Šoreiz stāsts par vērienīgāku kapu detektīva ekspedīciju, kas sākās ar praktiskiem darbiem Sarkandaugavas kapos, turpinājās aiz Miķeļa kapu musulmaņu sektora, meklējot slavenā mākslinieka baskāja Irbītes kapu, un beidzās Lielajos kapos pie latviešu šahista Kārļa Bētiņa apgānītās atdusas vietas. 

Agrs sestdienas rīts. Es esmu nolīdzis savu kaimiņu Mārtiņu, kurš, kā zināms, ir Pētersalas rajona mohikānis, un ar velosipēdu dodos uz Sarkandaugavas kapiem, kur plānojam krietni pastrādāt - apkopt Mārtiņa senčus. Lai arī Sarkandaugavā nodzīvoju septiņus gadus, Sarkandaugavas kapos esmu pirmo reizi. Tā ir mana pēdējā nodeva vienam no, manuprāt, brīnišķīgākajiem Rīgas rajoniem. 

Mēs satiekamies Sarkandaugavas stacijā un, ar grābekli, kapli un lejkannu bruņojušies, dodamies pāri sliedēm - uz vietu, kur plānojam darboties: šo to nogrābt, šo to iestādīt un iesildīties "kapu detektīva" jaunākajai sērijai - baskājim Irbītem pa pēdām.

Nogrābt kapu un pamāt Rainim

Mārtiņa senču pirmā kapavieta ilgi nav jāmeklē - viņš tur piekāpj regulāri. Par spīti tam, ir skaidrs, ka rokas būs jāsasmērē. Ķeros pie kapļa, Mārtiņš pie grābekļa, un sākam strādāt. Lai negarlaikotu lasītāju, necentīšos pārāk iegrimt darbu procesā, kas noteikti nevienam nebūs pārāk interesanti. Tātad, kad kapu kopiņas ir izravētas un apsētas ar zāli, bet apkārtne nogrābta kārtīgā "skujiņā", nedaudz atvelkam elpu, spriežot par kapiem, pieminekļiem, senčiem, vēsturi un reiz piedzīvoto. Ilgi šeit nekavējamies, jo, lai arī vēl ir agrs, tomēr cilvēku kapos rodas arvien vairāk. Tāpēc drīz vien atstājam visai jaunos, 1920. gadā dibinātos Sarkandaugavas kapus un dodamies tālāk. Diemžēl, kā rakstīts portālā "Cita Rīga", pagaidām vēl nav notikusi tālāka kapu izpēte un kapavietu zinātniskā fiksācija. 

Tālāk mēs soļojam krematorijas virzienā, kuras priekšā jau no tālienes redzams melns cilvēku pūlis, spožs katafalks un skumju sabiezināta atmosfēra. Klusēdami paejam pūlim garām - nejaušs svešinieks cieņu mirušajam citādāk kā ar klusumu izrādīt nevar.

Speram kāju manos mīļajos Raiņa kapos. Tur viņš ir: Raiņa kailā un jauneklīgā akmens krūts iznirst tālienē un atgādina par daudzajiem pavasara un rudens vakariem, kurus esmu pavadījis diženā dzejnieka monumenta pakājē, Aspazijas kapu kopiņas priekšā, lai deklamētu dzejas, aprunātos vai vienkārši izbaudītu pāris malkus tokajieša, nežēlojot kādu šļuku arī Aspazijai un Rainim. 

Baskājis Irbīte un citi piedzīvojumi Miķeļa kapos 

Beidzot esam Miķeļa kapos - šīs ekspedīcijas kodolā. Saule jau pakāpusies krietni augstu un sāk pamazām cepināt pakaušus. Starp kapu pieminekļiem sāk parādīties arvien vairāk galvu un salīkušu muguru. Izrādās, ka sestdiena ir iecienīta diena, ko pavadīt, apkopjot smiltājā gulošos.  

Veikli apkopuši pārīti citu Mārtiņa senču, mēs, jau nedaudz saguruši, skalojam rokas pie ūdens pumpja un katrs klusībā prātojam, ka Irbīti atrast nebūs viegli. Darbi jau paņēmuši savu tiesu enerģijas, kas, kā redzams, piemēram, manā gājienā uz Pļavnieku kapiem, lai atrastu dižā "Katedrāles" bundzinieka Eināra Raibā atdusas vietu, ir ļoti nepieciešama un gaužām ātri izsīkstoša. 

