vietējā laikraksta un radio. Tas bija pirms pieciem gadiem, man bija 22 gadi.

Tad es atgriezos Latvijā, drusku tā kā izmests no laivas.

Kaut ko ēst vajadzēja, un es sāku strādāt ikdienišķu darbu, bet paralēli meklēju iespējas būt noderīgam. Es sapratu, ka man ir daudz brīva laika un es labprāt darītu kaut ko tādu, kam manā skatījumā būtu lielāka pievienotā vērtība. Pirmais, ko atradu, bija vides organizācija Homo Ecos, kas meklēja brīvprātīgos. Līdz ar to man bija iespēja piedalīties brīvprātīgo darbā tepat Latvijā un apgūt jaunas prasmes.

Ko tu darīji?

Dažādas lietas. Piemēram, biju brīvprātīgais pasākumā par atjaunojamo enerģiju. Bet laika gaitā šis darbs kopā ar Homo Ecos noveda mani pie tā, ka mums ar bariņu domubiedru Rīgā ir sava organizācija "Repair cafe Riga".

Pēc atgriešanās Rīgā es teicu tai organizācijai "Esi labs", ka Bulgārija man ir bijusi dzīvi mainoša pieredze, un es labprāt palīdzētu viņiem, kaut vai tikai ar informācijas izplatīšanu. Laika gaitā tas mani noveda pie darba gadu garā projektā - es biju Francijas Civilā servisa brīvprātīgais pārstāvis Latvijā.

Kā to saprast?

Dažādās valstīs - Francijā, Itālijā, Austrijā un citur ir šis civilais serviss, kas ir alternatīva dienestam armijā. Dienesta vietā jaunietis var gadu strādāt pie kādas nevalstiskās organizācijas. Parasti gan darbs notiek tajā valstī, kuras pilsonis ir jaunietis, bet bija viena ļoti izmanīga franču organizācija, kura iesaistīja "Esi labs" un vēl septiņas organizācijas no septiņām valstīm savā projektā par profesionālo brīvprātīgo darbu.

Tad tevi var saukt par profesionālu brīvprātīgo?

Es noteikti esmu brīvprātīgais ar pieredzi. Es strādāju iniciatīvā "EU Aid Volunteers", kas ir profesionālo brīvprātīgo programma projektiem ārpus Eiropas savienības. Tajā ir junioru un senioru pozīcijas. Senioru var saukt par profesionālu brīvprātīgo - atkarībā no projekta tam nepieciešama trīs līdz piecu gadu pieredze. Tā kā man vēl ir, ko pacensties, bet, katrā ziņā, es esmu liels brīvprātīgā darba fans.

Bet patiesībā man diezgan daudz nācās nostrādāt ar papīriem. Lai organizācija piedalītos šajā projektā, tai jāiet cauri diezgan agresīvam sertifikācijas procesam, jānodrošina daudz un dažādas procedūras. Šo sertifikāciju es projekta galā arī sasniedzu, un "Esi labs" kļuva par vienīgo Latvijā sertificēto organizāciju šajā iniciatīvā.

Un tad tu pats nonāci eksotiskākās vietās.

Man bija iespēja pieteikties uz brīvprātīgā darbu un praksi projektā GLEN - "Global Education Network of Young Europeans", kura pamatideja ir likt Eiropas jauniešiem - visbiežāk, baltiem un no turīgām ģimenēm - padomāt par savu vietu pasaulē un attiecībām starp ziemeļiem un dienvidiem.

Un tad es uz trim mēnešiem ierados Kamerūnā. Šis projekts bija būvēts tā, ka starp ziemeļu - dienvidu attiecībām ir arī austrumu - rietumu attiecības. Mēs bijām sadalīti pāros, un katrā bija viens vācietis vai francūzis un kāds cilvēks no Austrumeiropas. Attiecīgi es savā projektā biju ar kādu vācu meiteni. Tas bija ļoti interesanti, jo mums vajadzēja atrast kopīgu valodu ne tikai darbā, bet arī sadzīvē.

Šos trīs mēnešus es pavadīju organizācijā "Community Initiatives For Sustainable Development", kas ir vietējā organizācija, kurā galvenokārt darbojās vietējie brīvprātīgie. Viņi nodarbojas ar aktuālām lietām - sanitāciju, cīņu ar piesārņojumu, seksuālo izglītību, vardarbības novēršanu pret sievietēm un meitenēm. Mēs ar vācu kolēģi radījām plānu sociālajam biznesam, kuru viņi vēlējās īstenot - vairāku mazu restorānu ķēde, kas izmantotu vietējās izejvielas un nodarbinātu vietējos jauniešus.

