Irānas vēlēšanas: dialoga durvis turpina aizvērties (8)

Kā varam izskaidrot šādu parādību?

Vēlēšanu rezultāti nav diez cik pārsteidzoši. Kopš ASV prezidents Donalds Tramps pirms gandrīz diviem gadiem izstājās no Irānas kodolvienošanās, pie varas esošie mērenie spēki ir saskārušies ar milzīgām grūtībām. Fakts, ka tie lielāko uzsvaru savā atbalsta iegūšanas stratēģijā bija likuši tieši uz šā plāna realizāciju un līdz ar to tika nostādīti muļķa lomā, ir bijusi mazākā no sāpēm.

Trampa atjaunotās un jaunās ekonomiskās sankcijas ir radījušas milzīgu slogu valsts ekonomikai, kas ir apgrūtinājis jau tā ne īpaši vieglo Irānas iedzīvotāju dzīvi.

Tas ir rezultējies lielos protestos pret valdošo režīmu. Noteikti nepalīdzēja arī janvāra sākuma notikumi saistībā ar nogalināto Irānas ģenerāli Kasemu Soleimani, kas jau atkal parādīja valdošās elites nespēju efektīvi pretoties ASV spiedienam. Turklāt Teherānas universitātes asociētais profesors Zeinabs Gasems Tari intervijā Al Jazeera ir norādījis, ka balsošana par mērenajiem spēkiem būtu sūtījusi ASV nepareizo signālu, ka Irānas iedzīvotāji ir gatavi piekāpties Vašingtonas spiedienam. Šajā kontekstā jāsaprot, ka Trampa Irānas pieejas centrālais mērķis ir panākt, lai tā piekrīt viņa valdības izvirzītajam diktātam, sēžas pie sarunu galda un noslēdz jaunu kodolvienošanos.

Irānas Konstitūcijas uzraudzības padome arī iepriekš liedza vēlēšanās piedalīties aptuveni pusei no visiem reģistrētajiem kandidātiem. No tiem 90 bija arī pašreizējie parlamentārieši. Lielākā daļa bija tieši mēreni noskaņotie politiķi. Visbeidzot, nedrīkstam arī aizmirst, ka vēlēšanas notika laikā, kad valstī sāk izplatīties koronavīrusa epidēmija. Tas, iespējams, daudzus cilvēkus mudināja palikt mājās un neiet balsot. Savukārt šādi tika laupīti daudzi mērenie vēlētāji. Pret šo argumentu gan būtu jābūt kritiskiem, jo minēto pamatojumu zemai vēlētāju aktivitātei (42,6%) ir izvēlējies arī Irānas režīms.

Tas tāpēc, ka vēlētāju aktivitāte kalpo kā uzticības spogulis. Ja tā ir zema, tad attiecīgi cilvēki neuzticas esošajai politiskajai sistēmai kopumā (nevis tikai atsevišķiem spēkiem).

Līdz ar to režīmam ir jāaizmālē saviem iedzīvotājiem acis un jāsaka, ka ne jau valdošā neuzticība ir galvenais zemās aktivitātes faktors, bet gan Rietumu propagandas kampaņa, kuras mērķis bija cilvēkus iebiedēt.

Kā konservatīvāks parlaments var ietekmēt Irānas attiecības ar Rietumiem?

Neskatoties uz to, ka Irānas ļoti specifiskajā politiskajā sistēmā parlamentam nav pati svarīgākā loma valsts ārpolitikas veidošanā, tam tik un tā ir dažas nozīmīgas pilnvaras. Piemēram, tas apstiprina gadskārtējo valsts budžetu un ratificē starptautiskus līgumus. Šī loma bija ļoti svarīga 2015. gadā, kad tika akceptēta pagaidām irstošā kodolvienošanās. Turklāt parlamentam arī ir iespēja atcelt prezidentu un viņa kabinetu no amatiem, kā arī tajā tiek izskatīti valdības virzītie likumprojekti.

Šīs pilnvaras nozīmē, ka pagaidām pie varas esošajam un mēreni noskaņotajam prezidentam Hasanam Rohani kopā ar viņa sabiedrotajiem būs papildu traucēklis mēģinājumiem ietekmēt Irānas ārpolitikas veidošanu Rietumiem draudzīgākā virzienā. Tas savukārt vēl vairāk samazinās iespēju, ka starp ASV un Irānu varētu tikt noslēgta jauna kodolvienošanās, kas ievadītu nedaudz mierīgākus laikus Tuvo Austrumu reģionā. Situācija ir nudien neapskaužama, jo Irānas Augstais līderis Ali Hamenei, kuram ir de facto kontrole pār visu valsts politisko sistēmu, pats ir liels konservatīvisma un stingrās nostājas politikas piekritējs. Rohani atsvara vājināšanās šo strāvojumu tikai palielinās.

