:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Covid-19 krīzes sākumu iezīmēja eiforiskas noskaņas: “pēc šī kara” pasaule mainīsies. Sociologi, filozofi, ekonomisti un sociālo mediju aborigēni eksaltēti sprieda, ka no vīrusa ieslodzījuma iziesim labāki - respektēsim dabu, saudzēsim vidi, samazināsim patēriņu, mainīsim iepirkšanās un ceļošanas ieradumus, novērtēsim kopābūšanu, iemīlēsim kultūru, kļūsim līdzjūtīgāki un ģimeniskāki, respektīvi, globalizācijas triumfa ēra norietēs, un planēta uzelpos. Dažas dienas es tam no sirds ticēju, bet tagad šaubos. Šaubos, ka tāds radījums kā cilvēks, radies stihisku mutāciju rezultātā četru miljardu gadu laikā, spēj tik īsā periodā kļūt sapratīgs un atteikties no patērēšanas kultūras. Tikmēr patērētājs planētu iedzinis stūrī.
Arī es izolēšanās laikā nolēmu manīt dzīvesveidu - mazāk gribēt, mazāk pirkt, rast prieku vienkāršībā un dabiskumā, bet kādā pēcpusdienā norāvos - klīdu pa Stockmanu un metu iepirkumu grozā dārgas, ne visai vajadzīgas lietas. Es nevarēju apstāties, atturības periods mani bija padarījis traku - es gribēju aptaustīt, paostīt, izvēlēties, pirkt, tērēt, patērēt. Vēl un vēl! Nu, un kāds mēris vai karš spētu mani savaldīt?
Man pretim iepirkumu ratus stūma sieviete ap vai pēc gadiem sešdesmit - nesteidzīga, pašapzinīga gaita, pacelta galva. Viņai mugurā bija ļoti dārgas un ļoti modernas drēbes. It kā gaumīgi, bet manī brieda nepatika. Vulgāri. Tāpēc, ka skaidri norādīja uz vērtību sistēmu.
Vai kundzei tik skaistā vecumā nevajadzētu stāvēt pāri materiālajai drazai, būt viedai un eleganti atturīgai?
Bet, nē, viņa ir mūsdienīga sieviete - tērēs līdz nāvei un mazliet vēl pēc tam, jo IR to pelnījusi un VAR to atļauties. Uz priekšu, nekāds kovids mūs neapturēs!
Cilvēces radītā slodze uz planētu pieaug, un dienu, kad samilzīs ekoloģiska katastrofa, varēsim izdzīvot nevis perfekti uzņemtā fantastikas trillerī, bet realitātē. Drīz, jo, kā redzam aiz loga, gadalaiki izzūd. Koronavīrusu ar ekoloģiskajām problēmām var saistīt netiešā, drīzāk filozofiskā veidā. Nekāds dižais slepkava nav - mazāk naidīgs cilvēcei nekā reiz piedzīvotās sērgas. Tomēr vīruss ir kā lakmusa papīrs, kas izgaismo civilizācijas kroplīgo pasaules redzējumu ar mūsu - homo sapiensu līdz Visuma apmēriem uzpūsto ego.
Kā kaitina tie vecīši, kas, neievērojot distanci, strīķē veikala grīdu un čāpstinot apsiekalo blakusstāvošā masku: “Ko nu, meit, no kaut kā tak jāmirst!” Kaitina, jo mūsdienu Rietumu sabiedrībā mirt nav piedienīgi. Ir jādzīvo un jābauda, lai ko tas maksātu. Nāve ir apkaunojoša, neglīta, izslēgta no priekpilnā, patērējošā dzīves ritma, tā ir iebāzta pansionātā un slimnīcas gerontoloģijas nodaļā.
Nav pieņemts pašiem kopt nevarīgos vecākus, skatīties, kā cilvēks izdziest, un pieņemt to kā normālu dzīves sastāvdaļu.
Mēs nemācāmies mirt. Lai gan - mirstu, tas nozīmē dzīvoju. Mēs svinam dzīvi un izvēlamies moto: patērēju, tātad dzīvoju!
Izskatās, ka tāpat kā vīrusi, kas rodas un pazūd, arī mēs nebūsim mūžīgi. Jo kultivējam sevī nevis cilvēcisko, bet primātu, kura devīze ir - barojies, konkurē, iegūsti pēc iespējas augstāku statusu pērtiķu barā, lai varētu izplatīt savus gēnus. Vai varam iztēloties, ka tādas personības kā Nīče, Kants, Bodlērs, Prusts, Rembo vai Rainis sapņotu par stiklotu villu ar novērošanas kamerām un dārgu automašīnu, un emocionāli uzbudinātos, domājot par kalmāru diētu, kuram dārgāka zīmola žakete un korporatīvajā tusiņā pie sāniem seksīgāka blondīne? Mēs ļaujam, lai mums iepotē patēriņu. Sociālajos tīklos laikojam slavenības, kas demonstrē savu parazītisko un prognozējami garlaicīgo dzīvesveidu. Kas tā par ģimeni, kurā ir tikai viena automašīna? Normāls cilvēks pēc septiņiem, astoņiem gadiem ņem līzingā pilnīgi jaunu auto. Aifona modeļi jāmaina ik pēc diviem gadiem, lai gan viena telefona ražošanā tiek izlietota vanna ar dzeramo ūdeni. Mums katru dienu jābauda ik mirklis un jāgūst jaunas sajūtas, ko iepostot feisbukā. Garlaikoties un slīgt melanholijā nav labais tonis. Mēs plānojam, nevis sapņojam, krājam pozitīvus mirkļus, nevis dzīvojam. Mēs nešķaidām traukus, necērtam pliķus, netriecamies ar pieri sienā, bet apmeklējam kauču, piedalāmies retrītā un iedvesmojamies vebinārā. Mēs nemeklējam atbildes, stundām spīdzinot sevi ar Dostojevski, Džoisu, Zolā un Kafku, mūsu guru ir komunikācijas treneri, biznesa lēdijas, mediju arhitekti, Instagram influenceri.
