Domājot par latgaliešu inteliģenci, visatpazīstamākie tās pārstāvji ir Francis Trasuns un Francis Kemps. Viņu personības ir kļuvušas par sava veida Latgales atmodas simboliem, kuru nozīme nezūd arī mūsdienās. 

Līdz ar Latgales kongresa simtgades svinībām, kas tika organizēts Rēzeknē 2017. gadā, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, lielā mērā tika aktualizēta arī Latgales vēstures atšķirīgā gaita no kopējās Latvijas vēstures, uzsverot Latgales latviešu kongresa neapstrīdamo nozīmi Latvijas valsts dibināšanā. Tāpat plašākai sabiedrībai tika stāstīts arī par tā saucamās "latgaliešu atmodas" centrālajiem tēliem, kas mūsdienās pārtapuši par sava veida simboliem – Franci Trasunu un Franci Kempu.

Redziet, kad sākās tā saucamā latgaliešu atmoda, iezīmējās divi idejiskie virzieni, kas vēlāk arī izpaudās – garīgā un laicīgā inteliģence. Te var būt tāda drusku sava veida pretruna. Protams, ka šie abi cilvēki [Francis Trasuns un Francis Kemps] bija ar savu raksturu, nepiekāpīgi. Franča Kempa uzskati lielā mērā svārstījās – abi viņi darbojās Pēterburgas latviešu muzikālajā biedrībā, sadarbojās ar Rīgas latviešu biedrību, tas viss bija, un Francim Kempam bieži vien piedēvē, ka viņš ir izgudrojis terminus "Latgale un latgalieši" – tā gluži nav. Vienkārši viņš tos sāka lietot. Šis vārds jau ir bijis cariskās Krievijas nomenklatūrā, "latgalcy", vienkārši viņš to sāka lietot un popularizēt – padomju laikos "latgalietis" bija tautības apzīmējums dokumentos – padomju vara cerēja uz latgaliešiem kā uz sabiedrotajiem, par cik viņi bija salīdzinoši trūcīgāki, tātad tuvāki proletariātam, bet izlaida vienu momentu – ka Latgalē katoļu baznīca ir ļoti spēcīgu iespaidu atstājusi.

Latgaliešu nacionālās atmodas priekšgalā 19. gadsimta beigās nostājās katoļu garīdzniecība. Latgalē daļa agrīno latviešu tautības rakstnieku, folkloras vācēju un dažāda rakstura apgaismības darbinieku bija teoloģijas maģistri vai vienkārši garīdznieki – tā kā Latgalē bija spēcīgas katoliciskās tradīcijas, kas tieši bija saistītas arī ar latgaliešu valodas lietojumu, informēt "parasto tautu" par jaunajām nacionālajām idejām visvieglāk bija tieši caur baznīcu. Pie tam, garīgais seminārs nodrošināja priesteriem arī iespēju pēc semināra beigšanas strādāt dzimtajā Latgalē, kas nebija mazsvarīgi. Taču ne visi tā laika latgaliešu inteliģences pārstāvji garīgo semināru pabeidza.

Vairāki latgaliešu atmodas vadītāji vēl pirms 1904. gada aktīvi iesaistījās dažādos Latgales un arī citu novadu sabiedriskajos darbos. 1903. gadā Francis Trasuns Sanktpēterburgā nodibināja Pēterburgas Latviešu Muzikālo biedrību, kura kļuva par latgaliešu atmodas sabiedriski organizatorisko centru, sarīkojumu, kora dziedāšanas, priekšlasījumu, teātra izrāžu u.c. pasākumu organizēšanas vietu. Tā sekmēja sadarbību ar pārējo Latvijas novadu darbiniekiem, īpaši ar Sanktpēterburgā dzīvojošajiem komponistiem Jāzepu Vītolu un Emili Melngaili. 1904. gadā tika atcelts latīņu drukas aizliegums Latgalē, kas veicināja arī strauju latgaliešu nacionālo attīstību.

