Kā 38 dienas izdzīvot koka laivā atklātā jūrā

Vējš naktī bija pierimis, taču jūra joprojām bija diezgan nemierīga, īpaši tādai nelielai jahtai kā "Lucette".

Robertsoni 1971.gada janvāra beigās bija sākuši savus kuģojumus - no Anglijas pāri Atlantijas okeānam, piestājot dažādās Karību ostās. Viņu mērķis bija apceļot pasauli. 

Pusotru gadu pēc ceļojuma sākuma ģimene bija iesākusi ceļu no Galapagu salām uz Marķīza salām Franču Polinēzijā. Bija plānots, ka tas aizņems 40 dienas. Bija pagājušas divas, un Robertsoni atradās apmēram 330 kilometru attālumā uz rietumiem no Galapagu salām.

Tie, kuri bija palikuši nomodā visu nakti, tagad varēja atpūsties. Pārējiem uz plīts sildījās kafijas kanniņa, kā jau katru rītu. Taču turpmākās dažas sekundes izmainīja ģimenes likteni uz visiem laikiem.

Duglass Robertsons, kurš tobrīd bija 18 gadus vecs, bija kapteiņa kabīnē ar brāli Sendiju. Duglass pamanīja, ka virs ūdens virsmas paceļas zobenvaļa melnā spura.

Tūlīt pēc tam 13 metrus garo koka burinieku satricināja trīs grūdieni. Tas pacēlās gaisā, un tajā esošie cilvēki zaudēja pamatu zem kājām. Krakšķis bija tik skaļš, ka varēja nozīmēt tikai vienu: pārlūzis ķīlis.

"Es domāju, ka esam nogrimuši līdz zemei," stāsta Duglass Robertsons, kurš tagad ir 65 gadus vecs. "Ka mēs kaut kā esam atsitušies pret jūras dibenu. Kaut arī mēs bijām tālu jūrā, es nevarēju iedomāties citu izskaidrojumu. Paskatījos pa lūku un jautāju: "Tēt, tev viss kārtībā?" Ūdens jau bija viņam līdz potītēm."

Tikmēr vienam no vaļiem no brūces galvā plūda asinis. Vaļi mēdz uzbrukt laivām, taču tas notiek ļoti reti. Slavenajā romānā "Mobijs Diks" ir atsauce uz patiesu notikumu 1820.gadā, kad kašalots ietriecās vaļu mednieku kuģī "Essex" un to nogremdēja. Visi 20 uz klāja esošie cilvēki izdzīvoja, kad kuģis nogrima, taču ASV dzīvi atgriezās tikai astoņi - katastrofai sekoja izmisīgi centieni izdzīvot, ķeroties pat pie tādiem līdzekļiem kā kanibālisms.

Kašaloti cīkstas viens ar otru, sitoties ar pierēm. Iespējams, ka valis nogremdēja "Essex" tāpēc, ka noturēja to par citu tēviņu. Taču ticamāka ir versija, ka tas vienkārši bija negadījums. Arī zobenvaļi mēdz līdzīgā veidā cīnīties, taču biežāk tie barā uzbrūk haizivīm vai lielāka izmēra vaļiem, cenšoties tos ievainot vēderā. Nelielā "Lucette" no apakšas varēja zobenvaļiem atgādināt medījumu.

Bēgt no grimstoša kuģa

Pēc sadursmes Duglasa tēvs Dugals, pieredzējis jūrnieks, lika visiem pamest grimstošo kuģi. Viņš ieslēdza radio, lai nosūtītu SOS signālu, bet sieva Lina tikmēr ātri savāca ārkārtas situācijām paredzētās mantas. Vajadzēja dažas minūtes, lai ieslēgtos sakari. Taču "Lucette" nogrima ātrāk.

Burinieks bija aprīkots ar piepūšamu glābšanas laivu, un tam bija arī apmēram trīs metrus gara koka laiva. Duglass tās abas nolika blakus un sasēja kopā. Pēc tam viņu noskaloja no burinieka klāja.