Kur tas viss notika?

Bamendas pilsētā, Kamerūnas dienvidrietumos. Tā ir lielākā pilsēta Kamerūnas angliski runājošajā daļā. Kamerūna vēsturiski ir sadalījusies divās daļās - apmēram 80% teritorijas ir franciski runājošā daļa, atlikušie 20 - angliski runājošie. Tā ir interesanta koloniālisma laiku atlieka. Sākotnēji tā bija Vācijas kolonija, kuru pēc 1. pasaules kara savā starpā sadalīja Francija un Lielbritānija. Franciski runājošā valsts daļa ieguva neatkarību ātrāk nekā angliski runājošā, kurai bija izvēle - pievienoties Kamerūnai vai Nigērijai. Viņi gribēja savu neatkarīgu valsti, bet to neatļāva ANO. Tagad lielākā daļa resursu Kamerūnā tiek iegūti tieši angļu daļā - tur ir naftas atradnes un auglīga zeme. Tas ir sāpīgs stāsts - Kamerūnā tagad pastāv kolonizācija iekš kolonizācijas, jo valsts pārvalde simpatizē franciski runājošajai daļai. No angļu daļas tiek pumpēti ārā resursi, bet pretī dots netiek gandrīz nekas - ne infrastruktūra, ne citāds atbalsts.

Toreiz, pirms diviem gadiem, kad es tur biju, jau gadu norisinājās streiks, kurš notiek vēl joprojām. Angliski runājošajā daļā jau trīs gadus nestrādā skolas, jo Kamerūnas valdība nolēma, ka nav nepieciešams izdot likumus abās valodās, un arī angļu daļai visa oficiālā saziņa jāveic franciski. Skolā mācībām jānotiek franču valodā - bērniem, kuri nesaprot franciski. Arī visa policija un armija uz angliski runājošo daļu tiek sūtīta no franču puses. Tas diemžēl tagad tur ir izraisījis vardarbību no abām pusēm.

Tu tur sajuti bīstamību? Kāda vispār tur bija attieksme pret baltajiem cilvēkiem?

Ļoti dažāda. Visus, protams, ļoti interesēja, kas mēs tādi esam un kāpēc mēs tur esam. No tā bija ļoti grūti izvairīties.

Tu ej pa ielu un nepārtraukti dzirdi saucienus "White man! White man!",

it īpaši no bērniem, kuriem ieraudzīt balto ir dienas notikums. Tajā valsts daļā tikpat kā nav tūristu. Bet patiesībā es tur jutos diezgan droši. Diemžēl vai par laimi stāsts ir par balto privilēģijām, jo visi labi saprot, kādu uzmanību pievērstu vardarbība pret balto.  

Taču situācija nebija mierīga. Tika nodedzināta skola un policijas iecirknis. Kad mūsu uzturēšanās tur gāja uz beigām, sākās situācijas eskalēšanās. Tuvojās 1. oktobris - datums, kurā angliski runājošā Kamerūnas daļa bija ieguvusi neatkarību no Lielbritānijas. Tika izteikti paziņojumi, ka 1. oktobrī šī Kamerūnas daļa pasludinās neatkarību un sauks sevi par Ambazoniju. Projektam bija jābeidzas 10. oktobrī, bet mēs jau pirms tam veiksmīgi bijām nokļuvuši franciski runājošajā valsts daļā - tas notika trīs stundas, pirms tika izziņots aizliegums pārvietoties starp pilsētām.

Franču daļā bija mierīgāk?

Jā, tur bija pilnībā mierīgi. Mēs nokļuvām pilsētā pie okeāna. Tur "White man!" es dzirdēju nulle reizes. Jo tur pat uz vietas mitinājās daudzi baltie cilvēki, tur bija viesnīcas un kūrorta dzīve. Tur pat nesezonas laikā bija samērā grūti atrast viesnīcu, kuru varējām atļauties. Tad mēs desmit dienas dzīvojām okeāna paradīzē, līdz izdevās sazināties ar draugiem, kuri bija palikuši angļu daļā. Viņi stāstīja, ka slēpjas mājā, jo apkārt skan šāvieni un gaisā ir asaru gāze.

Kas tevi Kamerūnā pārsteidza visvairāk?

