Saprotams, ka arī “Pilsētas cilvēkiem” pārstāvji par ielas slēgšanas ideju bija sajūsmā un Tērbatas ielas hepeningā uzstājās ar svētku uzrunu. Šajā kontekstā gan pilsētvides entuziastu apvienības nosaukums ir tikpat trāpīgs, kā vienas mazpartijas rīkotu piketu nosaukt par “tautas sapulci”.
Iespējams, manu domāšanu jau saknē sabojāja tas, ka sirdī, dvēselē un būtībā joprojām esmu laucinieks, kurš pārcēlies uz kādu laiku padzīvot pilsētā. Uz Rīgu pārvācos dzīvot tāpēc, lai būtu tuvāk darbam un civilizācijai, bet brīvdienas joprojām labprātāk izvēlos pavadīt prom no pilsētas.
Galvaspilsētā esmu dzīvojis Juglā, Purvciemā, Dzirciemā, Āgenskalnā, Teikā, Grīziņkalnā un Čiekurkalnā. Ne reizi, pavadot savu ikdienu jebkurā no šiem mikrorajoniem, man nav radusies vēlme aizbraukt uz pilsētas centru, lai pastaigātos pa ielu. Esmu drošs, ka tas nemainīsies, ja vien kādā no pop-up gājēju ielām nepiesolīs bezlimita bezmaksas alu. Arī laikā, kad vairākus gadus dzīvoju Rīgas centrā, pastaigām labprātāk izvēlējos došanos ārpus pilsētas.
Utopiski vizionārais modernās pilsētas redzējums paģēr, ka pareizie un labie cilvēki ir tikai tie, kas nepārvietojas ar automašīnām. Automašīnās acīmredzot pārvietojas tikai zemākas raudzes necilvēki, kuru dzīves mērķis ir ar saviem braucamrīkiem nogalināt pēc iespējas lielāku skaitu normālo cilvēku, kā arī maksimāli piesārņot gaisu, lai citiem nebūtu ko elpot. Nav īsti skaidrs, kādu gaisu elpo autovadītāji, bet, visticamāk, ne jau to sabojāto – viņiem ir līdzi kāds cits.