Latvija pēc 1934. gada – laiks, kad jau tiek aizmirsti noteikumi, uz kuru pamata Latgale piekrita apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem.

1918. gadā tiek izveidota neatkarīga Latvijas valsts, kuras pastāvēšanas laikā Latgales latviešu kongresos izvirzītie apvienošanās ar citiem novadiem priekšnoteikumi vairs netiek ievēroti. Pastāv viedoklis, ka latgaliešu tiesības Latvijas Republikas laikā neesot ievērotas, jo no pārējās Latvijas latviešiem, Latgalē sauktiem par baltiešiem, nepieprasīja rakstiskas garantijas. Taču tam ir arī daudzi citi iemesli. Ulmaņa laiks Latgalei nesa daudz pārmaiņu – te tiek runāts arī par otru drukas aizliegumu, un daudzi latgalieši joprojām šo posmu sauc par etnocīdu pret latgaliešiem.

Runājot par 1917. gada Latgales kongresa prasībām, 1921. gada 5. oktobra Satversmes sapulces sēdē ar absolūtu balsu vairākumu tika noraidīts 18 latgaliešu deputātu pieprasījums pēc Latgales apgabala pašvaldības. Būtībā tas bija balsojums par Latvijas valsts kā unitāras valsts modeli, kas tika definēts arī Satversmē. Līdz ar to politiskajās aprindās šis jautājums vairs nebija aktuāls. Turpmāk latgaliešu deputātu uzmanības centrā bija valsts budžeta līdzekļu sadalījums par labu Latgales ātrākai attīstībai. Runājot par latgaliešu valodu, līdz K. Ulmaņa apvērsumam latgaliešu valodā tika izdoti virkne preses izdevumu, tika izdotas grāmatas, valoda tika iekļauta skolu programmās utt., protams, to lietoja arī baznīcā, kur tā neizzuda arī pēc 1934. gada apvērsuma. Ticības lietās arī bija sava veida noteikšana, jo 1922. gadā Latvijas valdība parakstīja konkordātu ar Vatikānu, kas noteica īpašas tiesības katoļu baznīcai Latvijas valstī.

Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma, kurš izbeidza Parlamentāro demokrātiju Latvijā. Savu neierobežoto varu Ulmanis nostiprināja 1936. gada 11. aprīlī, nelikumīgi pārņemot arī Valsts prezidenta pilnvaras. Ulmaņa diktatūra pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli viņš Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.

Ulmaņa laika režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms. Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma Valsts Prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozitīvais aspekts. Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.

Salīdzinājumā ar citiem Eiropas starpkaru perioda antidemokrātiskajiem režīmiem, Ulmaņa režīms bija unikāls, jo Latvijā nepastāvēja pat šķietamas un kontrolētas demokrātijas iezīmes. Netika izveidota viena valdošā partija, nepastāvēja nedemokrātisks likumdošanas orgāns vai pieņemta jauna režīma konstitūcija. Nenotika nekādas vēlēšanas vai referendumi. Ulmanis kļuva par vienpersonisku diktatoru, kurš pats izlēma visus svarīgākos jautājumus. Viņa vadītā Ministru kabineta rokās bija ne tikai izpildvara, bet arī likumdošana, un tas nekādā veidā nebija pakļauts sabiedrības kontrolei. Ikdienas tehniskajā darbā (valdības rīkojumu un likumu sagatavošanā) pilnā Ministru kabineta vietā regulāri sanāca Mazais ministru kabinets, kuru izveidoja 1934. gada 18. maijā.

Ulmaņa režīms, salīdzinot ar citiem tā laika autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem, bija izteikti maigs. Nenotika oponentu slepkavības, un politisko ieslodzīto skaitam bija tendence samazināties. Režīms centās veidot modernu, dinamisku un nacionālu Latvijas valsti, sekojot tā laika autoritāro režīmu paraugiem pārējā Eiropā. Daļā Latvijas sabiedrības, it sevišķi zemniecībā, Ulmaņa režīms bija populārs. Autoritārais režīms pārtrauca nebeidzamos daudzo partiju strīdus Saeimā, radot ilūziju par "tautas vienotību".

