Dienas koncertu mums izjauca mazs bērns, kas lēkāja, runāja, skraidīja, raudāja, kliedza un trokšņoja tā, ka klausīties mūziku nebija iespējams.

Brīnos, kā kamerorķestris šo skaņas demolēšanu izturēja. Vecāki puisēnu palaida savā vaļā un izlikās, ka bērna trokšņošana viņus netraucē. Personāls neiejaucās. Visiem pārējiem koncerts bija pagalam. Iespējams, ka šie bija tā saucamie svētdienas vecāki, kas paņem bērnu savā aprūpē tikai nedēļas beigās un neprot tikt galā.

Taču var gadīties, ka esam sākuši nevajadzīgu iecietību pret trokšņotājiem kultūras telpā tikai tāpēc, ka nezinām, kā ar viņiem kārtot attiecības. Par šo tēmu pašlaik aktīvi diskutē arī citu valstu mediji, tāpēc būtu jānoskaidro, vai bērnus ir saprātīgi vest uz mākslas pasākumiem, kas paredzēti pieaugušajiem.

Trešajā minūtē Jānis no otrās rindas grib uz tualeti

Zinām un esam pieredzējuši, ka bērnu uzvedumos publika tumsā šalc, čalo un klusuma zālē nav. Pēc aizkara atvēršanas „Pēra Ginta“ izrādēs Jānim no otrās rindas pēkšņi vajag uz tualeti. Sākas iešana, spiešanās, un puika izbauda savu staigāšanu. Visi redz, apspriež Jāņa pārvietošanos pa zāli, sāk celties kājās. Uz skatuvi neviens vairs neskatās.

„Romeo un Džuljetas“ finālā deviņus gadus vecā Agnese 16. rindā sāk dramatiski raudāt balsī, jo saprot, ka mīlas pāris ies bojā. Raud skaļi. Turpat blakus Paulis neko nesaprot un trokšņaini izjautā par raudāšanas iemesliem. Nepalīdz pieaugušo raustīšana aiz piedurknes un šņākšana.

Ja izrādē tiek spēlēts nedaudz pornogrāfisks saturs, tad bērnu skaļo jautājumu ir vairāk un spurgšana skaļāka.

Domāju, ka māksla, kas paredzēta pieaugušajiem, pieprasa briedumu, spēju koncentrēties, iedziļināties un abstrahēties. Ir vajadzīga pieredze un zināšanas, kuru mazam bērnam nav. Protams, vienmēr būs izņēmumi un bērni, kas lieliski saprot mākslas vēstījumu. Taču vairumā gadījumu ir tomēr skaidrs, ka, piemēram, lirikas vakari nav paredzēti bērniem, tieši tāpat kā melna kafija ar pipariem.

Kā ar gleznām, skulptūrām un instalāciju? Mēs aicinām uz muzejiem ģimenes ar bērniem un skolu klases ar skolotāju pirmajā rindā. Vai tas tiek darīts tāpēc, ka vajag pārdot biļetes un skolēni šo robu muzeju budžetā aizpilda? Vai šāds apgalvojums ir kļūdains? Vai attēli, kurus bērns nesaprot, viņu audzina? Modernajā pedagoģijā tiek uzskatīts, ka tā ir.

Kāda muzeja apmeklējuma laikā ārzemēs pēkšņi sāka kaukt signalizācija. Muzejs bija patukšs. Bija darbdienas priekšpusdiena. Vienā rāvienā ap mums nostājās skarbi, apbruņoti sargi, un vēl pēc brīža telpā ieskrēja aizelsusies direktore. Maza meitene (piecus gadus veca) bija metusi Pikaso gleznai ar ziemas cimdu. Tas bija sievietes portrets. Tante meitenei nepatika. Precīzāk sakot – kaitināja. Bērns noreaģēja emocionāli. Signalizācija noreaģēja tehniski. Stāvējām un gaidījām sodu. Direktore atrisināja situāciju. Ar Pikaso gleznu nekas nebija noticis, aizsardzības sistēma bija pienākuma augstumos, bet bērns esot noreaģējis pareizi. Pikaso mākslas jēga esot provocēt skatītājus. Meitene reaģēja tieši tā, kā mākslinieks to bija iecerējis. Blieza ar cimdu pa „nejauko tanti“. Pikaso par to būtu pateicīgs un priecīgs. Viss (izrādās!) bija pareizi.

