Mīts: Hormonālā kontracepcija satur mākslīgos estrogēnus, kā rezultātā tiek izjaukta ne vien sievietes reproduktīvā sistēma, bet traucēta arī vairogdziedzera, gremošanas un imūnās sistēmas darbība.

Hormonālā kontracepcija satur vai nu divus hormonus – estrogēnu un progestīnus, vai tikai progestīnu. Šie hormoni strukturāli ir ļoti līdzīgi dzimumhormoniem, kurus dabiski izstrādā sievietes organisms. Jā, kaut kādā ziņā mēs iejaucamies dabiskajā ciklā un organismu mazliet apmānam, taču nav tā, ka šī kontracepcija izjauktu sievietes reproduktīvo sistēmu. Mūsdienās kontracepcijas līdzekļi satur ļoti mazu hormonu daudzumu, tāpēc tie būtiski neietekmē hormonu koncentrāciju organismā.

Organismam pietiek hormonu, lai nodrošinātu visas funkcijas, kurās tie piedalās. Dzimumhormoni ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu reproduktīvo funkciju, bet arī sievietes ādai, kardiovaskulārajai sistēmai, kaulu attīstībai un citu orgānu sistēmu funkciju nodrošināšanai.

Lietojot pareizo kontracepciju pēc veida un devas, mēs varam panākt ne tikai kontracepcijas efektu, bet arī ārstēt dažādas blakusproblēmas, piemēram, mazināt pirmsmenstruālo sindromu vai novērst palielināto androgēnu jeb vīrišķo hormonu īpatsvaru organismā, kas var izpausties kā akne vai palielināts apmatojums.

Mīts: Hormonālā kontracepcija atstāj negatīvu ietekmi uz sievietes auglību.

Laikā, kamēr lietojam hormonālo kontracepciju, olnīcu darbība netiek pilnībā apturēta. Tās tāpat turpina darboties un izdalīt hormonus, tikai mazākā apjomā. Smadzeņu augstākie centri saprot, ka hormonu daudzums ir pietiekams, olnīcas vairs speciāli nestimulē un ovulācija nenotiek, turklāt tiek sabiezēts dzemdes kakla gļotu slānis, traucējot spermatozoīdiem ceļu uz olvadiem, kā arī tiek samazināts dzemdes iekšējā slāņa – endometrija biezums, tāpēc grūtniecība nevar iestāties. Taču, tiklīdz sieviete pārtrauc lietot hormonālo kontracepciju, olnīcu dabiskā stimulācija atjaunojas.

Pirmajos mēnešos pēc hormonālās kontracepcijas pārtraukšanas olnīcu darbība ir pat ļoti aktīva, tāpēc dažkārt hormonālās kontracepcijas efektu izmanto, lai paliktu stāvoklī. Sievietēm uz pāris cikliem (diviem, trijiem) nozīmē hormonālo kontracepciju un tad to pārtrauc, lai veicinātu grūtniecības iestāšanos. Parasti sievietes organisms uzreiz pēc kontracepcijas pārtraukšanas ir gatavs ieņemt bērniņu. 70% sieviešu ovulācija būs jau pirmajā ciklā, 98% - trešajā.

Mīts: Hormonālā kontracepcija izmaina vielmaiņu, un sieviete var pieņemties svarā.

Pētījumi liecina, ka svara pieaugums var būt, bet ļoti niecīgs – līdz kilogramam. No zinātnes viedokļa nav īsta pamatojuma ievērojamam svara kāpumam.

Taču viens no iemesliem, kāpēc sievietēm var šķist, ka viņas ir pieņēmušās svarā, ir ūdens aizture organismā. To var veicināt progestīna komponents, ko satur hormonālā kontracepcija. Sieviete jūtas tāda kā tūskaināka vai uzblīdušāka.

Ja šķiet, ka ūdens tiek aizturēts par daudz, var izvēlēties hormonālo kontracepciju ar cita veida sastāvu. Estrogēna komponents praktiski visām kontracepcijām ir vienāds, bet progestīna komponents atšķiras.

Turklāt jāņem vērā, ka kontracepcijas uzsākšana var sakrist ar dzīvesveida maiņu. Uzsākot stabilas attiecības, sieviete bieži vien atslābt, viņa var izlaist kādu treniņu, aizvietojot to ar filmas skatīšanos un našķošanos.

Mīts: Hormonālā kontracepcija veicina trombu veidošanos.

Jā, viens no hormonālās kontracepcijas blakusefektiem var būt asins reces veicināšana. Riska faktori, kas var veicināt trombu veidošanos, ir liekais svars (ĶMI > 30kg/m2), smēķēšana (risks strauji pieaug pēc 35 gadu vecuma), hipertensija, vecums, kā arī insulta vai infarkta gadījumi pašas sievietes vai viņas pirmās pakāpes radinieku slimības vēsturē. Ja risks ir paaugstināts, tiek runāts par citu kontracepcijas veidu.