Uz to laiku pirmās Latvijas demokrātija bija nonākusi līdz kaut kādai perversai aplamībai. Ja tas demokrātisko partiju laiks būtu godīgs, atklāts un tīrs, Ulmanim nebūtu bijis tādas iespējas. Bet tā kā partiju starpā visu laiku notika tirgošanās, partiju biedri bija uzpērkami, cilvēki no malas redzēja, ka tiekot par deputātu cilvēkiem uzreiz ir privilēģijas un viņi divu gadu laikā paliek stāvus bagāti... tā demokrātija bija pietiekami nekvalitatīva, ja tā varētu teikt, un cilvēki tajā bija vīlušies, un domāja, ka, iespējams, labāk lai ir viens vadītājs, kas visus pārējos noliek pie vietas. Pie tam, ja mēs paņemam par piemēru Pilsudska apvērsumu Varšavā, tur bija pāris nedēļu cīņas, un tas apvērsums bija ļoti asiņains. Ulmaņa gadījumā tas tā nebija, kas arī norāda uz noskaņojumu tautā.

Kopumā K. Ulmaņa autoritārajam režīmam bija liels atbalsts no sabiedrības, protams, sava loma te bija arī propagandai. Bija arī opozīcija – pret K. Ulmani nostājās pagrīdes komunisti, sociāldemokrāti, daļa politiķu un ierēdņu, kuri bija zaudējuši savus ienesīgos amatus, atsevišķi latgaliešu pārstāvji u.c. Tā kā 20. gados latviešiem vēl trūka kopējās nacionālās apziņas, tad spriedze starp latgaliešiem un pārējās Latvijas latviešiem gan tika uzturēta, un to veica nacionāli konservatīvā prese. Protams, tas bija līdz K. Ulmaņa apvērsumam.

Režīms, veidojot valsts kapitālisma sistēmu, veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus. Pateicoties tam un aktīvai propagandai, tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā ekonomiskās izaugsmes un dzīves līmeņa stabilizēšanās laiks.

Nacionālisms, kas kā oficiālās valsts ideoloģijas pamatsastāvdaļa bija plaši izplatīts visā Eiropā, Latvijā, kurā latvieši 1935. gadā bija 75,5% no valsts iedzīvotājiem, paredzēja spēcīgāku valsts pārvaldes, izglītības sistēmas un ekonomikas latviskošanu, mazinot vācbaltiešu, ebreju, krievu un poļu (Latgalē) ietekmi.

Oficiāli tika uzsvērts, ka vara Latvijā pieder nevis Latvijas tautai, bet pēc 15. maija vienotajai un sevi ieguvušajai latviešu tautai. Ņemot vērā Ulmaņa paša uzskatus un lielākās iedzīvotāju daļas nodarbošanos, īpaši izcēla zemniecību kā latviešu valsts pamatu.

Latviskās Latvijas politika ierobežoja mazākumtautību ekonomisko un kultūras dzīvi, piemēram, valsts vairs nefinansēja mazākumtautību skolas, tika nacionalizēti vācbaltiešu un ebreju kapitālam piederoši uzņēmumi. Taču šī politika bija sākusies jau parlamentārās republikas laikā, kad tika konfiscētas muižu zemes un ēkas, bet 1931. gadā vācu draudzei atņēma Rīgas Domu. Vienlaikus Ulmaņa režīms atzina, ka "Latvijas saule spīd pār visiem," stingri ierobežoja cittautiešu kritiku, nekultivēja antisemītismu, saglabāja kulturāli nacionālo autonomiju un uzskatīja mazākumtautību pārstāvjus par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem.