Skatīties, vērot un domāt

Mākslas teorija no skatītāja pieprasa saskatīt un domāt. Ieraudzīt sievieti portretā spēj vairākums no mums, taču sarežģītāk ir ar nākamo soli – domāšanu. Saprast, ko mākslinieks ir vēlējies pateikt, jeb veidot savu sarunu ar mākslinieka piedāvāto tēmu. Kā tad īsti ir? Vai bērni saprot un spēj sarunāties tikai ar mākslu, kas adresēta bērnu auditorijai, vai tos var vest uz pieaugušo izstādēm un izrādēm ar cerību, ka kaut ko jau mazulis „no visa“ sapratīs? Godīgi sakot, bērni nav vienīgie, kas nesaprot mākslinieka vēstījumu.

Liels skaits pieaugušo var nostāties pie tās pašas Pikaso gleznas, kurai Alise meta ar cimdu, un nesaprast neko. Viņiem nav mācīta vizuālā domāšana, un bez valodas zināšanām nevar saprast mākslinieka vizuālo tekstu. Varbūt mums medijos ar šo izglītošanas posmu vajadzētu nodarboties vairāk un plašāk? Jo saprast liela mākslinieka darbu ir vērtīgāk, nekā sekot Kivičpāra attiecību līkločiem.

Vienkārši tāpēc, ka ikviena informācija var būt ar un bez kvalitatīva satura substances. Sabiedrības attīstības līmenis lielā mērā ir atkarīgs arī no tā, kāda līmeņa informatīvo saturu caurmēra iedzīvotājs ir spējīgs saprast un pieprasa.

Varbūt paliksim pie elites domāšanas stila, kas uzskata, ka tikai noteiktas aprindas kaut ko saprot no mākslas un pārējie lai „stāv pie ratiem“? Tad iznāks slēgt izstāžu zāles un pārdot gleznas „karginiem“, kas tās ievietos seifos kā visdrošāko naudas investīciju veidu. Aizvērt koncertzāles un atstāt publikai tikai teātrus ar izklaidējošu repertuāru. Vai mēs jau zināmā mērā šodien neesat bīstami tuvu šai kritiskajai robežai?

Jocīgā māksla

Nav noslēpums, ka arī zināma daļa pieaugušo mākslu uzskata par jocīgu padarīšanu. Viņi prot stāvēt klusu muzejā, koncertā vai bibliotēkā, arī neko nesaprotot no mākslas piedāvājuma. Diemžēl bērns šādi izlikties nespēj. Vai trokšņainās bērnu vizītes muzejos, izstāžu zālēs un koncertos ir ceļš pie mākslas valodas apguves? Jau tagad pastāv problēma ar pieaugušiem cilvēkiem, kas no mazotnes nav radināti apciemot mākslu. Viņi tā arī paliek ārpus teātra, izstāžu vai koncertzāles sienām.

Iespējams, ka visiem ir vienādas tiesības justies labi koncertā – gan man (kas vēlas klausīties), gan arī bērnam (kas vēlas lēkāt un spēlēties). Vai kāds zina, kā likvidēt uztveres konfliktu šajā kompromisā? Tā, lai patīkami būtu dzīvīgajam bērnam un mums – klausīties gatavajiem pieaugušajiem?

Domāju, ka jāturpina kultūras demokratizācija. Jo māksla ir dāvana, kuru mākslinieks piedāvā sabiedrībai un vēlas tikt novērtēts. Ja žurnālists uzraksta provocējošu rakstu par mežu izciršanu Kurzemē vai praida gājienu Rīgā, tad tas nenozīmē, ka viņš pieprasa tūlītēju ražotnes likvidāciju vai heteroseksuālu cilvēku devalvēšanu. Viņš pieprasa sabiedrībai sākt domāt par tēmām, kas šķiet svarīgas, un aicina iedziļināties procesos, kas valstī nenotiek vēlamajā virzienā.

