Tiesībsargs vērsīsies Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, lai mudinātu deputātus pārskatīt pastāvošos ierobežojumus bērna adopcijai uz ārvalstīm, liecina tiesībsarga Jura Jansona vēstule Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (JV) un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājam Artusam Kaimiņam (KPV LV).
Pašreizējie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka bērnu no aizbildņa ģimenes vai audžuģimenes atļauts adoptēt tikai bērna radiniekiem. Savukārt bērnu, kurš atrodas bērnu aprūpes iestādē, var adoptēt uz ārvalstīm, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt viņa pienācīgu audzināšanu un aprūpi ģimenē.
Šie grozījumi veikti vēl iepriekšējā labklājības ministra Jāņa Reira (JV) laikā, kura skatījumā bērnu tiesību aizsardzības politika bija jāvirza tā, lai nākotnē visi bērni tiktu adoptēti tikai Latvijā, norāda Jansons. Tomēr, mainoties ministriem, mainījusies arī nostāja šajā jautājumā. Pašreizējā labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) esot paudusi pārliecību, ka katram bērnam jādzīvo ģimenē, arī ja tā ir ārvalstīs.
Rezultātā, kā informē tiesībsargs, ir konstatēti gadījumi, ka, lai bērnu no audžuģimenes būtu iespējams adoptēt uz ārvalstīm, bāriņtiesa pieņem lēmumu par bērna uzturēšanas pārtraukšanu audžuģimenē un ievietošanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādē.
Viņš secina, ka ārvalstu adopcijai noteiktais ierobežojums tikai pēc ārpusģimenes aprūpes formas, nav pietiekams, lai bērni no audžuģimenēm netiktu adoptēti uz ārvalstīm, jo ar bāriņtiesas pieņemtu lēmumu bērna ārpusģimenes aprūpes formu ir iespējams mainīt no audžuģimenes uz bērnu namu.
Tādēļ, tiesībsarga ieskatā, tiesiskajā regulējumā noteiktie kritēriji ārvalstu adopcijai ir savstarpēji pretrunīgi, un praksē tiek piemēroti atkarībā no bāriņtiesu darbinieku izpratnes par katra bērna labākajām interesēm.
Tāpēc Jansons akcentē, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt pietiekami skaidriem un saprotamiem, kā arī paredzamiem, proti, formulētiem ar pietiekamu precizitāti. Turklāt jābūt skaidram tiesiskā regulējuma mērķim, uzsver tiesībsargs.
Pašlaik Bērnu tiesību aizsardzības likuma 31.panta otrajā daļa noteikts, ka Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums, bet adopcijas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Tomēr saskaņā ar Civillikuma 169.panta sestajā daļā noteikto pēc ārzemnieka, kuram nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, vai ārvalstīs dzīvojošas personas lūguma bērnu var adoptēt ar atbildīgā ministra atļauju un tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi.
Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 31.panta trešā daļa nosaka, ka likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja pirms adopcijas procesa uzsākšanas starp bērnu un adoptētāju ir izveidojušās patiesas bērnu un vecāku attiecības un bāriņtiesa, kas lēmusi par ārpusģimenes aprūpi, ir atzinusi, ka adopcija atbilst bērna interesēm.
Tāpat arī, saskaņā ar Hāgas konvenciju un ANO Bērnu tiesību konvencijas 21.pantu, bērnam prioritāri būtu jānodrošina audžuģimene savas izcelsmes valstī.
