Turpinot “Māmiņas piezīmes pandēmijā”, "EGOISTEI" savu stāstu uzticēja Sintija no Itālijas mazpilsētas Boviso Maskiago, kas atrodas nieka 15 km no koronavīrusa epicentra Milānas. Viss viņas ģimenē sācies 3. martā... Vīra māsa, vīra tēvs, vīra māte, tad arī pats vīrs - Covid-19 inficēja visus tuvākos gluži pa stundām. Palika viņa un pusaugu meita, kurām visus nācās aprūpēt, līdz mediķi saprata, ka beidzot jāpārved sasirgušie uz slimnīcu. Panika, nebeidzama cīņa, spēku izsīkums, bezcerība un cerība vienlaikus. Lasi, ko nācās pārdzīvot visai viņas ģimenei.

Vai pirmo reizi izdzirdot koronavīrusa vārdu ziņās, tev tas maz palika atmiņā? 

Nē. Mana ģimene, kā jau lielākā daļa Itālijas iedzīvotāju, šim vīrusam nebija gatava. Kamēr vīruss mūs neskāra, mēs patiešām domājām, ka tas ir kas līdzīgs parastajai gripai. Nesapratām, cik tas var būt bīstami. Pat nereti situāciju par "sīkumu" nosaucām.

Tā kā Covid-19 skāra burtiski gandrīz visu tavu ģimeni un teju traģiski, lūgšu tevi izstāstīt par visu no paša sākuma...

Viss sākās 3.martā, kad vīramāsai Ariannai pēkšņi palika slikti. Viņai strauji uzkāpa temperatūra līdz 40 grādiem un parādījās stiprs klepus. Jau tajā brīdī pieņēmu domu, ka viņa varētu būt inficējusies. Vīramāsa un vīra vecāki dzīvo tajā pašā mājā, kur mēs, tikai stāvu zemāk. Intuīcija teica, lai piesargos, tāpēc uzreiz aizliedzu gan vīram, gan meitai apciemot viņus. Vīramāsa gan atteicās ticēt, ka viņai varētu būt koronavīruss. Arianna zvanīja savam ģimenes ārstam, kurš ieteica dzert antibiotikas, paracetamolu un elpot aerosolu. Tomēr miera nebija, un pierunājām viņu nodot analīzes. Arianna zvanīja uz televīzijā norādītajiem telefona numuriem, lai viņai veiktu analīzes, bet tā arī neviens pie mums neatbrauca.

Arianna ar vecākiem

FOTO: Publicitātes foto

Cik ilgs laiks pagāja, līdz simptomi parādījās nākamajam ģimenes loceklim?

Divas dienas. Gandrīz vienlaikus saslima vīra vecāki. Arī viņiem bija temperatūra un klepus. Bet pēc dienas, 6. martā, atskanēja mana vīra Silvano telefona zvans no Romas, kur viņš atradās darba vizītē. Viņam pēkšņi bija palicis slikti - 40 grādu temperatūra. Viņš brauca mājās, un es zināju, ka koronavīruss ir skāris visu manu ģimeni.

Kā tu tobrīd rīkojies? 

Mēs ar meitu aizvien jutāmies labi, tāpēc palīdzējām visiem sasirgušajiem. Vīru izolēju atsevišķā istabā ar nodalītām labierīcībām. Katru dienu devos uz aptieku pēc medikamentiem, vitamīniem. Receptes man tika atsūtītas WhatsApp'ā no ģimenes ārsta. Protams, arī pārtikas sagāde bija uz maniem pleciem. Ar trīspadsmit gadus veco meitu mēs stiepām lielos pārtikas maisus.

Karantīnas sarunas

FOTO: personīgais arhīvs

Bet analīzes aizvien nebija veiktas? Principā jūs dzīvojāt un ārstējāties, tikai domājot, ka tas ir tas pats vīruss?

Jā, analīzes uz Covid-19 nevienam tā arī netika veiktas. Pienāca 12. marts, bet manam vīram nebija uzlabojumu, viss tikai pasliktinājās... temperatūra nekritās, sākās vemšana, stipras galvassāpes. Lai gan vajadzēja izolēties, tas nebija iespējams, jo man bija viņam jāpalīdz iedzert zāles, padzerties, paēst – viņš patiešām jutās ļoti, ļoti slikti. Es sāku saprast, ka vairs nespēju tikt galā. Turpināju zvanīt uz televīzijā norādītajiem numuriem. Ģimenes ārsts vairs nespēja man  palīdzēt. Beidzot sazvanīju, kur man ieteica ieturēt 2 m distanci, vīru reģistrēja kā iespējamo saslimušo un tālāk lika zvanīt Veselības aizsardzības aģentūrai. Zvanīju, zvanīju. Cerēju, ka kāds man atbildēs pa šo telefona numuru, bet līnija visu laiku bija aizņemta.

Cik jau bija pagājis laiks, kad tev izdevās ar kādu vismaz sazināties? 

