Video rubrikas "Rundāles pils galma noslēpumi" 1. sērijā uzzinājām visu par rokoko laika modi, otrajā iejutāmies hercogu ādā, ģērbjot neskaitāmas drēbju kārtas. Trešajā sērijā ielūkosimies vēl privātāk hercogu dzīvē - viņu guļamistabā un vannas istabā. 

Iepazīt rokoko laikmeta modes nianses talkā nāca vēsturisko rekonstrukciju studijas “Rokoko” vadītāja, vēsturisko tērpu stāstu gide Elīna Kuzņecova. Starp citu, Elīna vada burvīgu radošo telpu “Mazā muiža”, kurā eksponēti neskaitāmi vēsturiski tērpi.

3. sērijas video.

Hercogu parādes guļamistaba - skatuve galminiekiem

Hercogu guļamistabu nosaukt par privātāko telpu pilī būtu pavisam maldīgi, jo tolaik jau guļamistabas nosaukums vien (Parādes guļamistaba) vēstīja, ka šeit notiek publiskas audiences. 

FOTO: jānis škapars tvnet

Tāpat kā Versaļā, arī Rundāles pilī hercoga guļamistaba ir iecerēta kā centrālā pils telpa ar visskaistāko skatu pa logu. Ietekmējoties no Francijas karaļa Luija XIV jeb Saules karaļa idejām, kā organizēt galma dzīvi, nereti karaļi savās guļamistabās organizēja audiences. 

No rīta bija celšanās vai apģērbšanās, bet vakarā - gulētiešanas jeb atģērbšanās ceremonijas, kurās noraudzījās pat vairāki desmiti galminieku. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ceremonijās katram galminiekam bija sava kārta un savs darāmais darbiņš, aptekalējot augstdzimušo personu. Notiekošo pieskatīja ceremonijmeistars.

Viss bija stingri organizēts un reglamentēts, tā ka par privātumu nevarēja būt ne runas. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā ar divvientulību?

Ja hercogs ar hercogieni vēlējās norobežoties divvientulībai, tur nu gan netika klāt neviens lieks cilvēks. Grūti spriest, kur šīs tikšanās notika, piemēram, te, Rundāles pilī - hercoga vai hercogienes guļamistabā.

Jā, tieši tā - tolaik kopā gulēja tikai nabadzīgi ļaudis, augstdzimušie varēja norobežoties savā vientulībā vai divvientulībā privātajos apartamentos. Hercogienes apartamenti atrodas Rundāles pils rietumu spārnā, bet hercogam bija atvēlēts pils viducis. Iespējams, bija kāds slepens ceļš, kas savienoja abas telpas. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vannošanās notiek reti un garā kreklā

Rundāles pils ir bagāta ar patiešām unikāliem mazgāšanās telpas higiēnas priekšmetu oriģināliem - 18. gs. mazgāšanās sēdvannu, tualetes podu un tolaik tik populāro apmazgāšanās bidē. Tas patiešām ir jānovērtē, jo reti kur šādi reti priekšmeti redzami ekspozīcijā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vannu sasildīja ar karstām oglēm pildīts interesantas formas sildītājs, kurš tika ievietots vannas ūdenī. Galvenais neaizmirst to izcelt ārā, kad vannojamā persona būs gatava iegremdēties ūdenī. Šādi negadījumi tolaik notikuši. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vannošanās ar pilnīgu ķermeņa iegremdēšanos nebija ikdienas higiēnas rituāls.

Diezgan reti hercogi mazgājās vannā, jo tolaik uzskatīja, ka siltais ūdens, atverot poras, var pakļaut tevi lielākam saslimšanas riskam. Bet iespējams, patiesība slēpjas tajā, ka tolaik dzidri tīrs ūdens bija reta parādība pat šādās greznās pilīs. 

Vannošanās nenotiek, esot kailam. Parasti vannā dodas, ģērbušies garos kreklos. Vannā ieklāja drēbi, lai process ir patīkamāks un pēcāk būtu vienkāršāk no vannas izvākt aromātiskās zālītes un citas piedevas. 

