Covid-19 krīzes sākumu iezīmēja eiforiskas noskaņas: “pēc šī kara” pasaule mainīsies. Sociologi, filozofi, ekonomisti un sociālo mediju aborigēni eksaltēti sprieda, ka no vīrusa ieslodzījuma iziesim labāki - respektēsim dabu, saudzēsim vidi, samazināsim patēriņu, mainīsim iepirkšanās un ceļošanas ieradumus, novērtēsim kopābūšanu, iemīlēsim kultūru, kļūsim līdzjūtīgāki un ģimeniskāki, respektīvi, globalizācijas triumfa ēra norietēs, un planēta uzelpos. Dažas dienas es tam no sirds ticēju, bet tagad šaubos. Šaubos, ka tāds radījums kā cilvēks, radies stihisku mutāciju rezultātā četru miljardu gadu laikā, spēj tik īsā periodā kļūt sapratīgs un atteikties no patērēšanas kultūras. Tikmēr patērētājs planētu iedzinis stūrī.
Arī es izolēšanās laikā nolēmu manīt dzīvesveidu - mazāk gribēt, mazāk pirkt, rast prieku vienkāršībā un dabiskumā, bet kādā pēcpusdienā norāvos - klīdu pa Stockmanu un metu iepirkumu grozā dārgas, ne visai vajadzīgas lietas. Es nevarēju apstāties, atturības periods mani bija padarījis traku - es gribēju aptaustīt, paostīt, izvēlēties, pirkt, tērēt, patērēt. Vēl un vēl! Nu, un kāds mēris vai karš spētu mani savaldīt?
Man pretim iepirkumu ratus stūma sieviete ap vai pēc gadiem sešdesmit - nesteidzīga, pašapzinīga gaita, pacelta galva. Viņai mugurā bija ļoti dārgas un ļoti modernas drēbes. It kā gaumīgi, bet manī brieda nepatika. Vulgāri. Tāpēc, ka skaidri norādīja uz vērtību sistēmu.
Vai kundzei tik skaistā vecumā nevajadzētu stāvēt pāri materiālajai drazai, būt viedai un eleganti atturīgai?
Bet, nē, viņa ir mūsdienīga sieviete - tērēs līdz nāvei un mazliet vēl pēc tam, jo IR to pelnījusi un VAR to atļauties. Uz priekšu, nekāds kovids mūs neapturēs!
Cilvēces radītā slodze uz planētu pieaug, un dienu, kad samilzīs ekoloģiska katastrofa, varēsim izdzīvot nevis perfekti uzņemtā fantastikas trillerī, bet realitātē. Drīz, jo, kā redzam aiz loga, gadalaiki izzūd. Koronavīrusu ar ekoloģiskajām problēmām var saistīt netiešā, drīzāk filozofiskā veidā. Nekāds dižais slepkava nav - mazāk naidīgs cilvēcei nekā reiz piedzīvotās sērgas. Tomēr vīruss ir kā lakmusa papīrs, kas izgaismo civilizācijas kroplīgo pasaules redzējumu ar mūsu - homo sapiensu līdz Visuma apmēriem uzpūsto ego.