Vislielāko valsts atbalstu gan finansiāli, gan izglītībai saņēma lauksaimnieki. K.Ulmanis uzskatīja, ka "lauksaimniecība ir cilvēces fundamentālākā nodarbošanās neatkarīgi no visām mācībām". Lauksaimniecībā 1939. gadā bija nodarbināti 66,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam – rūpniecībā 13,5 procenti.

Autoritārais režīms tolaik bija gandrīz visas Eiropas slimība. Ulmanis Baltijas valstīs pat bija pēdējais, kurš šādu soli spēja, pirms viņa apvērsumu Lietuvā jau bija paguvis uztaisīt Pets un Smetona. Ja mēs runājam par Ulmaņlaikiem, tad īstie Ulmaņlaiki ir no 1936. gada līdz 1940. gadam, jo parasti Ulmaņlaikos ieskaita visus tos 20 gadus. Es tad saku – Ulmaņlaiki un īstie Ulmaņlaiki. Tad īstajos Ulmaņlaikos, ir tam arī oficiāli dokumenti, tika atcelti latgaliešu pareizrakstības noteikumi, piemēram. Ja mēs paņemam 1922. gadu, avīzes, un salīdzinām ar 1937. gadu, var redzēt, ka tā ir diena pret nakti. Un atšķirība ir kāda – 1921., 1922. gadā praktiski visi runā latgaliski. Tajā laikā, es domāju, kāpēc iztapa latgaliešiem? Jo nebija citu variantu. Kādā tad vēl valodā ar viņiem varēja runāt, ja ne latgaliešu? Jo vecākā paaudze negāja latviešu skolās, no kurienes viņi varēja zināt latviešu valodu? 1920. gadā pirmo reizi sāk ieviesties latviešu valoda, sanāk, ka uz 1926. gadu varēja jau parādīties pirmā paaudze, kas skolās ir mācījusies latviešu valodu, un tad var būt arī runa par komunikāciju latviešu valodā. Jo, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, te [Latgalē] zināja krievu valodu, latgalieši rakstīja krievu valodā. Zināja jidišu, vismaz sarunvalodas līmenī, jo draudzējās ar ebrejiem, poļu valodu, bet baltiešu valodu zināja tikai inteliģence.

Man vectēvs un vecmamma vēl knapi prata rakstīt, viņu vecvecāki, ja es skatos dokumentos, vilka trīs krustiņus, viņi neprata lasīt un rakstīt. Un kāda ar cilvēkam būt doma par valodu, ja viņš nemāk lasīt un rakstīt? Liekas, kā runāja savā latgaliešu valodā ikdienā, tā arī runās tālāk. Tas, kas mums šobrīd ir tiks svarīgi un svēti, tas 100 gadus atpakaļ tā nebija.

Mums jau tā domāšana ir ļoti uz latgaliešu valodu vērsta. Tajā laikā, un arī tagad, ir cilvēki, kuriem tā latgaliešu valoda pie vienas vietas, arī pašiem latgaliešiem, bet viņus interesē hektāri zemes un aitas. Un tad, kad Ulmanis parādīja visu to lauksaimniecības lietu, vienā svaru kausā Latgales cilvēka priekšā bija pārticība, kredīti uz jumtiem, ķieģeļiem, iespēja nodot savu speķi, bekonu un tā tālāk, un otrā svaru kausā – latgaliešu valoda. Un vienas latgaliešu valodas ir ļoti par maz, lai to visu atsvērtu, tur ir jābūt ļoti lielam Latgales patriotam vai fanātiķim, lai latgaliešu valodas svaru kausiņš atsvērtu man visu materiālo.