Bija pagājušas jau divas dienas, un aizvien bija neziņa. Slimi tuvinieki un manu spēku izsīkums.  Zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Viņi solīja atbraukt, bet, parunājoties pa telefonu ar vīru, konstatēja, ka nav smakšanas pazīmju, un nolēma, lai ārstējamies mājās. Uz jautājumu, kā man rīkoties, atbildi nesaņēmu.

Atkal strupceļš. Apbrīnojami, ka nekriti panikā šajā absurdajā situācijā...

Es jau sākumā zināju, ka panikā krist nedrīkstu! Man bija jārisina šī absurdā situācija. Bija jārod risinājums.

Guļot otrā istabā, es bieži modos un devos klausīties, vai vīrs vēl elpo. Silvano pārņēma panika un bailes, ka viņš neizdzīvos. Mēs neviens nezinājām, kas ir Covid-19, kā to ārstēt. Bailes rodas no nezināmā. Tu nezini, ar ko tas var beigties...

Šodien es zinu, kas man jādara, bet pēc kara jau visi gudri. Man vajadzēja iegādāties pirksta pulsa oksimetru, ar ko ļoti ātri var noteikt skābekļa daudzumu asinīs. Pēc zemajiem radītājiem varēja būt lielāka cerība, ka ieradīsies NMP. Bet gribu pateikties Itālijā dzīvojošām latvietēm, kuras sniedza morālo atbalstu un padomus.

Kā situācija risinājās tālāk?  

14. martā man zvanīja Arianna – tēvam bija ļoti slikti. Temperatūra virs 40, vemšana, samaņas zaudēšana. Arī šajā situācijā NMP atteicās braukt – ja neuzlabojas situācija, lai zvana rītdien. Arianna sāka justies labāk, bet aizvien mocīja krampji kājās, sāpes locītavās un bija klepus. Nākamajā dienā situācija pasliktinājās un NMP tomēr atbrauca. Aizveda uz slimnīcu vīratēvu un arī manu vīru. Vakarā saņēmu sms, ka vīrs ar tēvu atrodas intensīvajā nodaļā, pieslēgti pie plaušu ventilatora, jo abiem ir smagas formas pneimonija un konstatēts Covid-19. Vēlāk uz slimnīcu aizveda arī vīramāti, viņai nebija pneimonijas, bet arī konstatēja Covid-19. Arī viņa gulēja pie sistēmas.

No vienas puses, biju laimīga, ka tuvākie atrodas ārstu uzraudzībā, bet, no otras puses, biju ļoti nobažījusies. Vai viņi atgriezīsies mājās? Vai šī slimība neatstās nopietnas sekas? Lūdzu Dievu, lai pati nesaslimtu, jo tad mājās paliktu viena mana meita...

Vīram ar vīratēvu aizvien bija slikti. Vīrs man sūtīja WhatsApp'ā sirsniņu – vairāk viņš neko nespēja uzrakstīt. Bet man ar to pietika – es zināju, ka viņš vismaz ir dzīvs. Katru rītu ceļoties, es ķēru telefonu un gaidīju šo ziņu. Nekad dzīvē neesmu tā gaidījusi sms no kāda. Pārējo informāciju uzzināju no mediķiem.

Pirmās dienas mediķi nedeva cerības – 19 slimnīcā pavadītās dienas bija ļoti, ļoti smagas. Gulēt zem plaušu ventilatora bija teju neiespējami. Laiks šķita apstājies. Lai gan vīrs bija vienā palātā ar tēvu, viņi sarunāties nespēja, tikai redzēt viens otru. Īpašas raizes bija par vīratēvu, kurš bija jau gados – 78 gadi. Silvano baidījās, ka redzēs, kā tēvs aiziet...

Itālijā tika svinēta Tēva diena. Silvano palūdza māsiņai apsveikt tēvu, kurš gulēja pāris gultas tālāk. Pats viņš nespēja. Medmāsiņu tas ļoti aizkustināja, līdz pat asarām...

FOTO: personīgais arhīvs

Kā ar jums abām - tevi un meitu? Vai jums netika konstatēts vīruss?

Mums nācās karantīnā pavadīt 14 dienas. Ne man, ne meitai netika veiktas analīzes, jo simptomu nebija. 

Kas bija smagākais šajā gaidīšanas laikā?

Neziņa un jautājums, uz kuru man nācās atbildēt meitai, - kas notiks, ja tētis nomirs? Ko mēs darīsim? Es ieteicu viņai par to nedomāt, jo viņš ir dzīvs! Ja notiks kas tāds, ko neviens no mums nevēlas, tad domāsim, ko darīt. Ticēsim, ka viss beigsies labi!

Un kā tas viss beidzās? 

Vīramāte atgriezās mājās, bet 10 dienu karantīna izvērtās garāka, jo Itālijā nepietika tamponu, ar ko veikt analīzes. Vīrs atgriezās mājās 2. aprīlī, un tikai 25.04. saņēmām rezultātus, ka vīruss pagaidām ir uzvarēts. Vīrs spēkus atgūst pamazām. Aizvien bezspēks un elpošanas problēmas.