Pēterburgas latviešu muzikālā biedrība, kā pirmais un galvenais organizējošais centrs, pulcināja kopīgam darbam sabiedriski aktīvos un kultūrā darboties gribošos Latgales latviešus. Biedrības ietvaros izveidojās kara inženieru institūta studenta Franča Kempa vadītais  pulciņš "Gunkurs". Darbojās koris, divi orķestri, teātra trupa, bibliotēka un lasītava, kurā varēja lasīt poļu un krievu, kā arī latviešu laikrakstus un žurnālus, vēlāk – arī latgaliešu izdevumus.

Ar laiku Muzikālās biedrības aktīvie dalībnieki kļuva aizvien drosmīgāki, sāka rīkot diskusijas par Latgales un visas Latvijas vēsturi un nākotni. Šajās pusslepenajās sanāksmēs durvis uzraudzīja sargs un nepieciešamības adījumā ziņoja par nevēlamu personu tuvošanos. Jāatzīmē, ka latgaliešu atmodas atbalstītāju vidū bija Krievijas cara galma augsts kalpotājs, latgalietis no Barkavas Aloizs Lauris Trūps (1856—1918), kurš draudzējās ar dažiem atmodas vadošajiem darbiniekiem. Viņš nereti sniedza nozīmīgu informāciju par impērijas politikas aizkulisēm un nodomiem, palīdzēdams koordinēt kustības taktiku un izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem. A. L. Trūpu kopā ar cara ģimeni 1918. gadā nošāva Jekaterinburgā.

Pirmais regulārais Latgales laikraksts latgaliešu valodā, kas radās pirmās nacionālās atmodas Latgalē sākumposmā 1905. gadā, bija "Gaisma", kura pirmais numurs iznāca tā paša gada 27. novembrī. To izdeva Sanktpēterburgā, un laikraksta redaktors bija Francis Kemps. Lielākoties laikraksts atspoguļoja tēmas, kas skāra tautas dzīvi un centienus. Sīki tika atspoguļota 1905. gada revolūcijas gaita, tās apspiešana, muižas zemju piespiedu pārdošana zemniekiem, nodokļi un to netaisnīgā sadale, alkoholisma problēmas un atturība, tautas nākotne un Latvijas autonomija. Pret "Gaismu" nostājās poļu muižniecība un garīdzniecība. Dažās vietās baznīca liedza laikrakstu abonēt un lasīt, jo latviešu garīdzniecība izdeva savu laikrakstu. Nelielais inteliģences pulciņš nebija spējīgs materiāli uzturēt laikrakstu, līdz ar to "Gaismas" izdošana 1906. gadā tika apturēta.

Francis Trasuns dzimis 1864. gada 16. oktobrī Latgalē, Sakstagala pagasta Kolnasātas mājās, Staņislava un Ievas Trasunu ģimenē. Viņš ir sestais no septiņiem dēliem.

Skolas gaitas Trasuns uzsāk 1875. gadā Jelgavā. Sākumā viņš mācās katoļu draudzes skolā, pēc tam Jelgavas reālskolā. Papildus poļu un krievu valodai Trasuns apgūst arī vācu un latviešu valodu.

1883. gadā Trasuns iestājas Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā. Semināra laikā no 1885.līdz 1887. gadam Trasuns pasniedz latgaliešu valodu.

Francis Trasuns bija pārliecināts par savu taisnību, un, iespējams, tajā lomu nospēlēja tieši viņa mācību gaitas – Sakstagalā tolaik strādāja lietuviešu izcelsmes mācītājs Andrekuss, kas stingri iestājās pret rusifikāciju un pierunāja Trasuna tēvu laist dēlu mācīties nevis uz Daugavpili ģimnāzijā, bet uz Jelgavas reālskolu, un tur viņš iepazinās ar latviešiem, ar latviešu biedrības pārstāvjiem. Viņš saprata, ka Latgales latvieši un pārnovadu latvieši, tā dēvētie baltieši, ir viena un tā pati tauta, un par to viņš turpmāk stingri iestājās. Un te viņu ceļi sadalījās – Kempa uzstādījumi varbūt nav līdz galam saprotami un skaidri – viņš prasīja rakstisku pamatojumu. Kongress pats prasīja autonomiju valodas, ticības, skolu un zemes jautājumos, un te atkal tā problēma bija tāda, ka tā saucamā nacionālā atmoda Latgalē notika pusgadsimtu vēlāk, nekā pārējā Latvijā. Latgalē tas tikko, tikko veidojās, tā apziņa, ko pārējā Latvijā jau bija pārdzīvojuši, šī "nacionālā romantisma" apziņa. Latgalē tā tik tikko sākās ar domām, ka pēc tik daudziem šķiršanās gadiem tautai jāapvienojas, ka brāļi baltieši ir pieredzējušāki, bagātāki, ka viņi palīdzēs, attīstīs un tamlīdzīgi, kamēr tautas brāļi tolaik daudz pragmatiskāk skatījās uz Latgali – lini, meži, citi resursi, darbaspēks. 

