Stāsts par Latgali līdz 1934. gadam, uz kā fona var labāk saprast Ulmaņa režīma politiku attieksmē pret Latgali un latgalisko. Latgaliešu valodas lietojums presē, skolās un pašvaldībās. Trasuna un Kempa darbība.

Pirms trīs gadiem tika aizvadīts Latgales Simtgades kongress, kas nesa sev līdzi daudz pozitīvu pārmaiņu Latgalei, par kuras vēsturi un citādo attīstību no pārējās Latvijas beidzot uzzināja plašāka sabiedrība. Bet, no otras puses, tas raisīja arī skaļas diskusijas, sevišķi Simtgades kongresā pieņemtās rezolūcijas kontekstā, kas (protams, ņemot vērā mūsdienu situāciju) lielā mērā tika balstīta uz nozīmīgākajiem 1917. gada kongresa rezolūcijā ietvertajiem punktiem, sevišķi uzsverot valodas un palielinātu pašnoteikšanās tiesību jautājumus. Diemžēl, gan toreiz, gan tagad Latgalei dotie solījumi tiek turēti daļēji vai netiek turēti vispār.

Atgriežoties pie vēstures notikumiem, kā zinām, 1917. gada 9. un 10. maijā Rēzeknē notika Latgales pārstāvju kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanos ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem.

1917. gada 30. jūlijā (12. augustā pēc vecā kalendāra) Rīgā deputātu padomju pārstāvju sanāksmē izveidoja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteju jeb Iskolatu, kas nodarbojās ar padomju varas ieviešanu Latvijā. Iskolats bija pirmais latviešu valstiskais veidojums pēc krustnešu iebrukuma mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā, kurš kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās Krievijas PFSR sastāvā.

1917. gada 14. decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.

1917. gada 24. decembrī tika pieņemta Latvijas pašnoteikšanās deklarācija.

31. decembrī tika apstiprināta Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.

1918. gada 1. janvārī (pēc vecā stila 19. decembrī) Iskolats aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību.

1918. gada 4. janvārī Valkā tika izsludināts dekrēts, kurā par pārvaldes valodu atzina latviešu valodu, bet cittautu valodām deva līdzīgas tiesības visur tur, kur tas "izrādās par nepieciešamu". Iskolata kontrolē tolaik bija tikai Vācijas karaspēka neokupētie Vidzemes guberņas Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķi ar tiem nesen pievienotajiem Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem, kā arī daļa no Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa.

1918. gada 1. februārī pēc Iskolata rīkojuma notika pāreja uz Gregora kalendāru, skaitot to par 1918. gada 15. februāri

1918. gada februārī Latgali ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums starp Četru valstu savienību un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā, un tā rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Ukrainas un atsevišķām Baltkrievijas teritorijām.

Līguma pielikums par Vācijas-Krievijas ietekmes zonu robežlīniju Latvijā noteica sekojošo: 3. punktā pieminētā līnija nosaka Krievijas pakļautībā esošās teritorijas rietumu robežu, kas iet starp Roņu un Kihnu salām, šķērso Rīgas jūras līci līdz Gaujas ietekai, tad no austrumiem apliec Rīgu līdz Ikšķilei, šķērso Daugavu un gar tās gaitu turpinās līdz agrākajai Kurzemes guberņas robežai austrumos no Daugavpils, gandrīz līdz Drujai, no turienes pagriežas uz dienvidrietumiem un turpinās pāri Strustas ezeram līdz Drisvjatu ezeram. Kas nozīmē, ka Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemi un Vidzemi, bet Latgale šeit netika pieminēta.

Reaģējot uz šo, Latviešu pagaidu nacionālā padome izplatīja protestu pret līgumā paredzēto Latvijas teritorijas sadalīšanu:

"Uz šī līguma pamata Kurzeme un Rīgas apriņķis ar Rīgu tiek padots Vācijas protektorātam, Vidzemes atlikusī latviešu daļa, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi paliek okupēti tik ilgi, kamēr nebūs, saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlēšanos nodibināts miers un kārtība, bet trešā Latvijas daļa, Latgale; paliek pavisam atsevišķi. Tā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta, kultūra un kopīgi politiskie un ekonomiskie mērķi, mākslīgi sadalīta trijās daļās starp divām valstīm zem dažādiem politiskiem noteikumiem. Brestes miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas nacionālo, kulturālo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokrātijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām".