Vīratēvam Covid-19 sabojāja vienu plaušu un otra darbojas daļēji, viņam tagad jādzīvojas ar skābekļa balonu. 

Vīra tēvs ar skābekļa balonu

FOTO: personīgais arhīvs

Kā rit jūsu ikdienas dzīve tagad? 

Diemžēl koronavīruss mums atņēma arī darba vietas. Vīrs darbojās sabiedrisko attiecību jomā, bet es nekustamo īpašumu aģentūrā. Šobrīd nākotne ir neskaidra, viss mainās katru dienu.

Šķiet, ka Itālijai aizvien nav skaidrs vīrusa apkarošanas modelis un kā valsts pārvarēs šo krīzi. Mēdz teikt, ka katra bezizeja ir izeja, bet te daži to vairs neredz... Ir jau pašnāvības gadījumi.

Šobrīd abi meklējam jaunas darba iespējas. No valsts puses palīdzības nav. Nav jau īsti izvēles – gribi izdzīvot, jāpieņem jauni izaicinājumi. Nepieciešama ir liela pacietība.

Bet ikdiena paiet zibenīgi – ar vienu roku gatavoju ēst, tīru māju, ar otru mēģinu ko strādāt attālināti.

Mums katru dienu 14:00 notika satikšanās ar tuvajiem – redzējāmies pa logu, no balkona. Nereti mums pievienojās arī kaimiņi. Mēs pat iedomāties nevaram, cik tas ir sāpīgi, kad tev liedz tuvoties mīļajiem...

Meita un ģimenes mīlulis, veicot tālmācības

FOTO: personīgais arhīvs

Kā ir ar tavu meitu? Kā viņa to visu izdzīvo?

Mana meita jau liela – 13 gadi, viņai ar tālmācību nav problēmu. Patiesībā viņa šo situāciju uztver mierīgāk par mani. Protams, pietrūkst draugu un skolas. Viņai šogad jābeidz skola, jāraksta diplomdarbs, bet vēl nezinām, kā tas notiks. Vai diplomdarbu iesniegs rakstiski, vai būs jāaizstāv komisijas klātbūtnē onlainā, vēl nav zināms. Meita atrod ik dienu, ar ko nodarboties, – zīmē, lasa, spēlē kārtis, bumbu, cep kūkas, trenējas ģitārspēlē, palīdz mājas solī. Mums ir arī sunītis, kas prasa uzmanību.

Bet kā bija tad, kad tev likās, ka viss slīd ārā no rokām?

Zini, ir jācenšas bērnu dēļ, lai viņi saņem vajadzīgo atbalstu. Lai šis laiks nepaliek viņu atmiņā kā lielākais murgs dzīvē. Ar bērniem ir jāizrunājas un viss notiekošais jāskaidro. Jāuzklausa viņu jautājumi, lai nekas nepaliek nesaprasts.

Atceros, kad vairs nespēju no visa notiekošā turēties un sabruku – sāku raudāt, meita mani apskāva un, neko nesacīdama, lika saprast, ka ir līdzās un mani atbalsta. Es nekad šīs sajūtas neaizmirsīšu! Tas man deva spēku saņemties un turpināt cīņu.

Kas ir tās dzīves pērles, ko šī vētra tavā ģimenē izmeta krastā?

Novērtēju, kā ir, kad tu drīksti pieskarties tuvākajam, sarunāties ar viņu, apskauties. Bija laiks, kad sarunājāmies, izejot uz balkona. Ikdienā mēs nemanām, cik ļoti nepieciešams ir tuvākā atbalsts. Otra lieta - spēt novērtēt katru burvīgo dzīves mirkli, jo tas var būt arī beidzamais. Novērtēt to, kas mums ir dots šodien, būt par to pateicīgiem un nedomāt par to, kas būs rīt. 

Sintija ar savu mīļoto vīru un meitu

FOTO: No personīgā arhīva

Padalies savās izjūtās, kā tagad skaties uz savu vīru, kurš burtiski izglābās no vīrusa...

Esmu lepna, ka mans vīrs uzvarēja Covid-19. Bet apzinos, ka mums ļoti paveicies, jo daudzi vairs neatgriezās mājās no slimnīcas. Pati baidos, jo tā arī neesmu sasirgusi  ar vīrusu.

Silvano aizvien vēl baidās mani noskūpstīt un samīļot, viņš vēlas mani pasargāt, kaut analīzes bija negatīvas. Bet es to varu saprast, jo tu taču vēlies pasargāt to, ko  mīli.

Ik dienu mēģinu atbalstīt vīru, uzmundrināt viņu. Viss būs labi. Mēs atradīsim izeju! Būsim veseli un stipri kā senāk. Mūsu nervu sistēma ir cieši saistīta ar imūnsistēmu, tāpēc ir jācenšas būt pozitīviem. Ir jāsmaida. Un tieši mēs, sievietes, varam nodrošināt ģimenē pozitīvo gaisotni un mierīgu atmosfēru.