Lai nu kā, nolemjam, ka meklēsim un atradīsim to, pēc kā nākuši. To ir pelnījis Voldemārs Irbe, to ir pelnījuši tie, kuri ciena viņa mākslu, un to ir pelnījuši tie (pārsteidzoši daudzi), kuriem nav ne jausmas, kas viņš tāds ir. Lūk, īsumā par viņu. 

Voldemārs Irbe (1893-1944) - saukts arī par baskāji Irbīti - bija latviešu mākslinieks un ārkārtīgi ekstravaganta personība Latvijas vēsturē. Staigājis apkārt pa Rīgu basām kājām, nemazgājies, ar garu bārdu noaudzis un ar pārsteidzošu produktivitāti zīmējis vienu mākslas darbu pēc otra. Strādājis galvenokārt pasteļtehnikā, gleznoja dažādas ainavas, pilsētas skatus un arī portretus. Lielākoties savus darbus pārdevis turpat uz ielas, pasākumos vai krogos par smiekla naudu. Irbīti esot pazinuši visi, kas dzīvoja Rīgā, jo no sabiedrības viņš nepavisam neesot vairījies.  

Voldemārs Irbe

FOTO: Wikimedia Commons

Varu tikai iedomāties, cik daudzi cilvēki viņu uzskatīja viņu vienkārši par bezpajumtnieku vai garā vājo. Iedomājies, tu atbrauc uz Rīgu, iekāp tramvajā, bet tur sēž pēc urīna un netīras miesas šaušalīgi smakojošs "bomzis" noplēstā vamzī, ar pinkainu bārdu noaudzis. Smaka rauj tev ciet elpu, tu lec ārā no tramvaja un tūliņ pat ziņo policijai par tādām, lūk, nekārtībām. Tomēr tev nav zināms, ka šis "bomzis", lūk, ir ģēnijs. Mūzas noskūpstīts, tā sakot. Viņam smakojošajā azotē ir mape ar mākslas darbiem, kas pēc gadiem simts karāsies pie sienas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un maksās bargu naudu. Zili brīnumi, vai ne? 

Lūk, tāds esot bijis Irbīte. Mazgājies viņš neesot reliģisku apsvērumu dēļ - savu dzīvi bija izvēlējies vadīt pēc iespējas vienkāršāk. Runā, ka naudas viņam esot bijis pārpārēm, jo viņš gleznojis arī lielāka formāta, smalkākus darbus, kurus pārdevis par visai bargu naudu. Pieprasījuma arī viņam neesot trūcis. Lūk, ko savā atmiņu grāmatā "Rīga toreiz..." par Irbīti raksta slavenais latviešu operdziedātājs Mariss Vētra. 

"Zināju, ka viņš ir savdabīgs īpatnis. Viņa dzīvoklītī Cēsu ielā aiz jaunās Ģertrūdes baznīcas valdīja gluži neparasta atmosfēra. Viņa istabā visas sienas bija savādām bildēm izkrāsotas. Uz čuguna krāsniņas dūmu vada (..) lidoja Irbes fantāziju ķēmi un velnēni. (..) Skatījos uz savdabīgo vīru un brīnījos. Agrāk viņš izskatījās kā citi cilvēki. Tagad viņam bija basas kājas, sarkana bārda un garš, mētelim līdzīgs svārks. Pogu vietā svārkus saturēja saiņu apsienamā aukliņa." 

Kājas Voldemāram Irbem allaž bijušas basas. Kā viņš pats skaidrojis Vecrīgā sastaptajam Vētram, "ja kājas ir basas un aukstas, tad galva skaidrāk strādā". Savukārt, kad pēc cilvēku sūdzībām par Irbītes šaušalīgo smaku policija viņu bija noķērusi un piespiedusi nomazgāties un noskūties, viņš esot "raudājis un divas dienas nogulējis slims". 

Tomēr Irbīte sevi nekopa ne jau nevīžības, slinkuma vai atkarību dēļ (viņš alkoholu gandrīz nelietoja). Tāds bija viņa dzīves princips. Viņš uzskatīja, ka ar godīgu darbu un atsacīšanos izpirks savus grēkus. "Kā viduslaikos pirts un mazgāšanās tika uzskatīta par grēku, tā rūpes par savu miesu un drānām arī Irbītem izlikās dvēseles tīrību nomācējas," atceras Vētra. 

Irbīte gāja bojā traģiski uz Matīsa un Brīvības ielas stūra (tieši pretī viņa piemineklim pie Dailes teātra), kad, sēžam ormanī, viņu galvā ķēra nomaldījusies lode vai granātas šķemba. Apkrāvies ar saviem mākslas darbiem, viņš bija ceļā uz mājām. 

