Vecās nesaskaņas traucē Eiropai risināt Covid-19 krīzi

Vācijas finanšu ministrs Olafs Šolcs un Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda

FOTO: Reuters/ScanPix

Eiropas Centrālā banka (ECB) nākusi klajā ar bezprecedenta 750 miljardu eiro ekonomikas glābšanas plānu, taču virmo idejas par vienreizēju papildu pasākumu - "koronaobligācijām". Covid-19 pārņemtā Eiropa nespēj vienoties, un lielu lomu spēlē gadiem senas nesaskaņas, žurnālam "Foreign Affairs" raksta Džona Hopkinsa Universitātes Eiropas studiju profesors Ēriks Džonss.

18.martā ECB paziņoja par negaidītu programmu valdības un uzņēmumu obligāciju uzpirkšanai 750 miljardu eiro apmērā. Tādā veidā tiks palielināti Eiropas līdzekļi (ECB drukā eiro, lai uzpirktu obligācijas) un dalībvalstīs netieši iepludināta nauda, lai tās varētu glābt grūtībās nonākušus uzņēmumus un atbalstīt bez darba palikušos iedzīvotājus.

ECB uz krīzes laiku arī atviegloja pašas noteiktos ierobežojumus valdības obligāciju uzpirkšanai. Ierobežojumi bija paredzēti, lai izvairītos no situācijas, ka "ECB uzpērk tik daudz obligāciju, ka to varētu apsūdzēt tiešā nacionālo valdību sponsorēšanā", uzsver "Financial Times".

Itālija un Spānija, kuras pandēmija skārusi vissmagāk, ir starp galvenajiem ieguvējiem no šīs programmas. Uzpērkot Itālijas un Spānijas obligācijas, ECB ļauj to valdībām koncentrēties uz iedzīvotāju veselību bez bailēm par totālu ekonomisko sagrāvi. Vienlaikus šī stratēģija mazina iespēju, ka Eiropā varētu izcelties jauna valsts parādu krīze, kāda pēdējoreiz tika piedzīvota 2012.gada vasarā.

Taču ECB aktivitātes rosinājušas neapmierinātību Vācijā un Nīderlandē. To līderi baidās, ka atsevišķas valstis dzīvos pāri saviem līdzekļiem un, kad krīze būs pārdzīvota, ilgi vilcināsies mainīt savus paradumus. Vācija un Nīderlande negribīgi pieņēmušas ECB jauno politiku, taču nepiekrīt papildu aizdevumu izsniegšanai Itālijai un Spānijai bez garantijām, ka nauda netiks tērēta nesaprātīgi.

Laikā no 2012. līdz 2015.gadam Eiropas līderi izveidoja dažādas institūcijas, lai uzraudzītu bankas, apdrošinātājus un finanšu tirgus. Tika izstrādāti vienoti noteikumi, kā bankām rīkoties atbildīgi un ko darīt ar tām, kas atsakās to darīt. Tika izveidota arī padome, kas lemj par finansiālās palīdzības sniegšanu valstīm, ja nacionālā valdība nespēj tikt galā ar izveidojušos krīzi. Eiropas stabilitātes mehānisms (ESM) ir eirozonas glābšanas fonds, kas kreditē dalībvalstis, taču aizņēmējiem tiek izteikti konkrēti nosacījumi.

Daži lēmumu pieņēmēji gribēja spert vēl soli uz priekšu - Eiropas Savienība varētu izdot kopējas obligācijas, ko finanšu institūcijas Eiropā varētu izmantot, lai aizņemtos viena no otras un no nacionālajām centrālajām bankām. Tās nodrošinātu līdzekļu ieplūšanu dalībvalstīs, neaudzējot valsts parādu un tādējādi mazinot defolta risku. Taču turīgākās Eiropas valdības par šādu ideju toreiz nebija sajūsmā, jo baidījās, ka atsevišķas valstis nebūs atbildīgas un nodosies nevajadzīgiem tēriņiem.

Ļoti līdzīgs modelis atgriezies ES dienaskārtībā pandēmijas laikā, kad daudzi globālās ekonomikas sektori ir gandrīz apstājušies. 

Pašreizējās domstarpības sakņojas reālās atšķirībās starp dalībvalstīm. Noslēdzoties 2019.gadam, Vācijas un Nīderlandes valdības parāda attiecība pret IKP bija attiecīgi 59% un 49%, savukārt Itālijas un Spānijas bija daudz augstāki - 136% un 97%.

Atšķirības saistītas ar valstu piekopto politiku. Vācija un Nīderlande kopš 2014.gada ļoti nopūlējušās, lai šo attiecību samazinātu par attiecīgi 16% un 17%. Tikmēr Spānija to mazinājusi vien par 4%, bet Itālija - par 1%.

2012.gada krīze atstājusi rētas. Kad ECB prezidente Kristīne Lagarda 24.martā aicināja Eiropas finanšu ministrus kopīgi izdot vienreizējas obligācijas - tā dēvētās koronaobligācijas -, lai iegūtu līdzekļus un pārdalītu tos savā starpā bez noteikumu izvirzīšanas, vecās nesaskaņas atkal izvirzījās priekšplānā. Idejas oponenti mudināja Itāliju un Spāniju izmantot ESM. Vācijai un Nīderlandei nesimpatizē doma par koronaobligācijām. Savukārt Itālija un Spānija nevēlas, lai pret tām izturas kā otrās šķiras valstīm, jo pašreizējo problēmu cēlonis ir globāla pandēmija, nevis to finansiālā neizdarība.

Kamēr valstis neizdosies savā starpā samierināt, ECB būs vienīgā institūcija, kas spēs noturēt Eiropas ekonomiku virs ūdens, norāda Džonss.

Eiropas Komisija (EK) ar aprīlī izziņotās SURE programmas palīdzību varētu sniegt atbalstu bezdarba problēmas atvieglošanai, un Eiropas Investīciju banka (EIB) piedāvās resursus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Reaģējot uz kritiku par nostāju koronaobligāciju jautājumā, Nīderlandes valdība piedāvājusi izveidot palīdzības fondu vissmagāk skartajām valstīm. Taču neviens no šiem risinājumiem pats par sevi nav tik vērienīgs, lai aizkavētu ekonomisko krīzi. Džonss argumentē, kā arī ECB pasākumi palīdzēs tikai uz laiku, bet labākā iespējamā rīcība būtu nolikt pie malas domstarpības un izdot koronaobligācijas.

Uz augšu