Mācības seminārā Trasuns beidz 1887. gadā un tajā pašā gadā arī iestājas Katoļu garīgajā akadēmijā, kuru absolvē 1891. gadā, iegūstot teoloģijas maģistra grādu. Laikā no 1891. līdz 1893. gadam Trasuns strādā skolās Rīgā un Daugavpilī. Viņš izvairās no izsūtījuma, kas draud par centieniem skolēniem ticības mācību pasniegt latgaliešu valodā.

1893. gadā viņam ir iespēja uzturēties Pēterburgā, bet 1896. gadā viņu izsūta uz Vladimiras guberņu. 1898. gadā Trasuns atgriežas no izsūtījuma un līdz 1900. gadam strādā par vikāru svētā Staņislava draudzē Pēterburgā. No 1898. līdz 1899. gadam viņš publicējas "Katoļu māju kalendārā", no 1900. līdz 1904. gadam Trasuns izdod pats savu kalendāru "Daugavas katoļu kalendārs".

1901. gadā Trasuns tiek pārcelts no Pēterburgas uz Rīgu. Rīgā viņš aktīvi darbojas kultūras un sabiedriskajā dzīvē, sevišķi Rīgas Latviešu biedrības rīkotajos pasākumos. Piemēram, 1901. gadā Zinību komisijas sanāksmē Trasuns nolasa referātu "Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem".

1902. gadā Trasuns ieņem profesora amatu garīgajā seminārā Pēterburgā, kur pasniedz filozofiju un teoloģiju. 1904. gadā viņš kļūst par garīgās tiesas locekli.

1905. gadā Trasunu pārceļ darbā uz Rēzeknes katoļu draudzi. 1906. gadā viņš pārceļas uz Pēterburgu, jo tiek ievēlēts Krievijas pirmajā valsts domē, kura pastāv tikai līdz tā gada jūlijam. Laikā no 1906. līdz 1907. gadam Trasuns izdod laikrakstu "Auseklis". No 1906. gada Trasuns ir arī Pēterburgas Staņislava proģimnāzijas vadītājs.

No 1907. līdz 1908. gadam Trasuns ļoti aktīvi publicējas (aptuveni 80 rakstu) laikrakstā "Zemkopis", no 1908. gada viņš raksta laikrakstā "Drywa" un vēlāk arī "Latgolas Vōrdā". 1909. gadā Trasuns izdod lasāmo grāmatu "Školas dōrzs".

Laikā no 1910. līdz 1917. gadam Trasuns strādā dažādās draudzēs Krievijā – Pēterburgā, Narvā, Novgorodā, Rēvelē, Polockā, Gatčinā.

Lielākais Trasuna glorificētājs bija Jānis Klīdzējs. Arī sakstagalietis, kas attēlo Trasunu kā Ļeņinu vai Jēzu kristu, bet tā nav. Pārmetums viņam ir bijis staigāšana bez sutanas (par ko varēja uz divām nedēļām cietumā ielikt), mantkārība.

Visi domā, ka Trasuns bija ļoti tautā atbalstīts tajā laikā, bet bija daudz arī ar viņu saistītu skandālu – Ozolmuižas privatizācija, Stoļerovas pārsaukšana par "Trasuniem", tāpēc no vienas puses viņu it kā cildināja, bet pēdējos 6 gadus, kamēr viņš bija saeimā, viņu pavadīja viens skandāls pēc otra.

