Austrumeiropa un Centrāleiropa nogurusi no Rietumu imitēšanas, norāda bulgāru politologs

FOTO: AP/Scanpix, TVNET

Pēc Berlīnes mūra krišanas un PSRS sabrukuma pasauli bija pārņēmis triumfējošs optimisms par to, ka Rietumu demokrātija ir uzvarējusi. Taču 30 gadu laikā daudzas postkomunistiskās valstis zaudējušas ambīcijas kļūt "rietumnieciskas". Tās pagurušas no Rietumu imitēšanas, uzskata bulgāru politologs Ivans Krastevs.

"1989.gadā notika kaut kas patiesi dramatisks. Aukstais karš bija sadursme starp divām universālistiskām ideoloģijām, kurām abām bija ļoti spēcīgas ambīcijas par nākotni. Padomju komunisti ticēja, ka kādu dienu visa pasaule būs komunistiska. Liberālie demokrāti par sevi domāja tāpat. Vienā brīdī komunisms bija ne tikai sagrauts - arī tā līderi tam vairs neticēja," sadarbībā ar mediju "Foreign Policy" rīkotā virtuālajā seminārā norādīja Krastevs.

"Pasaule sadalījās Rietumu demokrātijās un to imitētājos," turpina politologs. "Teiksim, mēs nezinām, kad Bulgārija kļūs par rietumniecisku valsti, bet tāds ir uzņemtais kurss. Daudzi autori vēršanos pret demokrātiju Centrāleiropā un Austrumeiropā apraksta kā reģionālu fenomenu, runā par atkrišanu atpakaļ, postkomunismu un tā tālāk. Taču kāds cits aspekts ir vēl svarīgāks -

imitēšanas laikmets briedināja aizvainojumu ne tikai imitētājos, bet paradoksālā kārtā arī tajos, kuri tika imitēti, kā mēs to redzam ASV ar Donaldu Trampu.

Tie, kurus imitēja, arī kļuva neapmierināti. Imitācija nozīmē ne tikai to, ka imitētājs jūtas nepilnvērtīgs un zaudē pašcieņu; tas nozīmē arī to, kas tas, kuru imitē, pret sevi kļūst nekritisks. [Liberāli demokrātiskais] modelis kļuva nekritisks pret sevi. Pēc uzvaras Aukstajā karā Rietumi sāka paštīksmināties un zaudēja kritisku skatījumu uz savu realitāti. Tā ir daļa no krīzes, ko šobrīd piedzīvojam."

Krastevs uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis netika piespiestas - tās bija entuziasma pilnas imitēt Rietumus. "Šo valstu uzskatā tas bija pēdējais posms, uz kuru virzās vēsture. Rietumnieciskošanās - tas bija vēl viens vārds modernizācijai. Austrumeiropas valstu uzstādījums bija tāds, ka tās vēlas kļūt par normālām sabiedrībām. Ka tās vēlas būt kā Rietumi. Tas nav stāsts par imperiālistiskajiem Rietumiem, kas ienāca Austrumos," viņš sacīja.

Taču viena no imitācijas proces īpatnībām ir tāda, ka nākas kļūt savā ziņā šizofrēniskam, dzīvojot starp divām krasi atšķirīgām realitātēm.

"Iedomājieties sevi kā bulgāru uzņēmēju 90.gados. Jūs vēlaties imitēt Rietumus, esat lasījis grāmatas un zināt, ka korupcija nav normāla. Taču no otras puses - jūsu ikdienas realitātē korupcija ir normalizēta, visi citi tajā iesaistās.

Ir divi veidi, kā to risināt. Viens no tiem - pastāvēt, ka mēs transformēsimies, mainīsimies. Bet otrs variants ir teikt, ka Rietumi jau patiesībā ne ar ko neatšķiras, ka tie ir tikpat korumpēti, tikai labāk izliekas," skaidro Krastevs.

Pēc 2008.gada finanšu krīzes un jo īpaši pēdējo piecu gadu laikā imitētāji savas iekšpolitiskās krīzes sāk uzlūkot kā saistītas ar liberālās demokrātijas modeli. Krastevs norāda - ja vēl pirms pieciem gadiem bulgāri par saviem politiskajiem skandāliem teica, ka "ASV vai Lielbritānijā gan nekas tāds nevarētu notikt", tad šobrīd tādas frāzes vairs neizskan.

Eiropas Savienībā (ES) pēdējos gados noris diskusijas par demokrātijas eroziju dalībvalstīs Polijā un Ungārijā, sevišķi saistībā ar Ungārijas valdības pilnvaru paplašināšanu Covid-19 krīzes laikā.

Tajās postkomunistiskajās valstīs, kuras negāja "Eiropas ceļu", funkcionējošu demokrātisko institūciju un vērtību iesakņošanās tā arī neizdevās.

Krastevs virtuālajā seminārā saņēma Laionela Gelbera balvu par 2020.gada labāko grāmatu par starptautiskajām attiecībām. Viņš kopā ar amerikāņu tieslietu un politikas zinātnieku Stīvenu Holmsu pērn izdevis grāmatu The Light that Failed. A Reckoning, kuras centrālā ideja ir imitācija kā galvenais demokrātiskā paguruma cēlonis Austrumeiropā un Centrāleiropā.

Uz augšu