Šī gada 15. janvārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstājās Krievijas parlamentā ar uzrunu, izklāstot savu redzējumu par galvenajām aktualitātēm Krievijā. Uzruna bija zīmīga ar to, ka prezidents iniciēja veselu virkni konstitūcijas izmaiņu un jaunieviesumu.

Vislielākā uzmanība tikusi pievērsta jautājumiem par jaunas institūcijas, proti, Valsts padomes, izveidošanu vai izmaiņām prezidenta pilnvarās. Taču ne mazāk nozīmīgs ir V.Putina paziņojums, ka ir nepieciešams garantēt Krievijas konstitūcijas pārākumu pār starptautiskajām tiesībām. Proti, - visas no starptautiskajām tiesībām izrietošās saistības darbojas Krievijas teritorijā tikai tad, ja tās nerada Krievijas pilsoņu tiesību un brīvību ierobežojumus, un nav pretrunā ar Krievijas konstitūciju. Šāds izteikums norāda uz to, ka oficiālā Krievija tiecas nodrošināt politisku kontroli pār starptautisko tiesību piemērošanu. Starptautiskā sistēma ir vienots mehānisms: ja viens dalībnieks sāk straujas kustības, svārstības izjūt viss mehānisms kopumā. Autoritārais Krievijas režīms joprojām atgādina par sevi kā par kopējās stabilitātes grāvēju, nevis veicinātāju.

SELEKTĪVĀ ATBILDĪBA

Ideja par Krievijas pamatlikuma pārākumu pār starptautisko likumdošanu nebūt nav jauna, un tās pakāpenisku attīstību ir iespējams saistīt ar diviem konkrētiem gadījumiem, kuros Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) lēma pret Krieviju. Pirmajā lietā, kurā spriedumu ECT pasludināja 2013. gada 9. decembrī, divi notiesāti Krievijas pilsoņi – Sergejs Ančugovs un Vladimirs Gladkovs – bija vērsušies ECT saistībā ar Krievijas Konstitucionālās tiesas noraidīto prasību nodrošināt ieslodzīto balsstiesības, piedaloties prezidenta un parlamenta vēlēšanās.1 ECT lēma, ka Krievija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību hartu, kas nosaka tiesības uz taisnīgām vēlēšanām, tās interpretējot arī kā tiesības uz līdzdalību kā vēlētājam, attiecīgi atrašanās ieslodzījumā, ECT skatījumā, nav pietiekams pamatojums, lai attaisnotu fundamentālu cilvēktiesību ierobežošanu.2

Otrajā lietā 2004. gada pavasarī ECT ar savu sūdzību vērsās Krievijas naftas un gāzes uzņēmuma Yukos akcionāri, kas uzskatīja, ka uzņēmums bankrotēja un bija spiests pašlikvidēties Krievijas tiesu sistēmas veikto uzņēmuma tiesību pārkāpumu dēļ. Akcionāri norādīja, ka tika pārkāptas īpašumtiesību aizsardzības tiesības, kas bija novedis pie nelikumīgas un neproporcionālas uzņēmuma daļu pārdošanas. 2014. gada vasarā ECT lēma par labu Yukos akcionāriem, uzliekot Krievijai pienākumu izmaksāt kompensāciju 1,87 miljardu euro apmērā, norādot uz Krievijas nespēju ievērot taisnīgumu lietas iztiesāšanā.3 Pēc ECT lēmuma saņemšanas Krievijas Valsts domes deputāti vērsās pie Krievijas Konstitucionālās tiesas ar lūgumu izvērtēt, vai ECT lēmumi ir saistoši Krievijai. 2015. gada vasarā Konstitucionālā tiesa publicēja savu nolēmumu, kurā tika norādīts, ka šajā konkrētajā situācijā pastāv konflikts starp starptautiskajām tiesībām un valsts suverenitāti un pamatlikuma pārākumu, un Krievija drīkst atkāpties no sava pienākuma pildīt ECT uzliktos pienākumus, ja tas ir vienīgais veids, kā risināt konfliktu starp tiesību normām.4 Būtiski norādīt, ka Krievijas Konstitucionālā tiesa nolēmumā arī atsaucas uz Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - konvencija), kas pieļaujot šādu praksi, lai gan konvencijas 27. pants nosaka, ka valstis nedrīkst izmantot nacionālo likumdošanu kā attaisnojumu starptautisku saistību nepildīšanai.5

