Paliec mājās! Dekorācijas grūst!
#paliecmājās

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tu piecelies, apģērbies, iekāp tramvajā, atver biroja durvis, sasveicinies ar kolēģiem, nopērc aviobiļeti uz Parīzi, pusdieno kafejnīcā, vakarā ej uz teātri, brīvdienās uz baseinu. Tā visa vairs nav! Covid-19 dzīvei norāvis avārijas bremzi, un civilizācijas dekorācijas grūst. Šai krīzei mēs ejam cauri kopā - ar VISIEM pasaules iedzīvotājiem un katrs individuāli. Kā nu mākam…

Par šo koronakrīzei paldies. Pielāgojoties jaunajai realitātei, daudzi atklājuši, ka attālināta darbošanās ir efektīva. Mums, žurnālistiem, darbs no mājām nav nekas jauns. Un man patīk - es varu plānot laiku kā tīk, galvenais rezultāts. Tā vietā, lai rīta pusdullumā žonglētu starp vannas istabu un virtuvi, ar vienu roku zīmējot acis, ar otru taustot skapī ne tik ļoti saburzītu blūzi, varu pagatavot lielu baltas kafijas krūzi un ienirt siltā vannā, tomēr biežāk, vēl slīgstot spilvenos, kopā ar acīm atveru arī datora ekrānu, lai izskatītu visu jaunāko informāciju. Klink, klink - skaipā iekrīt ziņas no kolēģiem. Tas ir mierinoši, jo ir kā ierasts. Vien tagad mūsu virtuālais birojs aptver visu Latviju - vietas, kur roku uz notikumu pulsa tur kolēģi. Zināma lieta: tehnoloģijas ļauj strādāt, sēžot kaut vai Sedas purvā uz celma. Tomēr pilnībā izolēties žurnālista profesija neļauj. Mēs nevaram uzrunāt lasītāju un izstāstīt stāstu, ja neesam bijuši klāt, neesam sajutuši gaisotni, ieskatījušies cilvēkiem acīs, sapratuši kaut ko nepateiktu. Un tāpēc es dodos uz Valku, kur koridors uz darbu Valgā vēl vaļā, dodos pie  neatliekamās palīdzības mediķiem. Jā, tādējādi pakļaujot sevi vēl lielākai izolācijai no tuviniekiem, ko es potenciāli varētu apdraudēt. Esot krīzes notikumu virpulī, tu saņem dienišķo adrenalīna devu, un tas savukārt ļauj noturēties līdzsvarā. Cik nu tas iespējams!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Dažas pretindes receptes

Es grasījos uzrakstīt par to, cik kvalitatīvi pavadu šo dīvaino laiku - lasu augstas klases literatūru, veldzējos vecā dzejā, meditēju rīta saules staros, gatavoju veselīgas, imunitāti stiprinošas maltītes, sūtu Visumā  gaišas domas un tādā garā. Biju pat sagatavojusi lielisku veco filmu sarakstu, ko ieteikt lasītājiem, uzrakstījusi dažas eksotiskas receptes un stāstu par to, kā tīksminos par pavasara puķītēm. Un tad to visu deletēju. Patiesībā es esmu nobijusies, satraukusies un ne visai labi protu tikt galā ar stresu. Es smēķēju, ēdu gatavu lielveikala ēdienu, pusotrā dienā notriecu veselu torti “Cielaviņa”, uz svariem nekāpju. Vīnu vakaros gan es tikai vēroju, jo zinu, ka alkohols ir depresants - lai paliek dienai, kad atcels karastāvokli. Nezinu, kā jums, bet man šādā nervozā stāvoklī pietrūkst spēka nodoties rāmai sevis pilnveidošanai. Man vajadzīgs homeopātisks princips - saindēšanos ārstēt ar indi. Un tāpēc es skatos dokumentālās filmas par Ļeņingradas blokādi, no sērijas - mēs pat nenojaušam, ko nozīmē “slikti” un izolācijas “problēmas”, - par  bijušajiem līdzcilvēkiem, nu cilvēkēdājiem, kas spīdošām acīm lavās no muguras, veļas katlā izvārītu kaimiņu un izdzīvošanu par katru cenu. Vēl tur var rast dažas labas receptes, piemēram, kā no tapešu līmes pagatavot sātīgu maltīti. Tas nu tā, gadījumam, ja krīze ieilgtu. Ja mazliet parakņājas, no literatūras vēstures var izcelt dažus labus scenārijus, kā pārlaist pandēmiju, - ne visi prasmīgus, bet iedvesmojošus. “Dekameronā” trīs vīrieši un septiņas sievietes mēra epidēmiju, kas plosās apkārt, cenšas pārlaist, viens otram stāstot mīlas stāstus. Un labi, ka Gundars Āboliņš mums tos lasa priekšā - pati es 14. gadsimta tekstam cauri neizlauztos. Tos, kas lasījuši Kamī “Mēri”,  pārņem deja vu sajūta - kopējas bailes, nošķirtības sajūta un liels egoisms. Franču filozofs izolācijas tēmu jau izspēlējis Alžīrijas pilsētā Orānā 1947. gadā. Esmu sākusi klausīties “Mēra” audiolasījumu (iesaku: labs variants slinkiem lasītājiem), pagaidām gan tālāk par treknajām žurkām neesmu tikusi. Noskatījos 2019. gada miniseriālu “The Hot zone” par Ebolas vīrusu, uzņemtu pēc tāda paša nosaukuma romāna, ko savukārt iedvesmoja žurnālista Ričarda Prestona publikācija “The New Yorker” 1992.gadā. Ticiet man, jūs saņemsiet dažas atbildes ne vien par vīrusiem, bet arī mūsu attieksmi pret dabu un tās sekām! Marta “Rīgas laika”  tēmu par sarkano khmeru laiku Kambodžā 20. gadsimta 70.gados turpināju, šausminoties jūtubā par dokumentāliem sižetiem. Jā, mēdz būt arī krietni sliktāk. Bet mēs gan jau izpendelēsimies, kā teica Vonnegūts. Tas pats, kurš kā jauns zaldātiņš izdzīvoja Drēzdenes bombardēšanā un vēlāk uzrakstīja “Lopkautuve Nr.5”. Mums katram sava Drēzdene jāizstaigā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ejam pa labi, uz sauli, gar kukurūzas laukiem