1917. gadā Rēzeknē notiek Latgales kultūras darbinieku un garīdznieku kongress, kurā tiek lemts par Latgales pievienošanos Vidzemei un Kurzemei un par Latgales zemnieku savienības dibināšanu. Trasuns ir kongresa vadītājs. Tajā pašā gadā viņu ievēl Latgales apgabala zemes padomē un vēlāk par Latgales pārstāvi Latvijas Tautas padomē, kura 1918. gadā proklamē neatkarīgu Latvijas valsti.

Trasuns ir personība, kuru mēs tagad esam milzīgi izslavējuši, un liekas, ka tā vienmēr ir bijis, bet var meklēt, kad tā publicitāte paceļas. Baltie plankumi kur te parādās – mans vectēvs bija Trasuna bērēs Rēzeknē, viņam bija 27 gadi, tas bija Lieldienu laikā, un cilvēku tur bija daudz primāri tāpēc, ka tas sakrita ar Lieldienām. Atvadīšanās no Trasuna notika Rīgā, tad viņu ar vilcienu atveda uz Rēzeknes I dzelzceļa staciju un svinīgi pārveda un Miera ielas kapiem. Paradokss te ir tajā, ka viņu neatļāva apglabāt kapos, ko viņš pats 1905. gadā bija iesvētījis. Tāpat, visi raksta, ka viņu nāca izvadīt 30 000 cilvēku, bet tas arī nav precīzi, jo tika ieskaitīti arī tie, kas vienkārši bija izgājuši uz ielas paskatīties. Viņus nevar saukt par Trasuna atbalstītājiem. Pēc idejas, bija jāskaita tikai tie, kas gāja procesijā –iet procesijā tajā laikā bija drosmīgs gājiens, un visi, kas to darīja, tika uzskaitīti tā laika avīzēs, jo tas bija protests – Trasuns bija izslēgts no baznīcas.

Francis Kemps dzimis 1876. gada 24. decembrī netālu no Rēzeknes, Makašānu pagasta Sprūževas ciemā. Kempam ir aptuveni gads, kad nomirst māte, tēvs mirst, kad Kempam ir četri gadi. Par viņa aizbildni kļūst mātes brālis Andrivs Miglinīks, dzejnieka Pītera Miglinīka radinieks, viņš pārceļas uz dzīvi Miglinīku ģimenes mājās Nautrēnu pagastā.

Skolas gaitas Kemps sāk 1887. gadā Nautrēnu tautas skolā, pēc tam, 1889. gadā, turpina mācības Pliskovas pilsētas skolā. No 1889. līdz 1890. gadam Kemps mācās Ludzas pilsētas skolā. 1891. gadā Kemps turpina mācības Sv. Katrīnas baznīcas proģimnāzijā un 1896. gadā iestājās garīgajā seminārā Pēterburgā. Garīgo semināru Kemps nepabeidz. 1899. gadā līdzekļu trūkuma dēļ Kempam nākas uz laiku pamest semināru. Kad viņš, ieķīlājis tēva mājas, atgriežas, studijas turpināt tomēr nevar, jo viņam ir nesaskaņas ar semināra rektoru. Pēc izstāšanās no semināra Kemps pakļaujas obligātajam karadienestam un iegūst rezerves leitnanta pakāpi.

Gan Latvijā dzīvojot, gan trimdā [Antons] Rupainis romānā "Tauta gryb dzeivōt" diezgan daudz bija savācis atmiņu par tā laika aizkulisēm. Rupaiņs vispār ir bijis ļoti talantīgs cilvēks, lai gan vienpatis kuru ne īsti mīlējuši, arī trimdā, saistībā tieši ar šīm aizkulišu sarunām, jo visi tajā laikā runā par idejām, bet Rupainis – par personību konkurenci, kaislībām, savstarpējām attiecībām.

Francis Kemps un Francis Trasuns ir divu dažādu paaudžu cilvēki – ja mēs to romānu palasām, tad Trasuns tomēr ir vecāks – tajā laikā, kad viņi satiekas, Trasuns ir jau cienījams garīgās akadēmijas darbinieks, kamēr Francis Kemps vēl tikai studē garīgajā seminārā. Trasuns jau ir atpazīstams cilvēks, bet Kemps – aktīvs jaunietis, kas daudz ko dara, statuss viņiem ir bijis atšķirīgs. Pēc šī paša romāna spriežot, Kemps ir vērsies pie Trasuna pēc palīdzības un padoma, bet Trasuns esot viņam atteicis, jo bijis pārāk aizņemts ar saviem darbiem.

