Brīvība pret drošību: kā strādā Covid-19 ierobežošanas lietotnes (28)

Kā strādā šīs lietotnes?

Nepieciešamie IT protokoli to darbības nodrošināšanai strādā ar Bluetooth moduļa palīdzību. Lietotnes darbību iespējams arī panākt ar GPS un telefona torņu apsekošanu (ja trīs torņi redz jūsu signālu, tad teorētiski ir iespējams noskaidrot cilvēka atrašanās vietu), bet tas nav īpaši precīzi un arī ne īpaši svarīgi. Covid-19 kontekstā aplikācijai ir svarīgi parādīt, vai cilvēks ir bijis kontaktā ar inficēto. Loģika tam visam ir šāda: telefons ik pēc brīža ģenerē kriptogrāfiski drošus identifikatorus, kurus izplata Bluetooth tīklā. Ja kādam no cilvēkiem ir ticis apstiprināts Covid-19, tā cilvēka konkrētā laika posmā ģenerētais identifikators tiek izsludināts mākonī. Pēc tam katrs aplikācijas lietotājs lejupielādē šo inficētā identifikatoru, un aplikācija ar Bluetooth palīdzību pārbauda, vai tas šajā periodā ir bijis kontaktā ar to cilvēku, kura identifikators ir ticis izsludināts, pauž Trizna.

Šāda pieeja gan vairāk tiek izmantota demokrātiskās valsts iekārtās (tai skaitā Latvijā). Sārts norāda, ka pastāv virkne līdzīgu tehnoloģiju, kuras privātumu var patiešām ievainot. Ir virkne citu nedemokrātisku valstu, kurās šādas aplikācijas darbojas uz GPS bāzes. Tāpat nedemokrātiskās valstīs dati tiek glabāti centrālā sistēmā un tie nav anonimizēti. Šie apstākļi noteikti privātumu apdraud vairāk. Latvijas kontekstā mēs vairāk varam runāt par savstarpējo kontaktu izsekošanas tehnoloģisko risinājumu, nevis cilvēku kontaktu izsekošanas lietotni, norāda Teivāns.

Vai ir iespējams palikt anonīmam?

Jau atkal – atkarīgs no situācijas. Bluetooth risinājuma variantā tas ir iespējams.

Indivīds gluži vienkārši šo savienojumu var izslēgt, izdzēst aplikāciju un izvēlēties, lai par saslimšanas faktu uzzina tikai viņš pats un neviens cits. Tāpat arī var nenorādīt savu vārdu, uzvārdu un telefona numuru, norāda Trizna un Sārts.

Aplikācijās, kuras darbojas uz GPS bāzes, ar to ir daudz grūtāk. Interesanti ir arī tas, ka Teivāns norāda, ka Bluetooth variantā cilvēks ar šo aplikāciju var būt pat savtīgs. Pat ja viņam ir konstatēts kontakts ar Covid-19 slimnieku, viņš var izvēlēties nesūtīt datus un citus neapziņot. Tas gan būtu nevēlamais scenārijs. Vienlaikus sava veida sargs ir arī Google un Apple korporācijas. Tās aplikāciju izstrādātājam ļauj piekļūt tikai saskarnes interfeisam. «Nav nekādas operācijas ar kriptogrāfijas materiālu, nekādas operācijas ar ģeolokācijas materiālu un tamlīdzīgi,» saka Teivāns. Turklāt, ja kāds mēģinās šajās lietotnēs integrēt kaut ko, kas neatbilst šo korporāciju vadlīnijām par privātumu, tās gluži vienkārši netiks publicētas appstore platformās, turpina eksperts.

Runājot par privātuma riskiem, jāņem vērā arī tas, vai lietotnes kods ir brīvi pieejams plašākai publiskai apskatei. Ja izstrādātāji ar to brīvi dalās un jebkurš neatkarīgs eksperts var to no malas aplūkot, tad nekādu jautājumu par privātuma aizsargāšanu nevar būt. «Mēs viennozīmīgi zinām, kā šie dati tiek apstrādāti un kur tie nonāk,» saka Trizna. Savukārt, ja mēs šo kodu aplūkot nevaram un esam spiesti obligāti ievadīt savu vārdu un uzvārdu, tad sekas var būt arī negatīvas.