FOTO: Reuters / Scanpix

NO TAISNĪGUMA UZ POLITISKO IZDEVĪGUMU

2015. gada decembrī prezidents V.Putins parakstīja likumu, kas Krievijas Konstitucionālajai tiesai deva pilnvaras izvērtēt, vai Krievijai ir jāpakļaujas starptautisko cilvēktiesību tiesu spriedumiem. Starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Rights Watch norādīja, ka jaunais likums ir paredzēts, lai krasi ierobežotu cietušo cilvēku iespējas aizsargāt savas tiesības pret Krieviju, savukārt Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs Valērijs Zorkins norādīja, ka «cilvēki uztraucas par neko».6 Izsludinātais likums pirmoreiz tika izmantots praksē jau 2016. gada pavasarī, Konstitucionālajai tiesai ļaujot liegt ieslodzītajiem balsstiesības, tādējādi rīkojoties pretrunā ar ECT nolēmumu.7

Ir vērts norādīt, ka ECT lēmumi netiek pilnībā ignorēti Krievijā.

Piemēram, 2019. gadā ECT apmierināja divu Krievijas pilsoņu sūdzības pret Krievijas valsti saistībā ar Krievijas tiesībsargājošo iestāžu nepilnvērtīgu vai pat apzinātu prettiesisku rīcību divās atsevišķās lietās par narkotiku glabāšanu. Krievijas Augstākā tiesa, pēc iepazīšanās ar ECT spriedumu, nolēma atcelt izvirzītās apsūdzības abiem Krievijas pilsoņiem, kas tagad tiks nodotas atkārtotai skatīšanai pirmās instances tiesā.8 Šī selektīvā pieeja ECT uzliktajām saistībām vedina domāt, ka Krievija nevis konceptuāli iebilst pret ECT darbību un pilnvarām, bet gan mēģina izvairīties no gadījumiem, kuri Krievijai nav politiski izdevīgi. Šādās situācijās Krievija ir ieinteresēta nodrošināt sev izdevīgu juridisku pamatojumu, lai izvairītos no savas vainas atzīšanas un ierobežotu iespējas ietekmēt Krievijas rīcību, izmantojot starptautiskās tiesības un saistības.

KONSTITŪCIJAS AIZSARDZĪBA

Krievijas prezidenta izteikums par Konstitūcijas grozīšanu saskaras ar citu, būtiskāku ierobežojumu. Krievijas Konstitūcijas 1. nodaļas 15. panta 4. punkts nosaka, ka starptautiskās tiesības un starptautiskie līgumi un vienošanās veido daļu no Krievijas juridiskās sistēmas, savukārt gadījumos, kad starptautiskās saistības uzstāda pienākumus vai tiesības, kas atšķiras no nacionālajā likumdošanā noteiktajām, ir jāpiemēro starptautiskās tiesības.9 Ar šo pantu faktiski tiek noteikts starptautisko tiesību pārākums, kas tiešā veidā konfliktē ar prezidenta pausto ideju par nacionālās likumdošanas pārākumu. Savukārt 79. pants to papildina nosakot, ka Krievija var piedalīties un nodot daļu savas varas starptautisko līgumu un vienošanos ietvaros, ciktāl tas neierobežo cilvēku tiesības un brīvības, un nekonfliktē ar Krievijas konstitucionālo iekārtu.10

FOTO: AFP / Scanpix

Tikmēr šī gada 23. janvārī Krievijas Valsts dome pirmajā lasījumā bez iebildumiem atbalstīja likumprojektu, kas ietver papildinājumu 79. pantam ar norādi, ka starptautiskās saistības nav spēkā Krievijas teritorijā, ja tās konfliktē ar Konstitūciju vai ierobežo Krievijas iedzīvotāju tiesības un brīvības.