1902. gadā kā eksterns Pēterburgas 6. Valsts ģimnāzijā Kemps nokārto eksāmenus, iegūstot apliecinājumu par pilnu ģimnāzijas izglītību, un iestājas Pēterburgas Civiliniženieru institūtā. Institūtu Kemps beidz 1908. gadā un iegūst civilinženiera–arhitekta grādu.

1904. gadā Kemps iegūst tiesības būt par latīņu valodas mājskolotāju, un viņš sāk strādāt Sv. Staņislava baznīcas proģimnāzijā. No 1908. gada Kemps strādā par inženiera palīgu dažādās būvēs Pēterburgā un ārpus tās.

Studējot un strādājot Pēterburgā, Kemps pievēršas dažādām sabiedriskām aktivitātēm un tekstu rakstīšanai, sastādīšanai un tulkošanai. No 1901. līdz 1902. gadam Kemps dibina nelegālu latgaliešu studentu un vecāko klašu ģimnāzistu pulciņu "Gunkurs". 1902. un 1903. gadā Kemps organizē Latviešu muzikālo biedrību. Vēlāk viņš iestājas arī baltiešu korporācijā "Fraternitas Petropolitana" un sūta rakstus "Baltijas Vēstnesim". Jau studējot seminārā, Kemps raksta Franča Trasuna "Daugavas katoļu kalendāram".

Garīgajā literatūrā viņš izdarījis daudz: 1901. gadā, apejot drukas aizliegumu, tiek publicēts Kempa sastādītais "Zelta altareits", 1905. gadā viņš iztulko Šustera "Svēto vēsturi" un 1907. gadā Bončkovska "Īsu svēto vēsturi".

1903. gadā Kempa dibinātais nelegālais pulciņš "Guņkurs" izdod hektografētu žurnālu "Zvaigzne". 1904. gadā Kemps sastāda latgaliešu kalendāru "Daugava" 1905. gadam, kurš tiek izdots līdz pat Pirmajam pasaules karam. 1905. gadā Kemps izveido "Lementaru (ābeci) mozim barnim". Šajā gadā Kemps sāk izdot pirmo latgaliešu avīzi "Gaisma", kas iznāk līdz 1906. gadam. 1908. gadā Kemps sāk izdot pirmo latgaliešu žurnālu "Austra". No 1908. līdz pat 1917. gadam viņš publicē rakstus žurnālā "Drywa". Kemps saraksta daudzus dzejoļus un tēlojumus latgaliešu nacionālās atmodas garā. Viņš tulko lugas no krievu valodas teātra pulciņa vajadzībām.

Tas arī par Franci Kempu diezgan interesants stāsts, ko parasti nepiemin, ka, pirms Francis Kemps kļuva par inženieri, viņš studējis arī katoļu garīgajā seminārā, ko gandrīz arī absolvējis, bet nav pieņēmis priesterību. Pēc vienas versijas viņu izsvieda no semināra par disciplīnas pārkāpumiem vai par politiskajiem uzskatiem, pēc citas versijas ir tā, ka Kemps pabeidza pilnu kursu, bet nekļuva par priesteri. Pastāv arī versija, ka tas varējis notikt arī sievietes dēļ, lai gan Kemps apprec zināmo latgaliešu kultūras darbinieci Konstanci Dauguli daudz vēlāk. Pēc garīgā semināra pamešanas Kemps aizgāja armijā, tad iestājās studēt inženieros, un tikai tad viņš apprecējās.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kempu iesauc armijā un nosūta uz Galīcijas fronti kā rezerves virsnieku. 1915. gadā viņu ievaino un norīko strādāt par inženieri kara būvniecības sfērā. No 1915. līdz 1917. gadam viņš strādā Rjazaņā. Šajā laikā Kemps turpina sabiedriskās un uzsāk arī politiskās aktivitātes. Kara laikā turpina rakstīt periodiskajam izdevumam "Drywa", kur bieži pievēršas valodas jautājumiem. 1916. gadā viņš dibina nelegālu partiju "Latgolas ļaužu partija". Partija 1917. gadā izdod avīzi "Ļaužu Bolss". Tāpat Kemps līdzdarbojas žurnāla "Jaunā Latgola" izdošanā.

