Šuplinska: Skolotāju trūkums ir mīts (43)

Saruna notikusi 2020. gada 10. janvārī

Nesen valdība izskatīja ziņojumu par vispārējās vidējās izglītības iestāžu tīkla izvērtējumu. Grūtākais šai visā, cik es saprotu, ir pašvaldību attieksme?

Viņa ir ļoti atšķirīga, tāpēc nevar teikt, ka pilnīgi visām pašvaldībām tā ir problēma. Bet tieši tas grafiks (skatīties zemāk – red.), kas izceļ izglītības iestāžu un skolēnu skaitu, manuprāt, visprecīzāk iezīmē pašvaldības, kur ir vislielākās problēmas.

Tātad vidējās izglītības iestāžu skaits, redzam, ir 35% četrās lielajās pilsētās pret 65% pārējos Latvijas novados un pilsētu centros. Bet izglītojamo skaits jau ir 51% četrās lielākajās pilsētās pret 49% pārējos Latvijas novados un pilsētu centros. Tas nozīmē, ka

esošā reģionālā politika visbiežāk neveicina skolu tīkla sakārtošanu reģionos.

Drīzumā notiks pašvaldību reforma. Vai tā varētu labot šo situāciju?

Jā, triju-četru gadu laikā tā noteikti izdarīs to, ko nevarēja izdarīt pēc 2009. gada. Gan demogrāfiskie, gan ekonomiskie rādītāji jau sen liecina par to, ka izmaiņām bija jābūt krietni agrāk.

Intervijā avīzei “Diena” jūs nesen izteicāt domu, ka pašvaldībās, kurās skolas pilda tikai sociālo funkciju, kā iespējamais risinājums varētu būt tā sauktās saimes skolas. Kā tas izskatītos?

Runājot ar pašvaldībām, un mēs esam runājuši šobrīd jau ar 95, ļoti daudzas izsaka nožēlu, ka tādu skolu koncepts parādās tikai tagad. Ja tas būtu parādījies 2012.-2014. gadā, tas tiešām ļoti lielā mērā [palīdzētu] saglabāt nelielās skolas attālākās vietās vai reti apdzīvotās vietās tieši reģionos. Šobrīd tur ir zināmas problēmas tieši tādēļ, ka tādu skolu vairs nav daudz. Piemēram, šobrīd ir runa par to, ka tādas varētu veidoties Alūksnes pusē. Vai viņas izveidosies? To es pagaidām nevaru pateikt. To rezultātu mēs varētu redzēt visticamāk 2021. gadā, jo mēs šobrīd intensīvāk ejam uz vidējās izglītības posmu.

Piemēram, Lubānas novadā ir tāda Meirānu pamatskola. Tur ir 26 skolēni un 12 skolotāji. Lai kā mēs rēķinātu vai domātu, ir skaidrs, ka tā skola ir celta vismaz 120 bērniem. Skolotāju skaits ir neadekvāti liels. Mums pat bērnudārzā nav šāda proporcija starp skolēniem un skolotājiem. Un uz jautājumu, kādēļ skola netiek pievienota kaut vai Lubānas vidusskolai, novada vadība atbild, ka skola pilda sociālo funkciju, viņai ir jānodrošina darbavietas tehniskajam personālam. Principā šī skola atrodas tuvāk cita novada pamatskolai. Tādēļ, ja to slēdz, ticami, ka viņa pāries uz citu novadu. Tas nozīmē, ka šis [Lubānas] novads nav ieinteresēts pārdalīt finansējumu, kas ir domāts šai skolai. Vārdu sakot,

modelis “nauda seko skolēnam” ir radījis noteiktas blaknes. Un šīs blaknes ir radījušas konkurenci starp pašvaldībām gan skolēnu, gan skolotāju ziņā.

Cik liela ir tā pašvaldību daļa, kuras nav gatavas pārskatīt skolu tīklu un kurām tā sociālā funkcija ir primāra?

Es teiktu, ka 40% no tām pašvaldībām, ar kurām mēs esam runājuši. Daļēji viņiem ir arī sava atbildība. Es uzskatu, ka no 2009. gada pašvaldību vadītājiem bija jādomā par to, ka demogrāfiskais sprādziens nenotiks un nekādi brīnumlīdzekļi netiks piemēroti, lai to situāciju uzlabotu. Bet ir tādi novadi kā, piemēram, Iecava. Viņi ne tikai ir sakārtojuši skolu tīklu, bet arī panākuši, ka skolas izmantotajā infrastruktūrā, ja tajā ir nepietiekams skolēnu skaits, ir ne tikai pirmsskola, bet arī, piemēram, dienas centrs. Tur ir kāds centrs, kas nodrošina šo paaudžu sinerģiju. Proti viņi ir atraduši citu pielietojumu infrastruktūrai.

Domāt, kā šo infrastruktūru izmantot, īsti nav Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums. Tas noteikti ir pašvaldības uzdevums.

Ja viņi vienkārši sēž un gaida, ka valsts visu laiku dotēs arī infrastruktūras uzturēšanu, nu tad ir jautājums: kādam nolūkam ir nepieciešama pašvaldība?