Tādējādi veidojas situācija, kad Krievijas Konstitūcijā tiek apzināti radīts konflikts, divos atsevišķos pantos ierakstot divas principiāli atšķirīgas idejas.

Kā izrādās, konflikta radīšanas iemesls var būt ne tikai vēlme saduļķot ūdeni, bet arī centieni apiet pašu Konstitūciju.

Krievijas Konstitūcijas 135. pants nosaka, ka Konstitūcijas pirmo, otro un devīto nodaļu parlaments nav tiesīgs grozīt.11 Minētās nodaļas tiek īpaši aizsargātas, jo tās skar attiecīgi konstitucionālās sistēmas pamatus, cilvēku tiesības un brīvības, kā arī Konstitūcijas labošanas procedūru. Lai veiktu izmaiņas nodaļās, ir jāsasauc Konstitūcijas sapulce, kurai jālemj par Konstitūcijas nemainīšanu vai jāizstrādā pilnībā jauna Konstitūcija, ko tā ir tiesīga apstiprināt pati vai arī organizēt tautas nobalsošanu.12 Attiecīgi kļūst skaidrs, ka absurda situācija Konstitūcijā tiek radīta arī tādēļ, lai izvairītos no grozījumu nonākšanas sabiedrībā, kas varētu traucēt likumprojekta virzībai.

IZDEVĪGUMS AIZ NENOTEIKTĪBAS PLĪVURA

Ja esošais likumprojekts stāsies spēkā bez izmaiņām, Krievijas Konstitūcijā faktiski tiks ieviesta absurda pretruna, proti, Konstitūcijā tiks skaidri minēts, ka starptautiskās tiesības ir pārākas pār nacionālo likumdošanu.

Turpretī jaunais papildinājums noteiks, ka starptautiskās tiesības un no tām izrietošās saistības būs spēkā tikai tiktāl, cik tās neierobežo Krievijas iedzīvotāju tiesības un brīvības, un nekonfliktē ar Krievijas Konstitūciju. Būtiski ir ievērot izteikti plašās interpretācijas iespējas attiecībā uz to, kas un kā tieši ierobežo tiesības un brīvības, un konfliktē ar Konstitūciju. Tādējādi top skaidrs, ka Krievija apzināti mēģina radīt nenoteiktību savā juridiskajā sistēmā, ko var izmantot, pamatlikumu piemērojot tā, kā ir politiski izdevīgāk, ignorējot taisnīgumu un paredzamību.

Raugoties no starptautisko attiecību viedokļa, pamatlikuma nekonkrētība kļūst par pamatu, lai pārstātu ievērot noslēgtos līgumus un vienošanās, kolīdz tas vairs nav izdevīgi. Tas liecina par Krievijas tiekšanos īstenot reālpolitiku, proti, lai tās rīcību noteiktu pragmatiski apsvērumi, nevis tādi ārēji faktori kā ētikas apsvērumi vai starptautiskas institūcijas. Vienlaikus šādu Krievijas rīcību var arī interpretēt kā pastāvošās starptautiskās sistēmas izaicināšanu, kurā būtiska loma ir atvēlēta starptautiskām institūcijām un to uzliktām saistībām un pienākumiem. Starptautiskā sistēma spēj pastāvēt tikai tiktāl, cik starptautiskā sabiedrība tai uzticas un to ievēro. Ja valstis sāk atteikties no savu saistību ievērošanas, starptautiskā sistēma tās šībrīža formā pārstāj eksistēt, palielinot manevra iespējas valstīm, taču vienlaikus mazinot stabilitāti un paredzamību. Starptautisko tiesību principi radās, meklējot ceļus, kā apturēt «visu karu pret visiem». Ja virzāmies prom no starptautisko tiesību principiem, tad tuvojamies agresijai un karsto punktu vairošanai, kuru jau tāpat ir daudz.