Tolaik mazgāšanos varētu drīzāk dēvēt par to, ko mēs šodien saucam par apmazgāšanos ar lupatiņu, sūklīti vai bidē. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

 Podinš? Protams, krēslā!

Un kur tad hercogi nokārtoja savas dabīgās vajadzības? Rundāles pilī ir aplūkojams oriģināls tualetes krēsls (franču chaise per se) jeb burtiski - "krēsls ar caurumu". Šajā dekoratīvā krēsla caurumā tika ievietots podiņš, kuru kambarsulainis pēc tam veikli izņēma, iztīrīja un atlika atpakaļ. 

Vai hercogi lietoja tualetes papīru? Izmantoja to, kas bija pa rokai, - lupatiņas. Bet apmazgāties varēja arī bidē - ko lietoja gan vīrieši, gan sievietes. Apmazgāšanās notika, sēžot jāteniski uz bidē krēsla.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Boilly, La Toilette Intime ou la Rose Effeuille”, 1764. gads. Avots: Wikimedia Commons

Bidē tolaik ir ikdienas higiēnas priekšmets un ļoti aktuāls sievietēm menstruāciju laikā, jo dāmām nebija ierasts nēsāt apakšbikses, bet viņas lietoja t.s. sanitāros spilventiņus. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Hercogienes buduārs - skaistums prasa upurus

Hercogienes greznajā buduārā notika hercogienes brīnumainās pārvērtības, kuras piedzīvojām otrajā "Rundāles pils galma noslēpumu" sērijā. Te tika pavadīta lielākā daļa dienas, pucējoties iziešanai sabiedrībā. Bez ģērbšanās un frizūras veidošanas te tika uzklāta arī kosmētika, kura tolaik nemaz nebija tik nevainīga kā varētu šķist. 

FOTO: jānis škapars tvnet

Franči 18.gs. šo visu skaistuma rituālu sauc vienā vārdā "la toilette", kas, kā izrādās, nekādi nesaistās ar mums zināmo tualeti. Uz Rundāles pils hercogienes buduāra galdiņa ir uzklāts galdauts divās kārtās. Lielo sauc par"la toil", bet mazāko dēvē pamazināmā formā "petit toil" vai "la toilette". No tā arī radies skaistumkopšanas procesa nosaukums. 

BOUCHER, François_La toilette, 1742_58 (1967.4)

FOTO: “La Toilette”, 1742. gads. Avots: Museo Thyssen

Smaržas rokoko laikā kalpoja nevis iespējai sevi personificēt ar izsmalcinātu aromātu, bet gan ķermeņa smakas nomākšanai. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tā laika skaistuma standarts ir dāma ar porcelāna baltu ādu, ko varēja panākt ar pūdera palīdzību, kas arī sargāja no saules.

Pūderis bija sabiedrotais arī pēc baku uzliesmojuma, kad nācās slēpt sejas ādas nepilnības un rētas. 

Pūderēšanās pastā un arī vaigu sārtinātājā bija toksiskas un indīgas vielas. Kosmētiķi un alķīmiķi tolaik darīja līdzīgu darbu. 

Interesantākais, ka tā laika cilvēki apzinājās, ka skaistums prasa veselības upurus, bet to turpināja darīt...

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

SKATIES VAIRĀK SKAISTU BILŽU GALERIJĀ

Sakām lielu paldies:

* vēsturisko rekonstrukciju studijas “Rokoko” vadītājai, laikmeta stāstu gidei Elīnai Kuzņecovai;

* mākslas vēsturniecei, skaisto tērpu autorei Jeļenai Forstei;

* “Mazās muižas” un Rundāles pils pārstāvjiem par viesmīlību un atsaucību;

* Olafam Soloveikam, Nadeždai Bigaņičai par asistēšanu un piedalīšanos filmēšanā.