Pagājušā gada augustā intervijā “Latvijas Avīzei” jūs teicāt, ka pedagogu trūkuma problēma būšot īpaši akūta pēc pieciem gadiem, kad liela daļa pedagogu tuvosies pensionēšanās vecumam. Kā būtu jāmaina politika, lai šo problēmu novērstu?

Risinājumi ir vairāki, bet mēs esam noteiktā situācijā un ierobežotā finanšu apjomā. Ja būtu iespējams palielināt atalgojumu līdzīgi kā Lietuvā vai Igaunijā, tad droši vien tā problēma atrisinātos diezgan ātri.

Turklāt es domāju, ka

finansējuma palielinājums uzreiz mainītu dzimumu proporciju sievietes – vīrieši [skolotāju vidū].

Noteiktā laikā, īpaši deviņdesmito gadu beigās, sāka kristies skolotāja profesijas prestižs. To varēja vērot arī pēc studējošajiem, kas izvēlas šo profesiju.

Mainīt proporciju tādā ziņā, lai būtu vairāk skolotāju - vīriešu?

Jā. Tas ir ļoti svarīgi arī skolā.

Bērns, ienākot pirmsskolā, lielāko savu dzīves daļu pavada sieviešu kolektīvā.

Sākot, nedod Dievs, no pusotra gada vecuma līdz deviņpadsmit gadiem vai vismaz līdz devītajai klasei. Un tā ir noteikta pasaules uztvere. Lai tā cilvēka pasaules uztvere, attieksme pret pasauli un vērtību sistēma būtu dažādāka, harmoniskāka, ir ļoti svarīga šī dzimumu proporcija. Tāpēc vien valstī ir jādomā par papildu finansējuma atrašanu.

Bet tas ir zināms mīts, ka ir skolotāju trūkums. Skolotāji tiek koncentrēti tajās vietās, kur šobrīd nav pietiekama bērnu skaita.

Ja reorganizēto skolu vai to skolu, kuras ir mainījušas savu pakāpi, skolotāji izvēlētos turpināt savas darba gaitas, mēs īstenībā nejustu šo trūkumu. Arī vēl pēc pieciem gadiem. Bet ļoti daudzi skolotāji pārtrauc šīs darba attiecības, izvēlas vai nu mainīt savu profesiju, vai agrāk aiziet pensijā.

Zinu, ka ir piešķirti 3 miljoni eiro no šā gada valsts budžeta un Eiropas fondiem, lai sagatavotu 100 skolotājus sadarbībā ar programmu “Iespējamā misija”. Vai ir plānots šo programmu paplašināt? Varbūt vairāk naudas piešķirt nākamgad?

Mēs noteikti vērtēsim, cik efektīva šī programma būs pēc viena gada. Mēs skatīsimies, kāda būs atlase. Es ļoti augsti vērtēju iespējamās misijas pieredzi. Galvenokārt triju iemeslu pēc. Pirmkārt, viņiem ir ļoti nopietna atlase. Viņi meklē cilvēkus, kuriem ir misijas apziņa. Otrkārt, viņu pamata pieeja ir tāda, ka skolotājam ir jāatver bērna potenciāls. Un trešā lieta - tā ir viņu īpašā metodoloģija.

Pedagogu trūkst arī mazākumtautību skolās. Īpaši skolotāju, kas spētu kvalitatīvi pasniegt mācību priekšmetus valsts valodā. Kas tiek darīts šajā jomā?

Tieši nākamnedēļ ir otrā konsultatīvā padome, kurā skolu direktori (tur ir vairāk nekā 20 dalībnieki) sagatavos pārskatu par to, cik veiksmīga vai neveiksmīga, iztrūkstoša vai, tieši otrādi, motivējoša ir mācību literatūra, kas šobrīd ir skolās. Viena lieta ir sagatavot jaunus skolotājus. Cita lieta - ja tev ir patiešām veiksmīgi [mācību] materiāli, tad tu vari prasīt arī citādu atdevi. Man šķiet, ka tas tomēr palīdz skolotājiem strādāt. Tātad mēs analizēsim šo materiālu.

Šogad noteikti strādāsim arī pie ļoti mērķtiecīgas komunikācijas stratēģijas darbam ar vecākiem un pie vecāku iesaistes kvalitatīvā izglītības procesa nodrošināšanā. Un, protams, [veidosim] atbalsta sistēmu skolotājiem.

Kādā veidā jūs strādāsiet ar vecākiem?

Pirmkārt, runa ir par vecāku un bērnu valodas skolu. Latviešu valodas aģentūra Salaspils novadā jau vairāku gadu garumā rīko eksperimentu. Viņi rīkoja vecāku un skolēnu sadarbības skolas, kur izdzīvo un izdiskutē tēmas, kas ir aktuālas sabiedrībā, tādā veidā viņus iedrošinot nebaidīties no valodas barjeras vai kādām problēmām.

Nav noslēpums, ka pamata barjera bieži vien ir vecāki vai arī nepietiekami sagatavoti skolotāji.