Sakiet, ko gribat, bet šajā krīzē ir pozitīvi momenti - nu kaut vai tā nebāšanās virsū veikalos, uz ielas, transportā. To gan diemžēl nevar attiecināt uz populārām dabas takām saulainās brīvdienās. Tāpēc, kad svētdienas rītā ieraudzīju nomākušās debesis, kur negants vējš purināja sniegu, sapratu, ka pienācis laiks doties pastaigā. Visdrošāk būtu doties uz Mārtiņa kapiem - tur noteikti neviena potenciāli inficētā nebūs, bet kompānija izcila, piemēram, komponists Emīls Dārziņš. Tomēr vilka uz jūru. Jūrmala bija paradīze - ar saltu vēju, bet tik un tā. Dubultu stacijā lepnā vientulībā izstaigāju Džemmas Skulmes gleznu izstādi, tad tukšā kulinārijas veikalā nopirku siltas bulciņas un, soļojot pa ielas vidu, notiesāju, dāsni noķēpājoties ar pūdercukuru. Mutuļojoša jūra, es un vējš, kas teju fiziski izdzenā bailes un trauksmi, kas ar pierunāšanu un “pozitīvu domāšanu” neatkāpjas. Vispār jau perfekts laiks mizantropiem. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vienu lietu gan saprotu - vajag piesargāties, bet pārspīlēt nevajag, jo pēdējā laikā konstatēju, ka vīruss sācis diktēt manu dzīvi. Kad veikalā minūtes desmit cimdos mēģināju atvērt plastikāta maisiņu - plēsu, purināju un pūtu gaisu, līdz aizsvīda brilles, man gandrīz uznāca histērija. Banānus un avokado mājās mājās berzu ar trauku mazgāšanas līdzekli un iebāzu ledusskapī pie pārējiem produktiem, jo vīrusam it kā nepatīkot aukstums. Vīrusam tā un vīrusam šitā… Ja vīrusu nesaķeršu, tad obsesīvi kompulsīvos traucējumus gan. 

Bailes ir toksiskas, tās spēj piebeigt cilvēku “veselu kā zirgs”, bet tas, kurš saglabā mieru un rīkojas pragmatiski, izkļūst no pilnīgi bezcerīgas situācijas. Man gribētos uzvilkt “Urālu aviolīniju” krekliņu, uz kura rakstīts: “Ejam pa labi, uz Sauli, gar kukurūzas laukiem.” Tā teica pilots brīdī, kad izdarīja neiespējamo - kukurūzas laukā nosēdināja lidmašīnu, kuras dzinēji nedarbojās un viens no tiem dega. Minūtes laikā evakuēja 333 cilvēkus. Paceļoties lidmašīna bija uzdūrusies kaiju baram.

Pagaidām mana vakcīna pret koronavīrusu vai, pareizāk, tā izraisīto krīzi, ir optimisms ar vieglu melnā humora devu, jo tikpat svarīgi, kā nesaslimt ar Covid-19, ir neinficēties ar paniku. Tad jau labāk veselīgā pofigismā sarunāties ar puķupodiem un izlietnē barot pīles.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jo šī ir citāda krīze, nekad vēl pasaules vēsturē nepiedzīvota - vīruss dzīvei norāvis avārijas bremzi. Lai kaut ko atrisinātu, tu nevari skriet, dragāt, močīt vēl ātrāk. Dekorācijas sagrūst, un tu paliec vienatnē ar sevi. Un vēl šis laiks mūs konfrontē ar nāvi. Nu ko gan es varu? Turpināt darīt savu darbu, zvanīt tuviniekiem, draugiem un, skatoties griestos, izvēlēties kādu no dieviem, kuru lūgt. Nu lūdzu, kad viss šitas beigsies, es kļūšu par citu cilvēku - dzīvošu pieticīgi, tik daudz nepļāpāšu, ne par vienu nezobošos, gatavošu veselīgas maltītes, ziedošu cietējiem, rūpēšos par sētas kaķiem, glaudīšu bērniem galviņas, neiešu tinderī, nelietošu sliktus vārdus un tā tālāk. 

Kā vēl nekad man gribas apskaut tuvus cilvēkus. Kā vēl nekad… Un tāda slapja buča uz vaiga ir liela lieta. Bet ko es te čīkstu? Kā šobrīd jūtas mana radiniece, kuras vīrs, ar kuru kopā nodzīvoti vairāk nekā 50 gadi, pēdējās mūža dienas vada pansionātā? Viņa nevar būt klāt, nevar saņemt viņa roku, pieskarties vaigam.

Kopš šā dīvainā kara sākuma ir pagājis mazliet vairāk par divām nedēļām, un daudzi pārbaudījumi mums vēl priekšā. Tomēr pats svarīgākais, lai, no krīzes izejot, mēs nebūtu “zombijs zombijam zombijs”, bet kļūtu kaut mazliet cilvēcīgāki un sirdsgudrāki.

Uz augšu