Daudz ko cilvēka dzīvē nosaka tas, kādu profesionālo darbību viņš izvēlas – Trasuns bija ideālists, baznīckungs, viņš ar garīgām lietām nodarbojās, bet Kemps bija inženieris – ceļu, būvniecības. Viņš tāds vairāk bija praktiskas un laicīgas dzīves cilvēks. Trasuns bija vairāk teorētiķis, Kemps – praktiķis. Tur bija vairāk rakstura, ne uzskatu atšķirības, tā es teiktu.

1917. gadā Rēzeknē tiek sasaukts Latgales kongress, kurā izveido Latgales pagaidu zemes padomi. Starp šīs padomes piekritējiem un pārstāvjiem un Latgales ļaužu partijas nodibinātās Latgales tautas komitejas pārstāvjiem rodas šķelšanās jautājumā par Latgales autonomijas centieniem. Pagaidu zemes padomes nolūks ir panākt Latgales autonomiju, sadarbojoties ar Vidzemes zemes padomi, bet Latgales tautas komiteja autonomijas centienus redz kā īstenojamus neatkarīgi no Vidzemes. Kemps pārstāv Latgales tautas komiteju, zemes padomes pozīciju pārstāv Francis Trasuns. Kemps Trasunam arī turpmāk vairākkārt pārmetis tieksmi tuvināties citiem novadiem, kas, kā uzskata Kemps, nav radniecīgi Latgales kultūras identitātei.

Es domāju, ka Kempa personības tēls ir gigantizēts. Viņš uzstājās pēdējās vēlēšanās 1931. gadā, kandidēja. Viņš saņēma 0,001 balsi, gandrīz neko. Viņa popularitāte Latgalē ir pārspīlēta, vismaz vēlāk. Man, personiski, daudz simpātiskāks ir Trasuns. Kemps runāja brīžiem kaut kādas baigi jocīgas lietas. Viņam bija tā sava laika doma, kas izrādījās kļūdaina, un Trasunam bija taisnība – Latgale nevar pastāvēt ne viena pati, ne Krievijā. Būtībā viņš [Kemps] bija gatavs sadarboties ar velnu, lai panāktu savu.

Kā vienmēr vēsturē, visi zina Kārli Ulmani, bet mazāk zina, ka visu satversmi, piemēram, ir rakstījis Marģeris Skujenieks. Vienmēr izveidojas cilvēki, kuri paliek par simboliem. Un literatūrzinātniski runājot, tā varētu būt metonīmija – Ulmanis ir kā vesels simbols idejai, jo visus nevar nosaukt, tāpat arī Trasuns un Kemps ir palikuši par simboliem konkrētai idejai, pat ja viņi paši, iespējams, to nav gribējuši.

Tas, ka tieši Franča Trasuna un Franča Kempa personības ir kļuvušas par sava veida Latgales atmodas simboliem, un ir pat radies iedalījums trasunisti un kempisti, kas reizēm tiek lietots arī mūsdienās, apzīmējot latgaliešu kultūras darbiniekus ar dažādiem uzskatiem, var būt saistīts tieši ar pirmā un otrā Latgales latviešu kongresa norisi, kur kā centrālais notikums parādās Kempa demonstratīvā kongresa norises telpu pamešana, taču, arī skatot jautājumu par Latgales latviešu kongresu un abu Franču nostāju, ir jāsaprot vēsturisko notikumu fons un pamata idejas, par kurām tika runāts abos šajos visai Latvijas valstij tik nozīmīgajos pasākumos, kam pievērsīsimies nākamajā sērijā.

Projekts "Baltie plankumi Latvijas vēsturē" tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu.

Avoti:

http://literatura.lv/lv/person/Francis-Kemps/873033

http://literatura.lv/lv/person/Francis-Trasuns/872423