1918. gada 27. augustā tika parakstīta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes guberņām. Tika plānots izveidot Baltijas valsti ar septiņiem kantoniem: trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļvidzemes un salu) un četriem latviešu (Rīgas, Dienvidzemes, Latgales un Kurzemes). Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada 17. novembrī dibinātā Latvijas Tautas padome nolēma, ka Latgale sūtīs Latvijas Tautas Padomē 18 delegātus, un 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas sēdē piedalījās arī Latgales pārstāvji.

1918. gada decembrī Latgali ieņēma Sarkanā armija, Krievijas PFSR valdība atzina Latgali kā Latvijas SPR sastāvdaļu.

1919. gada 11. septembrī Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuru pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm. Latvijas puse uzskatīja, ka pamiera sarunu mērķi var būt Latvijas neatkarības atzīšana, Latgales pievienošana Latvijai un Pētera Stučkas valdības likvidēšana. 1919. gada 5. decembrī Tartu sākās Igaunijas miera sarunas ar Krieviju, bet Latvijas valdība lika saprast, ka sarunas ar Krieviju iespējams uzsākt tikai tad, kad Krievija izteiks gatavību atstāt Latgali un pārtrauks Stučkas valdības darbību.

Pēc Latvijas armijas panākumiem Bermontiādes laikā, Polijas valdība piedāvāja militāru palīdzību Latgales atbrīvošanā. Latvijas armijas virspavēlniecība sāka sarunas par kopējas operācijas plāna izstrādāšanu ar Polijas armijas pārstāvi Rīgā. Poļu pārstāvis prasīja Latvijas pusei Polijas karaspēka Latgalē apgādi ar uzturu un Latvijas karaspēka daļēju pakļaušanos Polijas armijas vadībai. Par Latgales atbrīvošanas operācijas sākumu tika nolikts 1920. gada 3. janvāris. Abu armiju virspavēlniecības tūlīt noslēdza militāru līgumu par Latgales atbrīvošanu ar nosaukumu "Ziema". Līgumā noteica, ka operācijas mērķis ir kopīgi ieņemt visu latviešu apdzīvoto teritoriju līdz izdevīgai aizstāvēšanas joslai.

Šos notikumus svarīgi uzsvērt Latgales prasīto apvienošanās tiesību tālākās izpildes kontekstā, jo, tik tikko izveidojoties Latvijas valstij, kā redzam, Latgale vēl joprojām bija šķirta no pārējās Latvijas, līdz ar to kongresa rezolūcijas izpilde tika sākotnēji atlikta uz laiku līdz arī Latgale nonāks jaunizveidotās Latvijas valsts sastāvā.

Protams, kad Latgales kongresa deklarāciju rakstīja, nebija skaidrs, kā tā Latgale izskatīsies, kāda tā politiskā sistēma izskatīsies – vai tā būs autonomija Krievijas impērijas, vai demokrātiskās Krievijas sastāvā. Principā visiem ir skaidrs, ka kaut kāda mistiska Latvija nāk, bet kamēr tā neatnāca, nekas nebija skaidrs. Un tas pats ar to Latgales jautājumu – Latgales jautājumu praktiska risināšana sākās tikai tad, kad bija beidzies karš.

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām", un Latvijā Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī. Kandidātu sarakstus izvirzīja 25 politiskās partijas vai vēlētāju grupas. Ievēlēti tika kandidāti no 38 sarakstiem. Satversmes sapulcē vietas ieguva 16 partiju un grupu pārstāvji, no kuriem visvairāk balsu saņēma LSDSP pārstāvji, kuri ieguva 57 vietas; otrajā vietā bija Latviešu Zemnieku savienība ar 26 vietām, trešajā – Latgales Zemnieku partija ar 17 vietām.

1921. gadā, kad lēma par Latvijas Satversmi, no Latgales bija ievēlēti 17 deputāti no dažādām partijām, un tā paša gada 5. oktobrī, kad balsoja par satversmi, tur pat daudz diskusiju nebija – unitāra vai federāla valsts. No 150 balsotājiem 18 bija pret unitāras valsts ideju, kas bija Latgales deputāti, pārējie nobalsoja par unitāru valsts modeli, kur nekāda latgaliešu autonomija vai pašnoteikšanās neparādās.