Otrkārt, ko es pati intensīvi ierosinu darīt, ir nometnes [skolēniem].

Un, treškārt, tie ir mūsdienu digitālie rīki, kas vienkārši vitāli ir nepieciešami ne tikai skolotājiem, bet jebkuram valodas interesentam neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo šeit vai ārpus Latvijas, ja viņu interesētu šī valoda. Mums tādu [rīku] pietrūkst.

Par finansējumu pedagogu atalgojuma palielināšanai. Vai šobrīd ir skaidrība attiecībā uz nākamā gada finansējuma avotiem?

Ja es varētu nosaukt ļoti konkrētus avotus, tad tā situācija kopējo reformu veikšanā būtu krietni vienkāršāka. Pirmkārt, mums ir izaicinājums 2020.gada septembrī, jo nākamais pedagogu atalgojuma kāpinājums ir tieši no septembra. Un šobrīd valdībā ir vienošanās, ka ir jāseko ekonomikas attīstībai un tam, kā pildās visi budžeta ieņēmumi. Bet

pedagogu atalgojums ir prioritāte. Neviens no tā nav atkāpies.

Bet tā pieeja paliek kā līdz šim, proti, algu paaugstinājums būs, izpildoties noteiktiem kritērijiem?

Jā, tur atkāpšanās nav.

Par augstskolām. Nesen nācāt klajā ar priekšlikumu uzņemt studijās budžeta vietās tikai tos skolēnus, kam vidējā atzīme ir vismaz 7 balles. Vai tas vēl ir aktuāli?

Jā, es neesmu atteikusies no idejas par to, ka augstākajā izglītībā tomēr jānāk motivētākam studentam. Un budžeta izlietojumam ir jābūt atbildīgam.

Bet vai vidējā atzīme ir objektīvs kritērijs?

Kas ir objektīvs kritērijs vispār? Kvalitatīvos kritērijus objektīvi mēs vispār nevaram izvērtēt.

Centralizētā eksāmena vai atestāta vērtējums tomēr parāda, cik nopietna vai nenopietna, atbildīga vai bezatbildīga ir bijusi jaunā cilvēka attieksme pret mācībām.

Tas ir viens no ieteikumiem. Tas nenozīmē, ka viņam ir jābūt par izšķirošo. Bet tas ir viens no mērījumiem, kas šajā brīdī darbojas.

Piemēram, Stradiņa universitāte vai Jūrniecības akadēmija, kur ir lieli konkursi. Mēs jau šobrīd redzam, ka cilvēkiem, kas tiek budžeta vietās, šis vidējais vērtējums ir 8 un vairāk balles. Skaidrs, ka atbirums viņiem ir mazāks. Viņiem ir mērķtiecīgāka studiju vide. Pasniedzējam ir krietni vienkāršāk ieviest inovatīvas metodes, izaicināt studentu pētniecībai, jaunām ambīcijām.

Šis priekšlikums tiks ieviests šogad?

Nē, šis priekšlikums ir izteikts augstskolām. Augstskolas to pārdomā. Ņemot vērā to, ka mums mainās augstskolu pārvaldības modelis, tad tas noteikti ies pakāpeniski.

Ko var darīt, lai finansējums zinātnei beidzot sasniegtu 1 % no iekšzemes kopprodukta?

Ja mēs skatāmies pēdējo trīs gadu griezumā, tad sanāk, ka 2018. gadā bija 0,6%, 2017. – 0,5% un iepriekš vēl 0,4% no IKP, kas bija atvēlēts zinātnei. Šobrīd valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka šim finansējumam ir jāpieaug par 0,15 katru gadu. Tad šobrīd attiecībā uz zinātni mēs to lēnām, bet pildām.

Šobrīd notiek zinātnisko institūciju izvērtēšana. Rezultāti būs rudenī. Iepriekšējais izvērtējums bija pirms 5 gadiem. Tas ļāva no ļoti liela institūciju skaita pāriet (šobrīd bāzes finansējumu saņem tikai 22 institūcijas) uz krietni optimālāku zinātnisko institūciju skaitu. Tas nozīmē, ka izvērtējums ļaus redzēt, kur šī kapacitāte patiešām attīstās. Varbūt ir tapušas jaunas institūcijas, varbūt ir tādas, kas prasās pēc reorganizācijas.

Zinātne ir tā nozare, kas nevar attīstīties tikai uz valsts finansējuma rēķina. Viņai ir jāprot arī pašai sevi atražot un pašai sev gādāt šo finansējumu.

Es absolūti piekrītu, ka zinātnes bāzes finansējums ir nepietiekams, bet es arī redzu, ka bieži vien zinātnieku kapacitāte ir ļoti atšķirīga.

Vēl es ļoti ceru, ka, Ekonomikas ministrijai pārveidojot Latvijas investīciju attīstības aģentūru (LIAA) par Tehnoloģiju aģentūru, bet mums konsolidējot zinātnes pārvaldes mehānismu un pārejot uz Latvijas zinātnes padomi, krietni efektīvāk tiks izlietots finansējums zinātnes komercializācijai.