Mums ir korporatīvās sinerģijas koncepcija un pozitīva atgriezeniskā saite komandā, bet patiesībā mēs viens otru ciest nevaram.
Bioloģiskie tomāti stilizētās papīra kārbās, kurpes no pārstrādātas plastmasas, beziepakojuma veikali, zobu pulveris uz svara, zaļā filozofija - vai tikai tā nav kārtējā modes prece patērēšanas kulta galvgalī esošajiem? Mēs ceļam savu pašapziņu, pozicionējot sevi kā zaļi domājošus; patiesībā mūsu domāšanas vektors ir “pēc mums kaut vai ūdens plūdi”. Mēs uzvedamies kā mājās viens atstāts suņuks, kuram nav izredžu ieskaidrot: šī ūdens bļoda domāta nedēļai, dzer pa dažiem malciņiem. Tikko saimnieks izies pa durvīm, suns izšļakstīs ūdeni un vēl pats ielēks bļodā paplunčāties. Mēs ar planētas resursiem rīkojamies līdzīgi. Tā vien izskatās, ka, līdzko vīruss būs sarucis mazītiņš un iedegsies zaļā gaisma, mēs metīsimies mežonīgi patērēt. Trifeļu suflē ar ķemmīšgliemenēm, papardēs kūpināta brieža karbonāde, cukurs ar sinepēm, mīdijas baltvīnā, putna piena panna cotta. Vai mēs, lūdzu, varētu atturēties no negausīgās rīšanas? Skaidrs, ka ne! Mums ir veselības apdrošināšanas polises un tikko uzceltas atveseļošanās klīnikas. Toties mēs labprāt lasām rakstus par to, ka atturība ēšanā pagarina dzīvi. Paaudze, kas izgāja Sibīrijas lēģerus, iztiekot ar 400 gramiem maizes dienā un balandām, nodzīvoja līdz deviņdesmit gadu vecumam un nesirga ar marasmu. Dienā, kad krievu pensionāri neieturēja distanci, noliekot puķes pie Uzvaras pieminekļa, es skatījos kaut kādu tikšanos ar Ļeņingradas blokādi pārdzīvojušajiem. Pārsteidza, cik vecīši mundri, apņēmīgi, enerģijas pilni un nemokās ar dzīves jēgas meklējumiem. Ne jau vieglumā, izklaidēs un pārpilnībā ir dzīvības spēks un jēgpilnība. Bet gan jau daba mūs noliks pie vietas. Futūristi - ekorevolucionāri saka, ka pēc gadiem trīsdesmit klimata izmaiņu rezultātā pazudīs gadalaiki un kopā ar tiem lauksaimniecība, tāpēc
kremācijas centrus un kapličas vajadzēs pārprofilēt olbaltumvielu ražošanai.
Cik no mums balto, melno un bēšo krāsu savā garderobē izvēlas, apzinoties koša un krāsaina apģērba ražošanā izmantoto krāsvielu piesārņojošo ietekmi uz planētu? Mēs dāsni ieputojam savu nemirstīgo (mūsuprāt) rumpi ar dārgiem ķīmiskiem šampūniem, kuru noskalošanai katru dienu iztērējam litriem dzeramā ūdens. Pēc tam sūdzamies par ādas problēmām. Arī tīrāki neesam kļuvuši, jo svīstam, esot permanenta stresa stāvoklī. Kas neļauj mums nomazgāties ar parastām ziepēm dažās minūtēs, nešķaidoties ar ūdeni? Restorāni sacenšas, kuram izsmalcinātāki šķīvji un galda piederumi, bet metāla nažu un dakšu ražošana veicina globālo sasilšanu. Seko trauku mazgāšana - atkal jau dzeramajā ūdenī. Izeja ir, un šāda prakse ienāk Eiropas restorānos.
Trauki un galda piederumi var būt ēdienkartes sastāvdaļa, veidoti no rīsiem, klijām, kviešiem.
Mūsu uz planētas ir tuvu pie 8 miljardiem, bet 2050. gadā būs 9,9 miljardi. Lai sasniegtu pirmo miljardu, pagāja aptuveni 200 000 gadu. Reiz dzimtas, ciematus, pilsētas un valstis periodiski iznīcināja nāvi nesošas sērgas un gadsimtu kari. Tomēr cilvēce atjaunojās ātri. Tālāk jau klājās labāk - vajadzēja nedaudz vairāk par simt gadiem, lai planētas iedzīvotāju skaits dubultotos. Nākamie miljardi nāca klāt dažos gadu desmitos. Kārtējam lēcienam vajag nieka padsmit gadu. 90% cilvēku ekoloģiju un patērēšanas postošās sekas neizprot. Viens cilvēks rada veselu atkritumu karaļvalsti un 60 tonnas ogļskābās gāzes gadā. Vai mums pašiem bail nav? Kovida vārgos šļupstus "pīslis tu esi" mēs nedzirdam. Bet var jau būt, ka taisnība tiem, kas saka: par vēlu, dārgie, “dzert boržomi” - klimata pārmaiņas jau sākušās, nodzīvosim skaisti, kamēr vēl varam! Kā nekā viena izeja ir - mēs mierīgi varam turpināt patērēt kā līdz šim un paralēli veikt sterilizāciju.