Iespējams, tā dzīvība, nepārtrauktais action. Es ierados Kamerūnā nedaudz vēlāk nekā bija plānots. Es sākumā mēģināju lepni atteikties no sagaidīšanas lidostā - gan jau pats kaut kā aizkļūšu. Tomēr tajā brīdī, kad iznācu no lidostas, es biju patiesi laimīgs, ka man pretī ir atsūtīts sagaidītājs - pie lidostas vārtiem drūzmējās aptuveni 30 cilvēki, kas tev piedāvā taksometra pakalpojumus, hoteļus un vēl visu ko. Nav grūti apjukt. Visa pārvietošanās pilsētā tur notiek ar takšiem un mototakšiem - sabiedriskais transports kursē tikai starp pilsētām. Pa ielām nemitīgi kursē visādi braucamie, atliek tikai pamāt.

Taču takšu specifika ir tāda, ka tie vienmēr jādala ar citiem.

Tu pamāj, uzbļauj cenu un vietu, un vadītājs vai nu uzpīpina, kas nozīmē, ka vari kāpt iekšā, vai vienkārši aizbrauc tālāk. Ja iekāp, dažreiz tur jau priekšā ir kādi seši cilvēki, nereti tu ar viņiem iepazīsties - tāds ir tas action. Un arī interese par cilvēkiem.

Vienā brīvā sestdienā es izgāju pastaigā pa pilsētu un jau pēc mirkļa sēdēju kāda mācītāja viesistabā, dzēru kafiju ar viņa ģimeni. Pēc tam viņš aizveda mani parādīt savu baznīcu un piedāvāja, vai nevēlos padalīties ar draudzi ar kādu stāstu no savas dzīves. Tai pašā vakarā, jau ejot mājās, mani ieaicina bārā un grib iepazīties, un uzzināt kaut ko par to, no kurienes esmu, un kategoriski noraida manus centienus pašam samaksāt par savu alu. Tiešām, tāda bezizmēra viesmīlība, turklāt, tāda ir attiecībā pret jebkuru cilvēku, nevis tikai pret kādu konkrētu.

Tā bija arī iespēja redzēt globalizāciju darbībā -

tu ieej jebkurā veikaliņā un redzi tikai Francijā ražotu pienu, kas vests uz Āfriku, jo Francijā tas tiek subsidēts no Eiropas savienības.

Un vietējiem ir daudz izdevīgāk pirkt franču pienu, nekā ražot savējo. Tajā Kamerūnas daļā, kur es biju, piensaimniecība vienkārši neeksistē, visas govis tiek audzētas tikai un vienīgi gaļai.

Tev sanāca pabūt arī ārpus pilsētas?

Jā. Kā jau teicu nedēļas nogalē tur bija trīs brīvas dienas, ar laiku pat vēl vairāk. Tā ka bija diezgan daudz brīvā laika. Man sanāca iepazīties ar vienu čehu, kurš tur dzīvoja jau septiņus gadus. Viņš darbojās kopā ar vietējo vides aizsardzības biedrību, un bija nodibinājis skolu bērniem no kalnu ciematiem. Es reizēm braucu pie viņiem kalnos. Viņi nodarbojās gan ar mežu aizsardzību, gan koku stādīšanu. Kamerūnā, tāpat kā daudzviet Āfrikā aug Prunus africana jeb Āfrikas ķirsis, kura mizu izmanto gan kā profilaktiskas zāles pret malāriju, gan prostatas vēža ārstēšanai. Vietējiem tas ir vieglas peļņas avots - viņi sūta to mizu pat uz Eiropu. Rezultātā milzīgas platības ir izcirstas, un šī biedrība nodarbojās ar šo koku stādījumu atjaunošanu.

Kamerūna tiek dēvēta par Mazo Āfriku, jo tur sastopami 80% no kontinenta augiem un dzīvniekiem.

Tur ir visas dabas ainavas - no 3000 metrus augstiem kalniem līdz tuksnesim un okeāna piekrastei. Man gan sanāca redzēt galvenokārt kalnus, jo Bamenda ir kalnu reģionā. Taču tas bija lieliski, jo tur nebija malārijas odu. Kad beigās nonācām pie okeāna, divi no mūsu projekta saslima ar malāriju.

Kas, galu galā, notika ar jūsu restorāniņu projektu?

