"Es esmu slims – es esmu alkoholiķis" (10)

Latvijā ir aptuveni 60 Anonīmo Alkoholiķu atbalsta grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības. 

- Labdien, mani sauc Kostja un es esmu alkoholiķis.

- Sveiks, Kostja!

- Es esmu iedzimts alkoholiķis. Sāku “kost” kādu 13 vai 14 gadu vecumā. Mans tēvs “koda”, bet māte nomira, kad man bija seši gadi. Neskatoties uz to, ka tēvs dzēra, viņš katru dienu gāja uz darbu un uzskatīja, ka viņam nav problēmu ar alkoholu. “Dzērāji ir tikai tie, kas nestrādā,” viņš vienmēr teica.

Tā arī viņš pamanījās nostrādāt līdz pat pensijai, bet pēc tam nomira no vēža. 

No alkohola ir miruši arī vairāki mani radinieki. Lietot es sāku agrā vecumā - īpašas problēmas tajā nesaskatīju. Domāju, ka tas ir normāli - mācījos internātā, visi bija no apmēram tādām pašām ģimenēm, citus piemērus nebija redzējuši, tāpēc arī tajos pirmajos soļos viens otru atbalstīja. 

Es kopēju tēvu - atkārtoju viņa dzīvesveidu, piedzēros tāpat kā viņš. Ar alkohola palīdzību es risināju problēmas. Vai, pareizāk sakot, man likās, ka risinu. Patiesībā jau es tās nerisināju, bet padarīju tikai lielākas. Un radīju jaunas. Galu galā pēc dzeršanām sākās depresija, negribējās dzīvot. Īsāk sakot, bija pavisam drūmi. 

Bija brīži, kad meklēju palīdzību, tolaik man bija kādi 23 gadi. Atradu kaut kādu grupu, kas nebija saistīta ar Anonīmajiem Alkoholiķiem - kaut kāda “Garīgā un emocionālā atdzimšana” vai kas tāds. Tomēr tā bija kaut kāda krāpšana. Viņi ne ar ko nespēja palīdzēt, tāpēc es tur neuzkavējos. 

Pēc tam atkal tukšums un kritiens alkohola dēļ. 

Tas, kas man iepatikās Anonīmajos Alkoholiķos, - es paklausījos, par ko šie cilvēki runā, kādas viņiem problēmas, un ikvienā no viņiem ieraudzīju kaut ko no sevis. Mēs bijām ļoti dažādi, tomēr mums visiem bija kaut kas kopīgs. Tu izrunā visu, kas tev uz sirds sakrājies. Runā visu, ko vēlies, bet neviens tevi par to nenosoda un nekritizē. 

Kā es atradu sadraudzību? Kādu laiku daudz “dropēju”, pēc tam parādījās kaut kāds darbs, draudzene, un kaut kādā mērā pat izdevās samazināt alkohola patēriņu. 

Tomēr laiku pa laikam tāpat piedzēros līdz atmiņas zudumam, es uzskatīju, ka tas ir normāli. Mana draudzene gan to neuzskatīja par normālu, tāpēc mums bija regulāri konflikti. Piemēram, aizgāju uz veikalu, tur satiku draugu, tāpēc mājās biju vēlu vakarā, naktī vai vispār neatnācu. “Tā sanāca,” es viņai teicu. Vēlāk man apnika izdomāt visādas atrunas, tāpēc es viņai atzinu, ka esmu slims. 

“Es tā arī teicu: “Es esmu alkoholiķis, esmu slims. Mani par to nevajag lamāt, jo, ja tu esi saaukstējusies, es tevi arī par to nelamāju.” 

Es domāju, ka ir normāli “pierīties” un pazust uz nedēļu. Kaut kad viņa man pateica, ka ir dzirdējusi par tādām Anonīmo Alkoholiķu grupām. 

Tagad es nedzeru jau astoņarpus gadus. Man ir kaudze psiholoģisku problēmu - zems pašvērtējums, bailes, aizvainojums. Vēlāk sapratu, ka problēmas man radīja ne tikai alkohola lietošana, bet arī dzīve bez alkohola.

Paldies!