Neaiztikt savu seju ir kā nedomāt par rozā ziloņiem

Koronavīrusam joprojām plosoties pa pasauli, ir svarīgi ievērot vismaz divu metru distanci no citiem cilvēkiem, rūpīgi mazgāt rokas un izvairīties no savas sejas aiztikšanas. Vai vismaz censties seju neaiztikt. 

Kā rakstīts pētījumā, kas 2015. gadā publicēts zinātniskajā žurnālā “American Journal of Infection Control”, ignorēt niezošu degunu vai kņudošu acs kaktiņu ir ārkārtīgi grūti. Pat veselības eksperti, kas to zina vislabāk, bieži vien ļaujas kārdinošajai deguna pabakstīšanai ar pirkstu. Pētījumā noskaidrots, ka medicīnas studenti, kas ir īpaši apmācīti neaiztikt savu seju, lekcijas laikā to izdarīja vidēji 23 reizes stundā. 

Kāpēc ir tik grūti atturēties? 

“Tas ir visplašāk sastopamais ieradums cilvēku vidū. Cilvēki ir pieraduši aiztikt savu seju gandrīz nemitīgi, piemēram, uzklājot kosmētiku, mazgājot zobus vai piekārtojot savus matus. Šīm rutīnām seko mazāk apzinātas darbības, piemēram, deguna pakasīšana vai acu izberzēšana mikrobu pilnā lielveikalā,” izdevumam “Live Science” skaidroja psihologs Kevins Čepmens. 

Šī tendence nav tikai ieradums, bet arī savā ziņā darbība, lai pārliecinātos, ka mūsu seja citu acīs izskatās tā, kā mēs to vēlamies. Piemēram, ēdiena atliekas ap muti liecina par nevīžību, tāpēc sejas aiztikšana parāda, ka mēs apzināti sakārtojam to. 

Lai arī savas sejas aiztikšana nav pārāk labs ieradums, tomēr tas var saasināties cilvēkiem, kas sirgst ar trauksmi, kad seja tiek nemitīgi aiztikta, lai tiktu galā ar paaugstinātu stresa līmeni. Arī ikdienišķi satraucošās situācijās cilvēki mēdz, piemēram, knaibīt savu pieri vai grauzt nagus, lai tādā veidā tiktu galā ar stresu, rakstīts mazā 2014. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Brain Research”. 

Par laimi, savas sejas aiztikšana nav biežākais veids, kā cilvēki inficējas ar jauno koronavīrusu, tomēr veselības eksperti tāpat iesaka izvairīties no šī paraduma, kā arī pēc iespējas biežāk dezinficēt rokas.  

Paradoksāli ir tas, ka, jo vairāk cilvēks centīsies neaiztikt savu seju, apzinoties, ka to nedrīkst darīt, jo grūtāk būs tam pretoties. Tas ir līdzīgi kā kādam, piemēram, pateikt, lai tas nedomā par rozā ziloni. Būs pilnīgi neiespējami tūliņ savā prātā tādu būtni neuzburt. 

Lai cīnītos ar sejas aiztikšanas ieradumu, ir jācenšas apzināties tie brīži, kad pirksts sniedzas pie nāss, un padomāt, vai nav kādas citas iespējas, kā apmierināt prātā gruzdošo vajadzību.