Pirmā autokrātija Eiropas Savienībā? Covid-19 kā aizsegs varas sagrābšanai

FOTO: Reuters/Scanpix, TVNET kolāža

Globālas traģēdijas apstākļos atsevišķu valstu valdības saskatījušas iespēju uzurpēt varu. Kad krīze beigsies, Eiropas Savienībai (ES), visticamāk, nāksies domāt, ko darīt ar pirmo īsti autokrātisko valsti tās sastāvā.

Ārkārtas stāvokļa izsludināšana ir vilinoša ikvienam esošajam vai topošajam autokrātam, jo uz laiku dod brīvāku vaļu apiet citas institūcijas. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns vēlas pie šādas kārtības pieturēties ilgāk. Savukārt Krievijas autokrātam Vladimiram Putinam pavērās iespēja nodrošināt palikšanu pie varas vēl turpmākos 16 gadus, saņemot minimālu kritiku no Rietumvalstu medijiem un starptautiskajām organizācijām.

Pirmā autokrātija Eiropas Savienībā?

Orbāna partijas kontrolētais parlaments marta beigās nobalsoja par savas lemtspējas iesaldēšanu, vēlēšanu atcelšanu un varas nodošanu Orbāna valdības rokās - tā varēs pieņemt rīkojumus, apejot citas institūcijas. Šo pilnvaru beigu termiņš nav noteikts. Valdības pirmie lēmumi bija nesaistīti ar koronavīrusu, proti, par muzeju būvniecību un aizliegums transpersonām dokumentos mainīt dzimumu; valdība arī vēlas ar rīkojumu noslepenot informāciju par Ķīnas investīcijām dzelzceļa projektā.

Vienlaikus pieņemti pasākumi pret viltus ziņām. Taču, ņemot vērā nekonkrētās "viltus ziņu" definīcijas un mediju un varas attiecības Ungārijā, ļoti iespējams, ka tos varētu izmantot pret godprātīgiem žurnālistiem, ja tie atļausies kritizēt valdību.

Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns

FOTO: AFP/LETA

Orbāna pašreizējās valdības desmit varas gados Ungārijā mazinājusies tiesu neatkarība, ierobežota pilsoniskā sabiedrība un teju iznīcināti neatkarīgie mediji. Ungārija un Polija, kur tiek noārdīta tiesu vara, ir ES "problēmbērni". Jau ilgi tiek runāts par šo valstu demokrātijas eroziju un sliekšanos autoritārisma virzienā.

2018.gadā Eiropas Parlaments (EP) atbalstīja ES līguma 7.panta iedarbināšanu - sankciju procedūras ierosināšanu par bloka pamatvērtību un likuma varas apdraudēšanu. Kopš tā laika situācija Ungārijā ir nevis uzlabojusies, bet gan pasliktinājusies, šī gada janvārī norādīja EP.

Notikumi Ungārijā uzskatāmi parāda vienu no ES vājajām vietām - ja valstīm, kas kandidē uz iestāšanos savienībā, tiek izvirzītas augstas prasības attiecībā uz demokrātiskumu, caurspīdīgumu un tiesiskumu, tad esošās dalībvalstis izpelnās pirksta kratīšanu un aizplīvurotus mājienus.

Labs piemērs tam ir vairuma ES dalībvalstu parakstītais kopīgais paziņojums, ka Covid-19 dēļ izsludinātais ārkārtas stāvoklis var apdraudēt demokrātiju, cilvēktiesības un likuma varu. "Ārkārtas pasākumi būtu jāierobežo līdz stingri nepieciešamiem, tiem vajadzētu būt samērīgiem un pagaidu rakstura, to ieviešana regulāri jāizvērtē un tiem jāatbilst jau minētajiem demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību principiem," teikts ES dalībvalstu kopīgajā paziņojumā, kam pievienojās arī Latvija.

Paziņojums acīmredzami bija mērķēts uz Ungāriju, lai gan valsts netika nosaukta vārdā. ES valstu apraušanās pusvārdā saņēma atbildi "butaforiskās demokrātijas" labākajās tradīcijās - vēstulei pievienojās arī Ungārija. 