Starp pirmajā satversmes sapulcē ievēlētajiem deputātiem no Latgales redzam arī Franci Trasunu un Franci Kempu, kas, lai gan kādu brīdi darbojušies kopā pirmās neatkarīgās valsts laikā, tomēr piedzīvojuši ļoti dažādu likteni.

Francis Kemps no 1918. gada uzturas Latgalē. 1919. gadā viņš uz laiku tiek apcietināts un ievietots Rēzeknes cietumā. Vēlāk viņu amnestē un no 1920. gada Kemps atsāk sabiedriskās aktivitātes – kļūst par Rēzeknes pilsētas mēru, bet 1921. gadā sāk Rēzeknē strādāt par ceļu inženieri.

1920. gadā Kemps arī tiek ievēlēts Satversmes sapulcē par Latgales ļaužu partijas kandidātu un kopā ar Franci Trasunu aktīvi iesaistās tieši Latgales jautājumu risināšanā. 1922. gadā Kemps tiek ievēlēts arī pirmajā Latvijas Saeimā. No 1925. līdz 1928. gadam Kemps strādā par Hipotēku bankas taksatoru, bet vēlāk, no 1928. līdz 1931. gadam, par satiksmes ministra biedru.

1928. gadā Kemps līdzdarbojas Izglītības ministrijas izveidotajā latgaliešu valodas pareizrakstības komisijā, kuras vadītājs bija Pīters Strods. Šī komisija izstrādāja jaunu ortogrāfijas projektu, kurš tika apstiprināts 1929. gadā.

Kopumā, par to, kas konkrēti tika darīts Latgalē tās kongresā pieņemtās rezolūcijas ievērošanai, ir saglabājies maz ziņu, taču ir zināms, ka vismaz sākotnēji tika domāts par Latgales ekonomikas atdzīvināšanu un latgaliešu valodas lietošanas iespējām gan skolās, gan pašvaldību iestādēs.

Ja mēs runājam par laika posmu līdz 1934. gadam, bija Latgales departaments vienu brīdi Iekšlietu ministrijā – tik svarīgs bija Latgales jautājums. 1920. gadā, kad atbrīvoja Latgali, nebija ierēdņu, kas brauc uz turieni, neviens negrib braukt. Ir daudzi interesanti raksti par to laiku, piemēram, kā ceļo amerikāņi pa Latgali, un apraksta, ko tur redz – ka esot ārprāts. Un ierēdņi negrib braukt, lai gan viņiem par to pienācās daudz augstāks atalgojums. Savukārt tur uz vietas [Latgalē] neesot varējis savākt vietējos darbam, jo maz esot bijis tādu, kam ir atbilstoša izglītība.

Novadu apvienošanās laiks un laiks līdz 1934. gadam saistās ar sava veida eiforiju par sen gaidīto neatkarību, tāpat ar smagu darbu saprotot, kā veidot jauno valsti un kā to pārvaldīt, taču Latgales, tās kultūras un valodas kontekstā šim pirmajam jaunās Latvijas valsts posmam pārmest neko nevar – diezgan lielas summas tika novirzītas uz Latgali skolu, bibliotēku, kultūras namu celtniecībai un atjaunošanai, tika atbalstītas arī draudzes Latgalē.

Francis Trasuns pēc neatkarīgas Latvijas izveides daudz darbojies gan politikas, gan izglītības lauciņā – 1920. gadā strādā kā Latgales lietu departamenta pārzinis ar ministra tiesībām, raksta publicistiskus darbus, izdod grāmatas. Ievērojams arī šajā periodā ir tieši Trasuna devums latgaliešu literatūrā – vairāki dzejoļi, augstā mākslinieciskā līmenī sarakstītas fabulas "Fabulas", kuru pamatā lielākoties ir sabiedrisko un politisko jautājumu aktuālitātes.

1924. gadā sākas Trasuna konflikts ar katoļu baznīcas pārstāvjiem. Viņam tiek aizliegts baznīcā vadīt garīgās ceremonijas. Neoficiālais iemesls ir politiskās nesaskaņas – 1924. gadā Trasuns izstājas no Kristīgo zemnieku savienības un izveido pats savu partiju "Latgolas demokrātu partija". Kristīgo zemnieku savienībā varas pozīcijās bija ietekmīgi katoļu baznīcas priesteri, tostarp arhibīskaps Anatolijs Spriganovičs, ar kuru Trasunam neizveidojas labas attiecības. 1925. gada 19. septembrī avīzē "Latgolas Vōrds" tiek publicēts Spriganoviča paziņojums par ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no baznīcas, kam oficiālais iemesls bija Trasuna kā katoļu priestera neapmierinošā uzvedība, tostarp attiecības ar sievieti vārdā Marija Staņislavska, kuru Trasuns esot pieņēmis savās mājās par saimnieci pateicībā par viņas palīdzību revolūcijas laikā.