Lūk, īsumā par to, kas un kāds bija Voldemārs Irbe jeb baskājis Irbīte. Varbūt kaut kur zemapziņā viņa atdusas vietas atrašana man arī bija kā abstrakta grēku izpirkšana. Turklāt pārsteidzoši daudz cilvēku man apkārt nezina par tāda cilvēka eksistenci Latvijas vēsturē, pieminekli pie Dailes teātra varbūt uztverot vien kā estētisku elementu, nevis nozīmīgu monumentu nozīmīgā vietā. 

Nogurums, izmisums un Irbītes joki 

Kā jau ierasts, manā rīcībā bija tikai Irbītes kapa pieminekļa attēls un šoreiz arī palīgs Mārtiņš. Meklējumus sākām musulmaņu kapu sektorā, kas arī bija viens no šīs ekspedīcijas blakus mērķiem. Nekad iepriekš nebiju redzējis musulmaņu apbedījumus, tāpēc pieminekļi ar musulmaņu simbolu - mēnesi un zvaigzni - man bija kaut kas pilnīgi jauns. Nevairījos arī šos pieminekļus iemūžināt, tomēr to pārtraucu darīt, kad manā virzienā tika raidīti daži neizpratnes un neapmierinātības pilni skatieni.  

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Musulmaņu kapi, lai arī ir norobežoti ar sētu, tomēr tīri dabiski iekļāvušies Miķeļa kapos un bija "pa ceļam" uz Irbītes kapu. Tiesa, cik ļoti tie ir "pa ceļam", mēs uzzinājām kādu pusotru stundu vēlāk, kad jau grasījāmies mest visam ar roku un doties prom bez atraduma. 

Bet visu no sākuma. Miķeļa kapi nav tik mazi, kā man sākumā šķita. Tas tikai pierādījās, kad mēs, krietnu brīdi, haotiski klīduši, secinājām, ka vajag krāpties un norādes uz baskāja kapu prasīt kapu kantorī. Paldies dievam, manai sirdsapziņai šis smagums neuzgūla, jo ceļā uz kapu kantori mūsu priekšā iznira milzīga Miķela kapu karte. Arī tā man sākumā likās vilinoša krāpšanās, tomēr, kā pēc tam izrādījās, no kartes ir pagalam grūti kaut ko saprast. Tiesa, lielu lomu tajā nospēlēja arī mans topogrāfiskais idiotisms un līdz absurdam liela nespēja orientēties ar vai bez kartes. 

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Lai nu kā, no kartes sapratām, ka Irbītes kapam jābūt kaut kur aiz musulmaņu kapu sektora. Devāmies turp, sākām skaitīt takas, ejas, sazīmēt sektorus - nekā. Skaties cik gribi, vadies pēc kartes, kaut acis izbolījis, kaps nav atrodams. Eju uz priekšu, jūtu, Mārtiņš ir iepalicis aizmugurē. Gara acīm redzu, kā viņš saka, lai ejot bez viņa, jo viņš, spēkus zaudējis, gulsies turpat krūmājā. Bet nē. Mārtiņš ir laipni uzrunājis kādu sirmgalvi un taujā pēc Irbītes kapa atrašanās vietas. Sirmgalve tikai groza galvu un saka, ka viņasprāt Irbīte nemaz neguļot šajos kapos, bet kaut kur citur. Dūša sašļūk papēžos. Es metos klāt kādai citai kundzei, kas, piesēdusi uz akmens, sazin ko gaida, un taujāju pēc Irbītes. Arī šī kundze groza galvu mulsumā un brīnās, kā ar mūsdienu tehnoloģijām, viedtālruņiem var vispār kaut ko neatrast. Lūk, nevar un nedrīkst, es saku un turpinu ložņāt pa ejām, starp kopiņām, pieminekļiem un priedēm.  

Visu apgrūtina velosipēds, kuru visu laiku stumju pie rokas, bet Mārtiņam - lejkanna, grābeklis un kaplis, ko tas stiepj līdzi nevaidēdams. Prātā nāk neķītras domas par visa mešanu pie malas, kapu kantori, citu dienu, citu reizi. Tomēr zaudējuma riebīgā garša un sirdsapziņa neļauj pārstāt vazāties krustu šķērsu pa takām un katrā nākamajā piemineklī cerēt ieraudzīt cirsto Voldemāra Irbes vārdu. Tāpēc mēģinām visu no sākuma. Nostājamies pie musulmaņu kapu sektora un, ejot taisni pa galveno taku, skaitam sānos esošos celiņus: viens, divi, trīs, četri... astoņi, tā, astotajam jābūt īstajam. Brienu iekšā - nē, tur es esmu jau kādu septīto reizi. Skaitām, spriežam, kaulos arvien vairāk krājamies smagumam un nogurumam. Kopš izbraucām no mājām, ir pagājušas piecas stundas. 