Īsceļš uz mūžīgo varu Krievijā

Putinam Krievijas konstitūcijā atļautos divus prezidenta amata termiņus ar dažādām mahinācijām izdevies izstiept līdz 20 varas gadiem. Tuvojoties 2024.gadam, kad beidzas Putina pašreizējais termiņš, jautājums bija nevis vai viņš centīsies saglabāt varu arī pēc tam, bet gan kādā veidā tas tiks izdarīts. Vai Putins atkal "apmainīsies" krēsliem ar premjerministru? Vai viņš iekārtosies amatā kādā varenā valsts padomē un turpinās vadīt valsti neformāli? Varbūt Putins atradīs politisko mantinieku?

Atbilde uz šiem jautājumiem sāka šķetināties 15.janvārī, kad Putins ikgadējā runā par stāvokli valstī ierosināja sarīkot referendumu par grozījumiem Krievijas konstitūcijā. Dažas stundas vēlāk Dmitrija Medvedeva valdība paziņoja par demisiju. Tobrīd pasaules uzmanība bija pievērsta Ķīnai, kur četras dienas pirms tam no jaunās un neizpētītās slimības bija nomiris pirmais pacients; vīruss bija sācis izplatīties ārpus Ķīnas robežām. Divas nedēļas vēlāk pirmais upuris tika reģistrēts Itālijā, aizsākot milzīgu Covid-19 vilni Eiropā. Līdz šim vīruss Eiropā prasījis vairāk nekā 50 000 dzīvību, bet visā pasaulē - vairāk nekā 70 000.

Krievijā politisku atbalstu guvušie konstitūcijas grozījumi dzēš Putina līdzšinējos termiņus prezidenta amatā un ļauj saglabāt varu līdz 2036.gadam. Ja Putins tik ilgi paliks amatā, viņš būs pārspējis vairumu Āfrikas diktatoru. 

Rietumu mediji, kuri ar bažām sekoja Covid-19 izplatībai, Putina tālākajai varas sagrābšanai Krievijā tikpat kā nepievērsa uzmanību. Arī krievu opozicionāri neprotestēja tik skaļi kā 2011. un 2012.gadā. Iziet ielās nemaz nevarēja - pulcēšanās ātri vien tika aizliegta.

Tomēr vīruss ir pretinieks, kuram varas sagrābšanas plāni un ģeopolitiskās spēlītes ir vienaldzīgas. Par to pārliecinājās arī Putins, jo triecientempā apstiprināt konstitūcijas grozījumus (kas līdzās Putina termiņu dzēšanai ietver tādus punktus kā pensijas līmeņa sasaiste ar dzīves dārdzības līmeni un viendzimuma laulību aizliegšana) tomēr neizdevās - Ļeņina dzimšanas dienā 22.aprīlī paredzēto tautas balsojumu Covid-19 dēļ nācās pārcelt uz vēlāku laiku. 

Saprotot, ka smags un nāvējošs slimības uzliesmojums var atspēlēties, Putins publisko Covid-19 krīzes risināšanu atstājis valdības un vietējo varu rokās. Pats viņš parādās, lai aizsargtērpā apciemotu Covid-19 slimniekus vai apstiprinātu valsts tēriņus iedzīvotāju un uzņēmēju atbalstam.

Covid-19 nostāda autoritārus līderus dilemmas priekšā. No vienas puses, tas ir šķietami izdevīgs brīdis paplašināt savas pilnvaras, sastopoties ar minimālu pretestību. No otras - ja slimības uzliesmojums novedīs pie lieliem cilvēku upuriem, veselības aprūpes krīzes un smagām ekonomiskajām sekām, režīma leģitimitāte būs apdraudēta.

Vīrusu nav iespējams ne apklusināt, nedz arī iemest cietumā. Tas būs milzīgs pārbaudījums visām valstīm, neatkarīgi no politiskās iekārtas, taču sabiedrības acīs labāk izskatīsies profesionālas un atklātas valdības, ko nepavadīs aizdomas par datu slēpšanu vai mēģinājumiem uzurpēt varu tā vietā, lai aizsargātu savus iedzīvotājus.

Krievijas un Ungārijas piemēri parāda, kā līderi ar autokrātiskām nosliecēm izmanto globālu satricinājumu, lai nodrošinātu sev lielāku varu. Laiks rādīs, vai tā neizrādīsies kļūda. Taču arī demokrātiskām valstīm pēc pandēmijas varētu nākties pacīnīties, lai apvērstu atsevišķus krīzes laika lēmumus. 

Uz augšu