Kaut arī šie riska faktori skar tikai pavisam nelielu sieviešu daļu, ginekologa pienākums ir informēt savas pacientes par simptomiem kā atpazīt trombozi, un pirms kontracepcijas izrakstīšanas rūpīgi iztaujāt sievieti par iespējamajiem riska faktoriem.

Mīts: Hormonālā kontracepcija paaugstina vēža risku.

Ja runājam par vēzi, tad jāņem vērā vēža patoģenēze. Piemēram, olnīcu vēža risks pat samazinās par 30 – 50%! Viena no olnīcu vēža attīstības teorijām ir ovulācijas teorija - ovulācijas laikā plīst folikuls un plīsuma vietā, šūnām strauji daloties, var attīstīties ļaundabīgas šūnas. Lietojot hormonālo kontracepciju, ovulācija tiek nomākta, samazinās olnīcu virsmas traumatisms. Arī endometrija vēža risks samazinās par vismaz 30%, jo tiek nomākta endometrija šūnu proliferācija.

Taču ir vēži, piemēram, hormonatkarīgie krūts vēža paveidi, kuru attīstības risks var nedaudz pieaugt. Ja sieviete ir vesela un viņai dzimtā sievietes nav slimojušas ar krūts vēzi, risks ir minimāls. Lietošanas laikā krūšu vēža attīstības relatīvais risks ir 1.24, tas samazinās līdz 1.14 1 līdz 4 gadus pēc lietošanas pārtraukšanas. Risks atgriežas vispārējās populācijas līmenī 10 gadus pēc kombinētās orālās kontracepcijas lietošanas pārtraukšanas. Ja sievietei ir bijis krūts audzējs, tad drošības nolūkos no hormonālās kontracepcijas vajadzētu izvairīties.

Jaunām un veselām sievietēm, kuras lieto kontracepcijas tabletes ģimenes plānošanai un dzimstības kontrolei, ieguvumi un iespējamie riski ir līdzsvarā. Savukārt sievietēm, kurām ir paaugstināts risks saslimt ar olnīcu (BRACA1 un BRACA2 gēni) un endometrija (Linča sindroms) vēzi, kombinētās hormonālās kontracepcijas lietošana var dot efektu – samazināt vēžu attīstības risku.

Mīts: Hormonālā kontracepcija rada nomāktību un samazina libido jeb vēlmi pēc seksa.

Emocijas ir ķīmisku reakciju galarezultāts, un dzimumhormoni var ietekmēt šīs ķīmiskās reakcijas. Ir sievietes, kurām hormonālā kontracepcija ievērojami atvieglo pirmsmenstruālā sindroma simptomus un viņas jūtas brīnišķīgi, un ir sievietes, uz kurām, tieši pretēji, var attīstīties nomāktība. Tāpat hormonālajā kontracepcijā esošais progestīna komponents atsevišķos gadījumos var izraisīt libido samazināšanos. Taču problēma ir risināma.

Mūsdienās ir pieejamas dažādas kontracepcijas tabletes, arī tādas, kas neietekmē libido un garastāvokli, tāpēc sievietēm par jebkurām sūdzībām būtu jāpastāsta savam ginekologam, un viņš noteikti spēs piemeklēt tieši jums atbilstošu kontracepciju.

Mīts: Hormonālā kontracepcija rada nelabumu.

Nelabumu kā hormonālās kontracepcijas blakusparādību var novērot ļoti reti, jo mūsdienās hormonu devas ir ļoti mazas. Šis blakusefekts vairāk ir raksturīgs tajos gadījumos, kad nākas lietot ļoti lielas kontracepcijas devas. Piemēram, lai apturētu asiņošanu, vairākas dienas pēc kārtas ārsts var nozīmēt pa 2 – 3 kombinētās orālās kontracepcijas tabletēm. Turklāt jāņem vērā, ka jebkuras zāles, kuras uzsūcas caur kuņģa zarnu traktu, var veicināt sliktu dūšu.

Mīts: Hormonālās kontracepcijas lietošanas laikā ir novērojama smērēšanās.

Smērēšanās ir blakusparādība, par ko ginekologs vienmēr brīdina savas pacientes. Uzsākot lietot kontracepciju, dažām sievietēm 2 – 3 mēnešu var būt asiņaini, smērējoši izdalījumi. Tas notiek tāpēc, ka ķermenis adaptējas stabilam hormonu līmenim. Dabiska cikla laikā hormonu līmenis ir mainīgs. Tuvojoties ovulācijai, dzemdes iekšējais slānis sabiezinās un gatavojas grūtniecībai, bet, lietojot hormonālo kontracepciju, tas vairs nesabiezinās un kļūst plānāks, kas dažkārt var radīt nelielu smērēšanos. Taču tas nav nekas bīstams, no kā būtu jābaidās. Pēc pāris mēnešiem organisms adaptējas, smērēšanās pazūd, savukārt mēnešreizes paliek mazākas un nesāpīgākas.