Padoties nedrīkst. Ložņājam vēl. Mārtiņš jau neģīmī kaut ko pie sevis murmina par eņģeļiem, baltiem eņģeļiem, debesu valstību, slāpēm. Es pēdējā intuīcijas uzplūdā tikmēr iegriežos kādā mazākā stigā. Eju uz priekšu, jūtu, ka būs, lūdzu, kaut būtu. Ir! Voldemārs Irbe. Atradu. Akurāt blakus bāla eņģeļa skulptūrai. Kā vēlāk teica Mārtiņš, viņš šo eņģeli bija kādā izmisuma mirklī uz takas noredzējis vīzijā, tomēr nebija līdz galam sapratis Dieva sūtīto zīmi.

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Stāvu pretī Irbītes kapam, pienāk Mārtiņš, mūs abus pārņem neiedomājama gandarījuma sajūta. Vismaz šodienas grēki ir izpirkti. Irbīte dus šeit. Gribas skriet un sameklēt uzrunātās sirmgalves, lai parādītu viņām, ka še, lūk, viņš guļ - baskājis Irbīte! Gribas aut nost apavus un basām kājām cilpot uz pilsētu. Gribas gleznot un gribas redzēt to 20. gadsimta 20. gadu Rīgu, kuru pazina Irbīte. Varena sajūta. 

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Pastāvējuši pie kapa, lieki netraucējam mākslinieka mieru un dodamies prom. Tiesa, kā izrādās, viņš nemaz neguļ. Viņš smīn pinkainajā bārdā un, sirsnīgi jokodamies, nolaupa manu mugursomu. To, ka tās nav uz maniem pleciem, pamanu kādus simts metrus tālāk. Skrienu atpakaļ, atrodu somu, piedraudu Irbītem ar dūri un piemiedzu aci. Jokdaris. 

Apgānītais šahista kaps un noslēgums 

Brīnišķīgas atvieglojuma sajūtas pārņemti, kājām dodamies atpakaļ uz pilsētas centru. Ejam gar Riharda Maura "Zilonīti", noglāstot tā snuķi, vērojam mājas, arhitektūru. Mārtiņš, kurš dzimis un uzaudzis Rīgā - Pētersalas un Miera ielas apkaimē - stāsta savas atmiņas. "Lūk, šeit mani uzņēma pionieros!" viņš smiedamies rāda uz kādu namu. Laiciņš ir jauks, silts, tāpēc nolemjam vēl piesēst Lielajos kapos. Mārtiņā, kā redzams, ir modusies otrā elpa, kapu detektīva gēns, tāpēc viņš saka, ka jādodas meklēt aizmirstībā grimušā šahista Kārļa Bētiņa (1867-1943) atdusas vietu. Tas Mārtiņam izdodas ātri, tomēr ar skumjām secinām, ka Bētiņa kaps ir izlaupīts, apgānīts. Daļa no metāla burtiem norauti, kas nezinātājam padara neiespējamu uzzināt, kas tur apglabāts, daļa saliekti. Visai bēdīgs skats. 

FOTO: Foto no personīgā arhīva

Par spīti tam, esam apmierināti ar šodienas veikumu. Tas viss kopā mums prasīja gandrīz astoņas stundas. Astoņas vērtīgas un izklaidējošas stundas. Pēc šīs ekspedīcijas es ar iepriekš nebijušu kāri sāku apgūt 20. gadsimta 20. gadu sadzīvi Rīgā. Marisa Vētras grāmata sniedz brīnišķīgu ieskatu 20. gadu inteliģences dzīvē, Andra Tiļļas "Tur man tika" parāda tā laika Rīgas krogos notiekošo, bet, ko atklās Olģerta Liepiņa un Pāvila Gruznas "Mamona gaitnieki", rādīs laiks. Šī ekspedīcija kapu detektīva sērijā man palīdzēja iepazīt un iemīlēt Rīgu vairāk nekā jebkas cits. Vediet taču savus bērnus uz kapiem, nevis uz "IKEA". Kapos viss ir dzīvāks.