Projekts izdevās tik tālu, ka mēs izstrādājām plānu, kā tas viss varētu darboties, apzinājām potenciālās vietas. Vissvarīgākais, manuprāt, bija tas, ka mēs izveidojām vietējo brīvprātīgo komandu, kas gribēja darboties un realizēt projektu. Mēs organizējām seminārus vietējo pašvaldību vadītājiem par to, kas ir sociālā uzņēmējdarbība un kā viņi var tajā iesaistīties. Bet līdz fiziskai realizācijai tas nenonāca. Turklāt jau kopš ierašanās brīža politiskā situācija bija tāda, ka

katru pirmdienu pilsētā bija tā sauktā "Ghost Town" akcija - protestējot pret situāciju valstī, bija slēgtas visas vietas un iestādes, kas maksā nodokļus valstij,

- tāda bija dumpinieku prasība. Pēdējā nedēļā pirms mūsu aizbraukšanas "Ghost Town" jau notika trīs darba dienas nedēļā.

Taču, ja pilnīgi godīgi, - šādai vietējai organizācijai būtu daudz noderīgāk, ja viņi varētu saņemt to naudu, kas tiek iztērēta par mani, lai es tur aizbrauktu. Viņi noteikti varētu izdarīt trīs reizes vairāk. Bet tādas nu ir tās Eiropas stratēģijas.

Tad man ir jautājums - vai nav tā, ka dažreiz šādi brīvprātīgie projekti ir bezjēdzīgi?

No vienas puses, liekas, ka tā ir. Bet no otras, tas tomēr lēni uzlabojas.

Vēl viena ēnas puse ir tā dēvētais Voluntourism, kas, kā jau liecina nosaukums, ir tūrisms/bizness, kas maskējas kā brīvprātīgais darbs - brīvdienas ar saturu, tā teikt. Pirms tam tev vēl paprasa pāris tūkstošus naudiņas un dod iespēju būvēt skolu Madagaskarā vai jebko tik pat klišejisku, kas bieži galu galā pat nav nevienam paredzēta.

Neliels piemērs: kāda mana paziņa no Berlīnes devās uz Maroku brīvprātīgi pastrādāt hostelī apmaiņā pret sērfa apmācībām vienā no labākajām piekrastēm reģionā.

Drīz vien viņa saprata, ka hosteļa īpašniece ir bagāta francūziete, un pilnīgi visi hosteļa "darbinieki" ir piedzīvojumus meklējoši eiropieši,

kas grib atpūsties bez maksas, izņemot pāris istabu tīrītājus, kas bijuši vietējie. Arī draudzene tika pielikta pie hosteļa grāmatvedības, kamēr marokieši hosteļa teritorijā neesot ielaisti, jo "neesot uzticami".

Tas tā, par tumšajām pusēm.

Vai pēc atgriešanās no Āfrikas tu esi vēl pabijis kādos brīvprātīgā darbos ārpus Latvijas?

Vienīgais, kur pēc tam esmu strādājis kā brīvprātīgais, bija nedēļa longboard nometnē Slovēnijā. Es strādāju trasē. Par to man bija brīva dalība nometnē un pat dēlis sacensībām.

Pēdējā laikā mans brīvprātīgais darbs ir Repair Cafe Riga. Mēs kopā ar domubiedriem regulāri rīkojam pasākumus, kuros mācām cilvēkiem, kā salabot dažādas lietas - sākot no elektronikas un beidzot ar apģērbiem, lai tās nebūt jāmet ārā un jāpērk jaunas. Tas tiešām ir tāds sirdsdarbs, jo mēs neviens par to neko nesaņemam. Sākumā tas bija prieks dalīties ar prasmēm, tagad jau ir izveidojusies neliela kopiena, kurai sagādā prieku jau pati sanākšana kopā.

Kā ir ar citu valstu brīvprātīgajiem Latvijā?

Starp citu, vispieprasītākā brīvprātīgā darba vieta Latvijā ir Kaņepes Kultūras centrs. Nezinu kā šogad, bet pirms kāda laika tur uz divām vietām bija 400 pretendentu. Vispār Latvijā ir pārsteidzoši daudz citu valstu brīvprātīgo.

Dažbrīd man šķiet, ka, teiksim, Rēzeknē ir tikpat daudz brīvprātīgo, cik Rīgā.

Arī daudzas skolas reģionos, it īpaši dažādas eko skolas, izmanto šo iespēju. Tas, manuprāt, ir lieliski gan bērniem, gan brīvprātīgajiem jauniešiem. Viens mans paziņa, piemēram, Balvos māca bērniem spēlēt futbolu.

Godīgi sakot, man viens no lielākajiem ieguvumiem brīvprātīgo darbā ir milzīgi daudz jaunu draugu. Arī ar savu draudzeni, ar kuru esam kopā jau trīs gadus, es iepazinos brīvpratīgo pasākumā.