Mani sauc Marina un es esmu atkarīgā
"Mamma draudēja izlēkt pa logu"

FOTO: Rus.TVNET

Marina (vārds mainīts) ir visjaunākā no cilvēkiem, ko sastapu Anonīmo Alkoholiķu grupas sanāksmē Rīgā. Slaida, jauna sieviete ar skaisti sakārtotiem matiem un smalkām pērļu krellēm ap kaklu. Viņa ir atkarīgā. Problēmas ar alkoholu ir visiem Marinas ģimenes locekļiem. 

Kopumā Latvijā ir aptuveni 60 šādas grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības. 

Rakstu sērijas “Atkarīgie” gaitā portāls TVNET piedāvā iepazīties ar vairāku cilvēku monologiem. Šie cilvēki jau gadiem ilgi cieš no alkohola atkarības un cīnās ar to. Daudzi no šiem cilvēkiem nedzer jau gadu desmitiem, tomēr joprojām uzskata sevi par alkoholiķiem. Viņi norāda, ka bijušo alkoholiķu nav, ir tikai esošie.

- Labdien, mani sauc Marina un es esmu atkarīgā.

- Sveika, Marina!

- Kad nonācu Anonīmajos Alkoholiķos, es jutos ļoti slikti. 

Dzēra mana mamma, vīrs arī. Skatoties uz viņiem, es arī sāku dzert. Pirku mazo degvīnu, jaucu ar sulu, un man uzreiz kļuva vieglāk. 

Es nevarēju izturēt to, kas notika manā ģimenē. Tomēr nezināju, kā šo situāciju mainīt. Tolaik studēju universitātē. Vienreiz grāmatu bāzē nejauši pamanīju grāmatu ar nosaukumu “Alkoholisms - ģimenes slimība”. Kad to atvēru un ar acīm pārskrēju pāri, sapratu, ka tas viss ir par mani! Es to grāmatu uzreiz nopirku - tā kļuva par grāmatu, kas man vienmēr stāv uz galda. Es lasīju un lasīju, un tur viss bija par mani! Katrs vārds. Tad sapratu, ka esmu līdzatkarīga. 

Lai kaut ko mainītu savā dzīvē, aizgāju pie narkologa. Es viņam izstāstīju savu situāciju. “Vīrs dzer, vajag viņu glābt,” apmēram tādi bija mani vārdi. Bet viņš teica: “Problēma ir jums, jo jūs atnācāt. Ja problēma būtu vīram, pie manis būtu atnācis viņš.” Tieši narkologs man pastāstīja, ka ir tādas Anonīmo Alkoholiķu grupu sanāksmes. 

Es zināju par savu atkarību, zināju, ka man jāsāk dzīvot sava dzīve, tomēr man tāpat gribējās visus glābt - gan mammu, gan vīru. Mana mamma nodzērās diezgan ātri, varētu pat teikt, ka mērķtiecīgi. Viņa dzēra vienatnē un nespēja apstāties līdz brīdim, kamēr vairs neturējās kājās. Viņa joprojām dzer, es dzīvoju kopā ar viņu. Viņa ir funkcionējošs alkoholiķis - šādu diagnozi noteicu nevis es, bet gan ātrās palīdzības brigāde, kad vienreiz bija atbraukusi. 

Esmu viņu vilkusi ārā no kupenām, nost no sliedēm.  Es ilgu laiku nespēju priecāties,  visu laiku tajā “vārījos”. 

Programmā iemācījos emocionāli distancēties no šīm problēmām un situācijām. Es negribu teikt, ka man tas izdodas vienmēr - es taču esmu tikai cilvēks. Tomēr esmu sākusi justies labāk. 

FOTO: Rus.TVNET

Es mammai vairākas reizes esmu devusi Anonīmo Alkoholiķu vizītkartes, tomēr vienmēr tās kaut kādā veidā nokļuva manā somā. Viņai tas nav vajadzīgs - viņa uzskata, ka viņa nav alkoholiķe. Viņa katru dienu iet uz darbu, tomēr katru vakaru viņa dzer, kamēr krīt. 

Nezinu, kā viņa tā var! Es tā nevarētu - es varu vai nu dzert, vai strādāt. Viņa spēj sevi piemānīt, ka viņa nav alkoholiķe un ka viņai nav problēmu. Viņa vienmēr saka: “Es dzēru un dzeršu.” Tajā pašā laikā viņa ir ļoti talantīgs cilvēks, pat dzērumā lieliski gatavo vai šuj. Laikam tā ir tiesa, ka talantu nevar nodzert. 

Reizēm viņa ar mani manipulē - piemēram, draud, ka izlēks pa logu. Tādos brīžos ir ļoti bailīgi. 

Programmā es uzzināju, kā pareizi jāuzvedas, kontaktējoties ar atkarīgo. Man ļoti palīdz tas, ka neesmu viena – varu aiziet uz grupu, padalīties ar savu stāstu un pārdzīvojumiem ar cilvēkiem, kam ir līdzīgas problēmas. 

Kad man bija stress, man obligāti vajadzēja iedzert vīnu. Bet tad – uzreiz atlaiž! Kādu laiku, kad jau gāju uz sapulcēm, es turpināju pirkt kokteiļus un dzēru, ilgi nevarēju pārtraukt. 

FOTO: Rus.TVNET

Pirmo reizi piedzēros 14 gadu vecumā, un uzreiz ļoti stipri. Man vienmēr vajadzēja piedzerties tā, lai es uzreiz aizmiegu, atslēdzos. Kad sāku iet uz Anonīmo Alkoholiķu sanāksmēm, kad sāku klausīties par lietošanas sekām, es sapratu, ka tas viss ir arī manī. Laikam man paveicās, ka atradu palīdzību agrīnā šīs saslimšanas stadijā. 

Visi mani vīrieši ir bijuši atkarīgi. Viens bija narkomāns - viņš nomira no pārdozēšanas. Pašreizējais vīrs ir alkoholiķis, man aug dēls - es negribu, lai viņš atkārto savas ģimenes kļūdas, es gribētu, lai šī saikne apraujas ar mani. 

Kad sāku apmeklēt “Al-Anon” sanāksmes* (līdzatkarīgo atbalsta grupas), es sapratu, ka visa mana ģimene ir alkoholiķi. Mums bija pieņemts uzskatīt, ka alkoholiķi ir tie, kas laukos nodzērušies līdz kliņķim, bet visi pārējie - tie ir normāli. Vēlāk sapratu, ka dzer visi mani radinieki, bez izņēmuma, tur vienmēr ir bijis alkohols un ar to saistītās problēmas. 

Vienīgā atšķirība bija tā, ka dažiem bija augstāks sociālais statuss.

Paldies! 

*Ģimenes atbalsta grupas “Al-Anon” - tās ir alkoholiķu radinieku un draugu jeb līdzatkarīgo atbalsta grupas. Līdzatkarīgs cilvēks ir pakļauts cita cilvēka destruktīvai, postošai un neveselīgai uzvedībai. Līdzatkarīgais nespēj pieņemt lēmumus, balstoties tikai uz savām vēlmēm un vajadzībām - viņš veido savu dzīvi ap citu cilvēku. “Al-Anon” grupas darbojas arī Latvijā. 

Uz augšu