Savā aizstāvības rakstā priesteris Trasuns rakstīja:

"Es neatrodu pie sevis nekādu noziegumu pret ticību, tikumību vai Baznīcas vai Svētā Krēsla autoritāti. Vēl vairāk, es esmu atklāti visu priekšā aizstāvējis ticību un Baznīcu gan mutiski parlamentā, gan rakstiski. Arhibīskaps ir likumīgais mūsu priekšnieks un, kamēr nav dots cits, es nevaru viņa autoritāti atmest. Tāpat kā es nevaru tēva autoritāti atmest, pat ja viņš būtu netaisnīgs."

1925. gadā Trasunu ievēl otrajā Saeimā. Viņš ir viens no populārākajiem politiķiem valstī, popularitātes ziņā mērojoties un pat pārsniedzot tādus pazīstamus politiskos darbiniekus kā K. Ulmanis, J. Čakste, K. Balodis, Rainis. Taču jau 1926.g. 6. aprīlī Trasuns mirst no sirdstriekas pēc tam, kad tiek izraidīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Jēkaba baznīcā. Viņa mirstīgās atliekas tiek apbedītas Rēzeknes Brāļu kapos ārpus katoļu kapu teritorijas. Tagad tie iekļauti Miera ielas kapos. Trasunu reabilitē 1998. gadā. 30. septembrī Rīgas arhibīskaps metropolīts J. Pujāts, publiski nolasot Baznīcas klēra kongregācijas rakstu, datētu ar 1998. 18. augustu, kur teikts, ka Vatikāns, caurskatot Trasuna lietu, viņu reabilitē.

Tas, ko mēs redzam līdz pat Franča Trasuna nāvei, ir tas, ka latgaliešu elitei ir savs patriarhs, ja tā varētu izteikties. Tas bija cilvēks, aiz kura simboliski stāv Latgale. Tad, kad mirst Francis Trasuns, par nožēlu viņa vietā nav neviena tāda pat kalibra politiķa, un tur jau parādās tā lielā problēma, ka latgaliešu politiskās partijas vēl vairāk sadrumstalojas. Un tā viņu nespēja savā starpā sastrādāties, savā starpā vienoties, nu tas rada to situāciju, ka Latgales jautājumi ar laiku noplok.

Pēc neatkarīgas valsts izveides un sarežģītās Latgales atbrīvošanas, joprojām Latgales priekšgalā varēja redzēt gan Franci Trasunu, gan Franci Kempu, taču Trasuna tēls tolaik tautā tika vairāk mīlēts, un ne vien Latgalē, bet arī pārējā Latvijā. Kopumā var secināt, ka Latvijas valsts izveide noteikti sekmēja Latgales kā pārējai Latvijai piederošas teritorijas attīstību, taču tajā pat laikā vairoja sadrumstalotību pašu latgaliešu vidū, kas vairs tik daudz neiestājās par vienotu ideju par Latgales reģionālo, valodas un kultūras īpatnību saglabāšanu un attīstību, bet iesaistījās politiskajā dzīvē vairāk aizstāvot savas profesionālās intereses.

Līdz ar Franča Trasuna nāvi, kā precīzi uzsver zinātniece Inese Runce, Latgalei vairs nav savas zvaigznes, vadoņa, kam sekot, līdz ar ko zūd arī latgaliešu pārstāvniecība Seimā un rīcībspēja. Arī Kārļa Ulmaņa virzītais valsts apvērsums 1934. gadā izveidoja ļoti sarežģītus pastāvēšanas noteikumus latgaliešu valodai un kultūrai. Lai gan daudzi Latgalē ulmaņlaikus salīdzina ar etnocīdu pret latgaliešiem un latgaliešu valodu, šis apgalvojums nav gluži precīzs, ņemot vērā tā laika situāciju un valstu pārvaldības tendences citviet pasaulē, par ko runāsim jau nākamajā sērijā.

Projekts "Baltie plankumi Latvijas vēsturē" tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu

Avoti:

Latgales simtgades kongresa rezolūcija: https://www.rta.lv/notikums/212