"Visu laiku domāju: šāda būs mana nāve. Mani apēdīs sasodīti zobenvaļi," stāsta Duglass. "Nepārtraukti taustīju savas kājas, lai pārliecinātos, ka tās ir vietā. Biju dzirdējis, ka kodienu nevarot just. Tikai pēc tam attopies, ka tev vairs nav kāju. Es tās taustīju un domāju - nu, vismaz man vēl ir kājas."

Ģimene ceļojuma laikā bija savā buriniekā uzņēmusi jaunu vīrieti vārdā Robins Viljamss. Viņam tika ierādīta gultasvieta apmaiņā pret dažādu darbu veikšanu. Tā kā viņš nakti pavadīja kapteiņa kabīnē, triecieni viņu izrāva no miega. Viņš ietrausās piepūšamajā glābšanas laivā. Viens tās gals pacēlās gaisā, bet otrs iegrima ūdenī. Pēc tam laiva pagrima zem ūdens - tā nebija lietojama.

Tas nozīmēja, ka septiņiem cilvēkiem bija jāsaspiežas vienā mazā koka laiviņā. Tajā sakāpa Duglass, viņa māte un tēvs, divi brāļi-dvīņi, māsa un Viljamss.

Izdzīvošanas hierarhija

Robertsoniem bija vajadzīgs plāns. "Izdzīvošanas laiku bez skābekļa var mērīt minūtēs, aukstās temperatūrās tās ir stundas, bez ūdens tās var būt dienas, bet bez pārtikas - nedēļas," uzskaita Portsmutas Universitātes fiziologs Maiks Tiptons, kurš specializējas izdzīvošanas jautājumos.

Robertsoniem paveicās. Viņu burinieks nogrima tropu klimatā, un ūdens bija pietiekami silts, lai neizsauktu šoka reakciju. 

"Visi dižie izdzīvošanas stāsti ir notikuši tropos," norāda Tiptons. "Ja tas notiek kur citur, neizdodas izdzīvot pietiekami ilgi, lai par to sarakstītu grāmatu.

Robertsoniem beidzot bija brīdis apdomāt, ko darīt tālāk. Ģimene nolēma doties uz ziemeļiem - censties sasniegt bezvēja joslas tuvāk ekvatoram. Kuģotājiem šīs joslas pārāk nepatīk, jo kustība tajās ir pavisam lēna. Taču nelaimē iekļuvušajiem Robertsoniem tā šķita ideāla vieta, lai izdzīvotu.

Viņi nolēma airēties līdz Klusā okeāna vidum, uzpildīt ūdens krājumus un tad airēt atpakaļ uz Ameriku, kurp viņus aiznestu straume. Aprēķini liecināja, ka Amerikas krastus viņi sasniegtu 72 dienu laikā. Maršruts vestu pāri jūras ceļiem, pa kuriem kuģi pārvietojas no Amerikas uz Austrāliju un Jaunzēlandi, tātad pastāvēja lielāka iespēja, ka Robertsonus izglābs ātrāk.

Taču sestās dienas rītā sākās Robertsonu nākamās neveiksmes. Nepilnu piecu kilometru attālumā bija kuģis. Dugals izšāva divas signālraķetes un trīs gaismas raķetes, bet kuģis nereaģēja. "Tas mums visiem bija ļoti drūms brīdis. Mēs sapratām, ka mūs tā vienkārši neizglābs," stāsta Duglass. Robertsoniem palika viena signālraķete.

Kā izdzīvot atklātā jūrā?

Lai kādi arī būtu aprēķini, skaidrs bija viens - Robertsoniem atklātā jūrā visdrīzāk nāksies pavadīt diezgan ilgu laiku. Tas nebūs viegli. Viena no lietām, par ko nāksies domāt, būs pārtikas sagādāšana. 

