/nginx/o/2021/12/07/14247046t1hd3c9.jpg)
Ir ārkārtas situācijas 9. nedēļa, un speciālisti bažījas, ka Rīga kļuvusi nepiedodami vieglprātīga – parkos pulcējas jauniešu bariņi, kuri zibenīgi izklīst, parādoties pašvaldības policijas automašīnām, no māju pagalmiem uzvirmo ceptas gaļas smarža un dzirdamas jautru kompāniju balsis, pat riska grupā ietilpstošie vecāka gadu gājuma vīri un sievas, pavasara spirgtā gaisa apreibināti, aizmirsuši par piesardzību un kā zvirbuļi cieši satupuši uz pilsētas parku soliņiem, bet sabiedriskajā transportā cilvēki min viens otram uz kājām, nepievēršot uzmanību brīdinošajiem dzeltenajiem krustiem uz sēdekļiem.
Ziņas par inficētajiem un mirušajiem kļuvušas par monotonu ikdienas realitāti, kas vairs neizraisa panikas lēkmes. Pie visa pierod. Gan pie kara, gan vīrusa. Taču diez vai kāds rīdzinieks iedomājas, ka šajā Covid-19 apzīmogotajā laikā, kas daudziem asociējas ar zaudētu darbu, stresu un bailēm no nākotnes, 300 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Rīgas dzīve rit savu ierasto, rāmo plūdumu un epidēmijas elektrizētās atmosfēras viļņi aizviļņo pāri un garām.