Vienlaikus Irānas politiskais komentētājs Muhameds Hašemi Al Jazeera norādījis, ka daudz konservatīvāks parlaments arī nozīmēs tā daudz pozitīvāku attieksmi pret Irānas Revolucionāro gvardi un speciālo uzdevumu vienību - «Kudsas spēki»,

kuru komandēja tas pats Kasems Soleimani. Šī vienība ir aktīvi iesaistīta Teherānai lojālo grupējumu atbalstīšanā Tuvajos Austrumos un citur, kā arī ir veikusi vairākus asimetriskus uzbrukumus Rietumu pozīcijām reģionā. Iespējams, ka jaunais parlaments varētu iestāties par lielākiem naudas līdzekļiem Revolucionārās gvardes operācijām un iekšējiem ekonomiskajiem projektiem, kā arī virzīt tai labvēlīgākus likumprojektus.

Žurnālists Golnars Motevalli savā rakstā Bloomberg vērš uzmanību uz to, ka Rohani pagaidām cenšas panākt, lai Irānā tiktu ratificēti likumi, kuri Irānas bankas padarītu savietojamas ar starptautiskajiem terorisma finansēšanas novēršanas standartiem. Stingrās nostājas piekritēju dominante parlamentā nozīmētu, ka šāda iniciatīva, visdrīzāk, tiktu nogalināta. Zīmīgi, ka 21. februārī Finanšu darījumu darba grupa (FATF) nolēma Irānas bankas iekļaut savā melnajā sarakstā.

Tomēr vissatraucošākie ir jautājumi par to, vai parlamenta vēlēšanu iznākums nav prelūdija 2021. gada Irānas prezidenta vēlēšanām, kurās arī var uzvarēt tieši stingrās nostājas piekritēju pārstāvis. Tā vien izskatās, ka Augstais līderis Ali Hamenei jau atkal ir gatavs izmantot Konstitūcijas uzraudzības padomi, lai atsijātu tos elementus, kuri viņam nepiekrīt. Fakts, ka šiem spēkiem pagaidām krīt politiskais atbalsts, no atsijāšanas nebūt neattur. Savukārt mērenā prezidenta zaudējums nozīmētu vēl lielāku konfrontācijas ideju nostiprināšanos un savā ziņā atgādinātu situāciju prezidenta Mahmuda Ahmedinedžada laikā, kad galvenie valsts ārpolitikas virzītājspēki atrastos stingrās nostājas piekritēju rokās. Tas noteikti nepalīdzētu uzlabot Rietumu un Irānas attiecības.

Ērebrū universitātes asociētā profesore starptautisko tiesību jautājumos Mona Samadi arī ir paudusi viedokli, ka Rohani gals varētu pienākt ātrāk. Viņš ar parlamenta palīdzību varētu gluži vienkārši tikt impīčots.

Neatbildētie jautājumi – Tramps un Irānas režīma nākotne

Tomēr šajā stāstā ir divi mainīgie, kuri dialoga durvis varētu atkal atvērt vai arī gluži pretēji – aizvērt pilnībā. Pirmais ir ASV prezidenta vēlēšanu iznākums. Donaldam Trampam tiekot pārvēlētam uz otru termiņu, visticamāk, turpināsies jau pagaidām iesāktā «maksimālā spiediena» politika un ASV nelokāmība. Savukārt, pie varas nonākot demokrātu kandidātam, nevar pilnībā izslēgt arī kādas izmaiņas. Tās tad potenciāli varētu sniegt kādu papildu munīciju mērenajiem spēkiem.

Ļoti interesanti arī būs pavērot, kā nākotnē attīstīsies Irānas iedzīvotāju atbalsts valdošajam režīmam, kurš sniedzas tālāk par mēreno un stingrās nostājas piekritēju cīņām. Ja tas nokristos līdz kritiski zemam līmenim, varētu veidoties ārkārtīgi grūti prognozējama uzvedība. Iespējams, ka tādā gadījumā varētu tikt jau atkal lietotas klasiskās zāles – agresīva vēršanās pret Rietumiem un ārējā ienaidnieka akcentēšana (riskējot ar plašāku karadarbību). Tomēr tikpat labi var notikt arī neiedomājamais – piekāpšanās ASV spiedienam, riskējot ar izskatīšanos vājiem sabiedrības priekšā. Lai kāds būtu politisko spēļu iznākums, ir skaidrs, ka Irānas jautājums aktuāls būs vēl ilgi.