"Ikviens, kurš kādreiz ievērojis diētu, zina, ka sākumā visu laiku gribas ēst, bet vēlāk ēstgriba atkāpjas, īpaši, ja nav sevišķu aktivitāšu," skaidro Tiptons. Izdzīvošanas hierarhijā ēdiens ierindots samērā zemu. Cilvēks bez pārtikas var iztikt pat vairākas nedēļas. Taču, ja krastā nevarēs tikt vēl 72 dienas, Robertsoniem būs jāmeklē kas ēdams. 

Laimīgā kārtā Klusajā okeānā pārtikas netrūkst. Īpaši viegli ir sagādāt olbaltumvielas. Robertsoni ķēra lidzivis un bruņurupučus. Saulē izkaltēto gaļu varēja uzglabāt vēlākam laikam.

Trešajā nedēļā Robertsonu ģimenes "drēbes bija pilnībā izjukušas". "Mēs bijām kaili, gandrīz kā alu cilvēki. Mēs ķērām dzīvniekus vien ar savām rokām un atjautību," stāsta Duglass.

Taču olbaltumvielas nav labākā uztura grupa, no kuras pārtikt, kad nav brīvi pieejams ūdens. "Ķermenis izstrādā tādus blakusproduktus kā amonjaks un urīnviela, kuri jāatšķaida ar šķidrumu," norāda Tiptons. "Uz taukiem un cukuriem tas neattiecas." Ja nav gana daudz dzeramā ūdens, olbaltumvielām bagātās zivis var novest pie saindēšanās. Bruņurupučiem zem bruņām ir tauku kārtiņa, kas izdzīvošanas situācijā ir daudz piemērotāks barības avots.

Duglass stāsta, ka viņa ģimenē tika noteiktas kvotas - pa gaļas gabaliņam trīs reizes dienā, kā arī daži malciņi ūdens trīsreiz vai četrreiz dienā. Kaut arī Robertsoni peldēja milzu okeānā, dzeramā ūdens iegūšana bija vislielākais pārbaudījums.

Kur vien acis rāda - tikai ūdens vien

Robertsoni bija sagatavojuši nelielus ūdens krājumus - apmēram desmit litrus. Taču 72 dienām ar to, protams, nepietiktu. 

Ja cilvēks 24 stundas uzņem pavisam minimālu ūdens daudzumu, ķermenis pārslēdzas ūdens taupīšanas režīmā. Kaut arī normālā situācijā dienā vajadzētu patērēt apmēram 1,5 litrus šķidrumu, smagās situācijā var iztikt ar aptuveni 400 mililitriem. Ja tas ir izdzīvošanas jautājums, ķermenis turpina funkcionēt arī ar 200 mililitriem šķidruma dienā - nieru darbība saglabāsies, taču uz citu ķermeņa funkciju rēķina.

Siltais laiks, kas sākumā izglāba Robertsonu dzīvības, tagad draudēja kļūt par viņu ļaunāko ienaidnieku. "Siltā laikā cilvēks caur ādu zaudē apmēram puslitru ūdens," norāda Tiptons. Robertsoniem bija divi varianti, kā iegūt dzeramo ūdeni: savākt lietus ūdeni vai arī kondensātu. Laivai bija pārsegs, kas ģimenes locekļiem sniedza ēnu un palīdzēja uzkrāt kondensātu no sviedriem un izelpotā gaisa.

Ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt? Dzert sālsūdeni vai urīnu!

"Urīns ir par apmēram 4% koncentrētāks nekā parasti ķermeņa šķidrumi," skaidro Tiptons. "Tāpēc to vajadzētu ļoti pamatīgi atšķaidīt, [lai tas būtu dzerams]. Izdzīvošanas situācijā šāds scenārijs nekad nebūs reāls."

Nonākuši bezvēja zonā, Robertsoni trīs dienas nesekmīgi gaidīja lietu. Lietus mākoņi bija redzami tikai tālumā. Viņu risinājums - dzert noķerto bruņurupuču asinis. Duglass atceras, ka tās nebija nemaz tik grūti iedzert. Asinis Robertsoniem kļuva par nozīmīgu šķidruma avotu.