FOTO: AFP / Scanpix

NEVIENS NAV VARENĀKS PAR KRIEVIJU?

Ir vērts atzīmēt, ka šādam jaunieviesumam Konstitūcijā ir arī nozīmīgs iekšpolitiskais noiets. Pamatlikumā norādot uz nacionālās likumdošanas pārākumu, valsts signalizē ne tikai starptautiskā, bet arī iekšpolitiskā līmenī, ka nav neviena par Krieviju augstāka vai varenāka. Iekšpolitiskajai elitei tas vieš zināmu skaidrību par turpmāko sistēmas stabilitāti arī pēc V.Putina pašreizējā prezidentūras termiņa beigām 2024. gadā, mazinot bažas par iespējamiem satricinājumiem līdz ar jauna valsts vadītāja stāšanos amatā. Tāpat tas ir attiecināms arī uz sabiedrību kopumā, to mobilizējot ar lozungu, ka Krievija ir suverēna valsts, kuru trešā puse nevar piespiest rīkoties pret savu pilsoņu interesēm.

Taču aiz populistiska lozunga slēpjas iespēja valstij vērsties pašai pret saviem pilsoņiem, vienlaikus liedzot tiem iespēju cīnīties par taisnību un savu tiesību aizstāvību starptautiskās institūcijās.

Papildus tam, šādā veidā Krievija atraisa savas rokas cīņā pret iekšpolitisku konkurenci un demokratizāciju, valstij faktiski gūstot neierobežotu ietekmi pār tiesu varas īstenošanu, ko tā var nesodīti vērst pret saviem iedzīvotājiem.

 

1 European Court of Human Rights, Judgment in Case of ANCHUGOV AND GLADKOV v. RUSSIA, Strasbourg, 4 July 2012, https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-122260%22]}

2 Turpat;

3 Turpat;

4 Конституционный Суд РФ, Постановление по делу о применимости решений ЕСПЧ на территории РФ, 14 July 2015, http://www.ksrf.ru/ru/News/Pages/ViewItem.aspx?ParamId=3244

5 United Nations, Vienna Convention on the Law of Treaties, Vienna, 23 May 1969, https://treaties.un.org/doc/Treaties/1980/01/19800127%2000-52%20AM/Ch_XXIII_01.pdf

6 Vladimir Soldatkin, “Putin signs law allowing Russia to overturn rulings of international rights courts”, Reuters, 15 December 2015, https://www.reuters.com/article/uk-russia-court-putin-idUKKBN0TY0JQ20151215?feedType=RSS&feedName=topNews

7 Meduza, “Russia's Constitutional Court permits non-fulfillment of a European Court of Human Rights ruling for the first time”, Meduza, 19 April 2019, https://meduza.io/en/news/2016/04/19/russia-s-constitutional-court-permits-non-fulfillment-of-a-european-court-of-human-rights-ruling-for-the-first-time

8 Pavel Merzlikin, “В России отменяют приговоры осужденным за наркотики после решений ЕСПЧ. Суд может заставить РФ смягчить наркополитику?”, 20 November 2019, https://meduza.io/feature/2019/11/20/v-rossii-otmenyayut-prigovory-osuzhdennym-za-narkotiki-posle-resheniy-espch-sud-mozhet-zastavit-rf-smyagchit-narkopolitiku

9 The Constitution of the Russian Federation, Chapter One, http://www.constitution.ru/en/10003000-02.htm

10 The Constitution of the Russian Federation, Chapter Three, http://www.constitution.ru/en/10003000-04.htm

11 The Constitution of the Russian Federation, Chapter Three, http://www.constitution.ru/en/10003000-10.htm

12 Turpat.