Tā īsi izsakoties, tas nebija stāsts tikai par Latgali un latgalisko, bet par autoritāru režīmu kā tādu. Visi autoritāte un totalitārie režīmi nāk ar savu matricu, kurā uzreiz mēģina iekļaut kultūru, dažādas kopienas, sabiedrību. Demokrātijā tas notiek procesā, šeit – tiek uzlikts žņaugs un tiek mēģināts zem viņa visu "pabāzt". Un ja mēs paskatāmies kopumā visas reģionālās identitātes, minoritātes, arī reliģiskās minoritātes, atšķirības un īpatnības, autoritārie režīmi bieži vien tās iznīcina un mēģina padarīt par vienveidīgu masu. Un Ulmaņa režīms nav ne ar ko atšķirīgs. Līdz ar to tas negatīvi ietekmē šo te Latgales attīstības un reģionālās identitātes veidošanās procesu, kas līdz tam veiksmīgi notika. Šajā laikā latgaliešu valoda atkal kļuva tikai par baznīcas valodu, lai gan oficiāla valodas lietojuma aizlieguma nebija. Ulmanis nevienu īsti cietumā nelika un šaut vispār nešāva, bet tā pātagas un burkāna metode lieliski darbojās.

K. Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģiskais uzstādījums bija latviska Latvija. Pirmām kārtām Ulmanis vērsās pret nacionālajām minoritātēm, precīzāk – pret minoritāšu lielo ietekmi Latvijas saimniecībā. Vismaz man nav zināmi tādi fakti, ka K. Ulmanis būtu kaut kāda veidā vērsies pret Latgali un latgaliešiem. Jā, latgaliešu valodas mācīšana tika izņemta no skolu programmām, bet tajā pašā laikā nevar ignorēt Ulmaņa lomu kultūras un izglītības attīstībā Latgalē – izvērsta skolu, kultūras iestāžu būvniecība, grāmatu dāvināšana bibliotēkām utt. Turpina iznākt atsevišķas grāmatas latgaliešu valodā, līdz 1940. gadam iznāk avīze "Latgolas Vōrds" u.c. izdevumi. 1939. gadā K. Ulmanis personiski dod atļauju latgaliešu izdevniecības dibināšanai Daugavpilī, vēlāk pazīstamai kā Vladislava Lōča izdevniecība. K. Ulmanis piešķir līdzekļus arheoloģiskajiem izrakumiem Jersikas pilskalnā. Tiesa gan tam ir ideoloģiski motīvi –senajās "karaļvalstīs" tiek meklēts ideāls paraugs neatkarīgajai Latvijas valstij, ko saskatīja arī Jersikas valstiņā un tās valdniekā Visvaldī.

Jā, K. Ulmaņa režīma laikā izņēma no Latgales bibliotēkām vairāk kā 20 000 grāmatu, bet grāmatas no bibliotēkām izņēma visā Latvijā, un tā pirmām kārtām bija marksistiskā literatūra, grāmatas, kuras tika uzskatītas par pretvalstiskām vai netikumīgām. Iespējams, ka kāds ierēdnis Latgalē arī "pārcentās". Jā, Ulmanis atbrīvoja no darba dažus latgaliešu ierēdņus, bet daudzi ierēdņi tika atbrīvoti visā Latvijā, un tam, acīmredzot, bija kāds pamatojums.

Kopumā ar dzīvi pēc K. Ulmaņa apvērsuma visapmierinātākie bija lauku iedzīvotāji – viņi saņēma valsts atbalstu, valdības uzmanību, tika rīkoti svētki, viņus saprata, atbalstīja – viņi bija celti godā autoritārā režīma laikā.