Taču mazais šķidruma daudzums, ko viņi katru dienu uzņēma, atstāja iespaidu uz organismu. Duglass stāsta, ka visa 38 dienas ilgā izglābšanās mēģinājuma laikā esot urinējis tikai vienreiz. Urīns esot bijis tumšs un biezs kā darva.

Bija arī citas dīvainības. Ķerot bruņurupučus, Robertsoni sagrieza rokas, taču no brūcēm netecēja asinis. "Ķermenis gatavs ziedot ekstremitātes, lai uzturētu sirds, plaušu un smadzeņu darbību," skaidro Tiptons. Asinis vairs tik lielā daudzumā nepieplūst rokām un kājām; aukstā laikā tas var novest pie apsaldējumiem, bet siltā - pie siltumdūriena.

Noraizējusies par to, ka neviens nav bijis nokārtoties, Lina ierosināja laivas dibenā sakrājušos netīro ūdeni izmantot klizmām. Šādu tehniku izmantojis arī slavenais "izdzīvotājs" Bērs Grils. Taču Tiptons par to vien pasmejas. "Var jau pamēģināt, bet tam nebūs sevišķi liela iespaida," viņš saka.

Robertsonu ģimene arī sāka ēst zivju acis un sūkt šķidrumu no to skeletiem. Duglass atminas, ka viņam pat esot iepaticies pārsprādzināt zivju acis. Tās satur nelielu daudzumu vitamīna C, kā arī izdzīvošanas situācijā tik ļoti nepieciešamo šķidrumu.

Ceturtajā dienā, ko Robertsoni pavadīja bezvēja joslā, beidzot atnāca ilgi gaidītais lietus. 

"Mēs bijām pārlaimīgi un beidzot varējām kārtīgi padzerties," stāsta Duglass. "Slapjumā sāka bojāties žāvētā gaļa. Mēs apēdām, cik varējām, un pārējo izmetām."

Izglābšanās un atgriešanās dzīvē

1972.gada 23.jūlijā Robertsoni beidzot ieraudzīja kuģi. Atklātā jūrā viņi bija pavadījuši 38 dienas.

Dugals aizdedza signālraķeti un turēja to tik ilgi, kamēr tā sāka dedzināt roku. Šoreiz kuģis pagriezās.

"Interesanti, ka viņi mums jautāja, vai gribam, lai viņi mūs glābj. No kuģa tika nomesta virve, tā iekrita laivā. Tad mēs beidzot sapratām, ka esam drošībā," atceras Duglass. Ģimeni izglāba Japānas zvejas kuģis.

Duglasa pirmais lūgums bija pagatavot viņam tasīti kafijas. "Ideja bija fantastiska," viņš saka. Taču viņa novājinātais organisms nekādu kafiju nevarēja uzņemt. 

"Mēs bijām ļoti sliktā stāvoklī. Mēs to nezinājām, bet hemoglobīna rādītāji bija nokritušies. Mums būtu vajadzējis pārliet asinis, taču tā vietā mums lika ievērot kokosriekstu ūdens diētu," stāsta Duglass. 

Robertsonus nogādāja Panamā, bet pēc tam viņiem ar Lielbritānijas vēstniecības starpniecību tika ierādītas istabas viesnīcā. Tur Duglass beidzot varēja pasūtīt visu, ko sirds kāro. Viņš viesnīcā restorānā palūdza trīs brokastu porcijas, kuras sastāvēja no gaļas un olām. Viņam no ēdiena ātri vien palika slikti, taču sirdi sildīja jau tas vien, ka pārtika tagad bija tik viegli pieejama.

"Mēs aizgājām uz tirdziņu, un tur kāva bruņurupučus. Mēs ar citām acīm paskatījāmies uz bruņurupuču gaļas gabaliem," stāsta Duglass Robertsons.