Atrisināta gadsimta mīkla zemgaļu apbedīšanas tradīcijās

Tērvetes dabas parks, Dabas takas

FOTO: Jānis Škapars

Jaunatklātais ugunskapu lauks Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem atklājumiem.

2020. gadā no 22.-23. maijam Tērvetes Dabas parka teritorijā veikta objektu apzināšana un izpēte, kuras mērķis bija pārbaudīt Tērvetes vēstures muzeja vadītājam, LU Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskajam asistentam Normundam Jērumam sniegtās ziņas par senlietu atradumiem Tērvetes Dabas parka teritorijā. Lai veiktu izpēti, tika saņemtas visas nepieciešamās atļaujas, pieaicināti dažādu nozaru speciālisti no LU Latvijas Vēstures institūta, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes. Vēsturisko liecību apzināšanas laikā tika iemērīti seši laukumi. Kopumā tika izpētīta 11,5 m2 liela platība.

Rezultātā atklājās pieci ugunskapi, kuri datējami ar 12.-13. gs. sākumu. Vienā no izrakumu laukumiem tika konstatēts dubultais ugunskaps, kurā, spriežot pēc senlietām, vienkopus apbedīti gan sieviete, gan vīrietis. Dubultkaps bija bagāts ar mirušajiem līdzi dotajām rotām un sadzīves priekšmetiem. Starp atklātajiem sešiem apbedījumiem ar krāšņu un bagātu senlietu klāstu izcēlās pirmais ugunskaps. Tajā atklātas arī atsevišķas zemgaļu materiālajai kultūrai neraksturīgas rotas, piemēram, važiņu sadalītājs, aproce ar zvērgalvu galiem un stikla krelles, uzvērtas uz stieples, kas biežāk sastopamas Baltijas somu un kuršu arheoloģiskajos pieminekļos.

VIDEO: GADSIMTA ATKLĀJUMS

Līdz šim brīdim jaunatklātais kapulauks ir vienīgais, mums zināmais 12.-13. gs. zemgaļu ugunskapu lauks Zemgalē un zemgaļu apdzīvotajās teritorijās Lietuvā. Tas sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām 12.-13. gadsimtā. Latvijas un Lietuvas teritorijā vairāk nekā 100 gadus ilgā arheoloģiskās izpētes laika posmā izrakumos atklāti aptuveni četrdesmit 12.-13. gs. apbedījumi, no kuriem 17 ir ugunskapi starp skeletapbedījumiem. Šobrīd zemgaļu vēstures pētniecībā bija neatminēta mīkla, kāpēc līdzenajos kapulaukos mirušo apbedīšana konstatējama tikai līdz 11.gadsimta beigām, bet 12. un 13. gs. apbedījumi tiek atrasti retos gadījumos. Atklātais ugunskapu lauks apliecina, ka zemgaļiem, līdzīgi kā kuršiem 12. un 13. gs., izplatītākais apbedīšanas veids bijusi mirušo kremācija. Pēc tās indivīda kalcinētie kauli ar sakusušajām senlietām ierakti neliela izmēra bedrē. Ugunskapu specifika ir tāda, ka mirstīgās atliekas tiek ieraktas nelielā dziļumā – 5 līdz 7 cm no augsnes virskārtas. Veicot mirušo kremāciju un apglabājot mirušos ugunskapos līdzās skeletapbedījumiem, laika gaitā apbedījumi nopostīti, lauksaimniecības rezultātā apstrādājot plašos Zemgales laukus.

Jaunatklātais ugunskapu lauks Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem atklājumiem.

Izpētes un apzināšanas darbus vadīja mg.hist. Normunds Jērums, piedalījās: mg.hist. Mārcis Kalniņš, dr. hist., LZA īstenais loceklis Guntis Zemītis, dr.hist.Vitolds Muižnieks, mg.hist. Eduards Plankājs, Māra Maija Vēbere.

Uz augšu