Ja mūsu sabiedrība būtu totalitāra un „pie kloķiem“ sēdētu politbirojs, tad nebūtu svarīga iedzīvotāju spēja saprast mākslas izaicinājumu un piedalīties tās izraisītajā sarunā. Tad „viņi“ lemtu un mēs klusējot klausītu pavēlēm. Tagad esam atvērta un demokrātiska sabiedrība. Šādā vidē visiem ir tiesības ne tikai runāt un izteikties, bet arī klausīties un sadzirdēt. Māksla pieprasa un iemāca spēju klausīties, skatīties un saprast. Tā runā simbolos, emocionāli, pārspīlēti un vispārinoši.

Mākslas valoda nav komandas (pie kuram mūsu sabiedrību ir pieradinājis totalitārisms). Ja visi pieaugušie mūsu sabiedrībā spētu apgūt mākslas valodu, prastu to sadzirdēt un saprast, tad diskusijas publiskajā telpā personu starpā humanizētos. Jocīgā māksla var palīdzēt mums saprast citam citu un vienam otru. Māksla dod iespēju redzēt parādību un problēmu dziļumā, visās to kopsakarībās. Tas ir svarīgi ne tikai sestdienās un svētdienās, apmeklējot muzeju vai izstāžu zāli. Tas ir svarīgi katru dienu.

Koncerta komforts

Visbeidzot tomēr atgriezīšos pie koncerta Rundāles pilī. Domāju, ka nav pareizi doties uz pieaugušo koncertu ar mazu bērnu, kuram tur atrasties ir grūti un mokoši. Man nebija grūti nomierināt Agnesi, kas, sēžot 16. rindā, raudāja par to, ka nomirs Romeo un Džuljeta.

Taču bērns, kurš traucē pārējiem klausīties tāpēc, ka atvests nepiemērotā vietā, nepārliecina kā respektējams sabiedrotais koncertzālē.

Mākslinieki gatavojas sarunai ar savu publiku. Tā neizdodas, ja raudoši un klaigājoši bērni izrēķinās ar vecākiem koncertzālē. Brīdī, kad mēs pārējie vēlamies klausīties, skan troksnis, nevis mūzika. Varbūt koncertos, tieši tāpat kā kinofilmās, būtu jāievieš aizliegums ierasties ar maziem bērniem? Tieši tāpat kā pieaugušajiem būtu jāaizliedz spēlēties ar saviem mobilajiem telefoniem koncertu laikā?

„Pirms koncerta ir jāuzrunā vecāki, kas nāk ar maziem bērniem, vai skolēni, iepazīstinot tos ar koncerta noteikumiem,“ stāsta Gēteborgas operas vadītāja Līzelote Akselsone. „Koncerts vai operas uzvedums ir paredzēts visiem klausītājiem. Ja kāda klausītāja uzvedības dēļ koncerts pārējiem tiek traucēts, tad rīkotājiem ir jāuzņemas atbildība un jārīkojas. Nav svarīgi, vai runa ir par pieaugušo, kas spēlējas ar savu telefonu, vai bērnu, kas kliedz un raud.“ Vai varam pārņemt šo pieredzi?

Šķiet, ka varam, jo bēdīgā, nenoklausītā Rundāles pils koncerta sakarībā vainīgais nebija bērns. Vainīgie bija viņa vecāki un koncerta administratori, kas neuzņēmās atbildību.

Vispār jau es varētu pieprasīt sāpju naudu par šā koncerta sagandēšanu. Taču es to nedarīšu. Vēlos skaidri zināt, ka turpmāk tā vairs nebūs. Proti, vieglprātīgi vecāki nevedīs hiperaktīvu, mazu, klausīties nespējīgu bērnu uz klasiskās mūzikas koncertu. Koncerta rīkotāji rūpēsies ne tikai par biļešu pārdošanu, bet arī par klausītāju komfortu. Tad viss būs labi – koncerts netiks izdemolēts un Pikaso būs joprojām apmierināts.