Secināms, ka kritiskā domāšana nepieciešama, lai cilvēks, beidzot skolu, ir spējīgs patstāvīgi un izsvērti izprast apkārt notiekošos procesus un atpazīt tās situācijas, kad nepieciešams likt lietā savas skolā apgūtās kritiskās domāšanas un problēmu risināšanas prasmes.
Vaicāta, kā līdz šim mācību iestādēm Latvijā veicies ar kritiskās domāšanas veicināšānu, Hačatrjana skaidro: “Līdz šim kritiskā domāšana bijusi definēta kā svarīga mācību saturā, bet būtiski ir tas, lai šīs prasmes tiešām tiek efektīvi un mērķtiecīgi iestrādātas ikdienas uzdevumos, piemērotas, lietotas, trenētas un attīstītas. Prasmes var apgūt tikai tad, ja mācību situācija jeb uzdevums ir formulēts tā, ka tas tiešām pieprasa padziļināti domāt un to var izpildīt tikai mērķtiecīgi analizējot, vērtējot, pretnostatot izpētīto un izdarot secinājumus. Tādēļ šīs prasmes ir svarīgi nodefinēt un uzsvērt, ka tās iet cauri visām mācību jomām.”
Lūgta komentēt ārvalstu pieredzi, projekta pārstāve stāsta, ka katrā pasaules valstī ir mazliet atšķirīga pieeja kritiskās domāšanas iestrādāšanā mācību saturā. “Ir valstis, kur, piemēram, kritiskā domāšana ir salikta kopā ar radošo domāšanu, taču teorētiskais iedalījums varbūt nav pats svarīgākais.
Galvenais šīs prasmes ceļā uz vispārējo izglītību patiešām arī praktiski attīstīt visos mācību priekšmetos, lai pēc skolas beigšanas skolēns spētu šīs prasmes likt lietā, risinot problēmsituācijas,” secina eksperte.
Par vispārīgo prasmju apguvi tiek veikti daudz un dažādi pētījumi; kā vienu no tiem Hačatrjana min pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot, vai cilvēks, kas problēmrisināšanas prasmes mācījies abstraktā veidā, spēj prasmes pārnest uz jaunu kontekstu. Diemžēl, rezultāti šajā pētījumā rāda, ka prasmes, kas mācītas atrauti no konkrētās jomas, ir ļoti grūti pielietot jaunā kontekstā, un šī paņēmiena efektivitāte neapstiprinās. Kopumā tiek secināts, ka vispārīgās prasmes efektīvi var apgūt konkrētā mācību jomā,. Tas ir, nevis abstrakti un teorētiski skaidrojot, ko nozīmē, piemēram, sintēzes prasme, bet izmēģinot praktiski – piemēram, apkopojot, kā dažāda literatūrā tiek attēlots temats “pavasaris” un attiecīgi kombinējot šo dažādo informāciju, ilustrējot prerunas, kopīgo, un radot savu interpretāciju.
Kad tas paveikts, tad gan vērtīgi arī atspoguļot notikušo procesu un vecākiem skolēniem arī pastāstīt, kādas prasmes mēs trenējām.
Jāsecina, ka, lai mācītu kritisko domāšanu, saturam ir jābūt tādam, kas rosina skolēnus domāt. Tas ir arī VISC īstenotā projekta mērķis – veicināt, lai pēc iespējas vairāk mācību saturā būtu tādi uzdevumi, kas skolēniem liktu domāt un mācīties iedziļinoties. “Vēl viens veids, kas skolēnam labi palīdz mācīties kritisko domāšanu, ir skolotāja strukturēts stāstījums, kas apraksta paša skolotāja domāšanas procesu. “Tādā veidā skolotājs parāda skolēnam dzīvu piemēru, kā domāt, veicinot domāšanas kultūru,” sarunas noslēgumā saka eksperte.