Vai šādas lietotnes var kļūt par mūsu pasēm?

Atbildot uz jautājumu par to, vai šādu lietotņu sniegtā informācija potenciāli var tikt izmantota, lai izvērtētu, vai cilvēkus ielaist sabiedriskajā transportā vai restorānos (nepieciešamība uzrādīt lietotnes ziņojumu, ka cilvēks nav inficējies), Sārts norāda uz vairākiem šķēršļiem. Pirmkārt, tam būtu nepieciešams ļoti nopietni epidemioloģisks pamatojums. Otrkārt, šāda pieeja nevarētu nodrošināt cilvēku privātumu. Viņš nesaskata iespēju, ka lietotnes kļūtu par mūsu pasēm pasaules demokrātijās. Cits stāsts jau atkal varētu būt par valstīm ar autoritāru iekārtu. Jāatceras, ka Ķīnā jau tagad tiek eksperimentēts ar tā saucamo sociālo kredītu sistēmu. Ar šādas sistēmas palīdzību var cilvēkus izsekot pat bez šādas pases.

Vai šādas lietotnes ir noturīgas pret kiberuzbrukumiem?

Teivāns norāda, ka kiberuzbrukuma riski šāda veida aplikācijām pastāv vienmēr un tie ir laikus jāidentificē un jānovērš. Lietotnēs uz Bluetooth bāzes gan ir tik ļoti piestrādāts pie datu anonimizācijas, ka veiksmīga kiberuzbrukuma gadījumā tos praktiski nav iespējams izmantot.

Ir iespējams iegūt konkrētā telefona radītos identifikatorus un identifikatorus, kuri ir bijuši ar šo telefonu kontaktā. Tomēr šie identifikatori ir depersonificēti un neko no tiem nevar saprast.

Lai gūtu kaut kādu ideju, datus būtu nepieciešams savākt no visa lietotnes funkcionēšanā iesaistītā Bluetooth tīkla. Šie dati ir decentralizēti (atrodas katrā telefonā) un to iegūšanai būtu vajadzīgi ļoti lieli resursi, saka Trizna. Citāda situācija būtu tad, ja visi dati glabātos vienotā datu bāzē.

Vai varam sagaidīt laikmetu, kurā cilvēku novērošana ar tehnoloģiju palīdzību pieaugs?

Tas lielā mērā būs atkarīgs no epidēmijas turpmākās attīstības un beigām. «Ja mēs pieņemam, ka šobrīd notikušais arī ir attīstības maksimums, tad attiecībā uz cilvēku izsekošanām un novērošanām tas neko (vismaz Eiropā) nemainīs. Ja mēs pieņemam, ka rudenī vai nākamgad slimība atgriežas ar daudz lielāku jaudu un daudz letālākiem iznākumiem, tad es pieļauju, ka jautājums gan par imunitātes pasēm, gan par to, cik plaša informācijas publiskošana ir vai nav sabiedrības interesēs un kā sabalansēt to ar individuālo brīvību, var pamatīgi atgriezties,» saka Kažoka. Viņasprāt, tikai laiks rādīs, vai cilvēka individuālās brīvības var turēties pretī vīrusa mestajiem drošības izaicinājumiem.

Kas ir svarīgāks – brīvība vai drošība?

Trizna uzsver, ka abi elementi ir ļoti svarīgi sabiedrības attīstībai un ne vienmēr vajag starp tām izvēlēties. Teivāns atkal norāda, ka drošība varētu kļūt svarīgāka tad, ja epidemioloģiskā situācija Latvijā un pasaulē pasliktināsies, taču pagaidām izskatoties, ka viss iet uz labo pusi. Savukārt Sārts uz šo jautājumu atbildēja diezgan spilgti – brīvība nevar pastāvēt bez drošības un drošība nevar pastāvēt bez brīvības.

«Drošība, kurā nav brīvības, jums nedod patiesu drošību, un brīvība, kurai nav drošības, ilgi nevilksies,»

saka STRATCOM direktors. Līdz ar to – tās ir savstarpēji saistītas lietas katra cilvēka dzīvē.

Lai iegūtu plašāku viedokli par Covid-19 ierobežošanas lietotnēm Latvijas kontekstā, esat laipni aicināt vērot arī Iļja Kozina raidījumu «Komforta zona».