Ulmanis, sākot reformas, veicis dziļu un vispusīgu Latgales dabas apstākļu, saimniecisko tradīciju un attīstības iespēju analīzi, uz kuru pamatojoties, ieviests arī termins "tālumnieki" – iedzīvotāji, kuri mīt apgabalos, kas atgriezti no vienas vai otras izdevības un iespējamības, kas vieglāk pieejamas citu apvidu iedzīvotājiem. Latgalei "tālumniecība" bijusi divkārša – gan attālums no galvaspilsētas, gan attālumi un izolētība starp pagastiem. Tādēļ saimniecības attīstībai, atšķirībā no citiem Latvijas novadiem, tika piešķirta īpaša nozīme. Piemēram, pateicoties iedibinātajam vaislas lopu pirkšanas fondam, Latgales lopu pircēji varēja saņemt bezprocentu kredītu 9/10 apmērā no iegādes cenas uz trīs līdz pieciem gadiem, kuru laikā bija jāatmaksā 40%, bet veiksmes gadījumā, ja lopa vaislas spēja atbilda normai, 60% norakstīja kā dāvinājumu. Kredīta piešķiršanas atvieglojumi bija arī piensaimniecības sabiedrību ēku būvei. Atšķirībā no pārējās Latvijas, Latgalē tas bija bezprocentu kredīts, sedzot tikai 0,5% bankas izdevumiem.

Var secināt, ka tā laika Latgales latvietim Ulmaņa režīmā bija simpātiska iespēja apstrādājot savu zemi pelnīt naudu, kam tika izveidoti ļoti izdevīgi priekšnosacījumi, savukārt, kā precīzi minēja Valentīns Lukaševičs, latgaliešu valodas un kultūras kā atsevišķas identitātes sastāvdaļas apziņa tolaik neveidojās starp Latgales iedzīvotājiem ar zemāku izglītības līmeni, kas praktiski nepārtrauca lietot latgaliešu valodu savstarpējā komunikācijā. Taču, atgriežoties pie iepriekš pieminētajiem centrālajiem Latgales tēliem, apskatīsim arī to, ko šajā laikā dara Francis Kemps.

No 1931. līdz 1934. gadam Kemps ir dzelzceļu galvenais inspektors. Viņš tiek atstādināts no amata pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma.

Laikā pēc apvērsuma Kemps vairs neieņem augstus valsts amatus, viņš uzturas savās lauku mājās Zvirgzdenes pagastā, tomēr turpina aktivitātes Latgalei svarīgos jautājumos. 1938. gadā iznāk Kempa grāmata "Latgales likteņi" (atkārtots izdevums 1991. gadā). 1943. gadā Kemps saraksta darbu "Gersikas karaļa vaļsts”, kas izdots tikai 1992. gadā.

1939. gadā Kemps kopā ar citiem latgaliešu inteliģences pārstāvjiem paraksta memorandu valdībai, kurā tiek pieprasīta lielāka pievēršanās Latgales jautājumiem. Šī memoranda dēļ Kemps tiek apcietināts, bet tā paša gadā 15. maijā, apvērsuma gadadienā, tiek atbrīvots.

Diezgan dīvaina ir F. Kempa darbība. 1938. gadā nāk klajā viņa grāmata latviešu literārajā valodā "Latgales likteņi", kuras ievadā viņš slavina K. Ulmani, norādot, ka neviena cita politiskā vara nav devusi Latgalei tik daudz brīvības. Taču gada vēlāk viņš ir viens dažiem aktīvistiem pusslepenā latgaliešu organizācijā "Dzelžu leģions", un paraksta pret K. Ulmani vērstu ultimātu. F. Kempu apcietina, bet pēc trijiem mēnešiem sods tiek atcelts un Kemps tiek atbrīvots pret parakstu, ka nekad vairs nenodarbosies ar politiku.

Ar Kempu ir tāpat kā ar Freidu, es pateikšu. Freids arī savas dzīves laikā ir tik daudz uzrakstījis, ka kaut kur viņš aiziet pretrunās pats ar savu rakstīto, un tad tu nevari saprast, kurā no tām grāmatām ir rakstīta patiesība. Tas tāds korāna princips – tas, kas ir vēlāk uzrakstīts ir svarīgāks par to, kas ir bijis agrāk. Un līdzīgi ir ar Kempu, viņš ir Latgales ļaužu komiteju taisījis, gan sociālistu partijā piedalījies, tad viņam bija sava Latgales ļaužu partija, tad viņam bija viena ideja, tad viņš pārdomāja. Principā ar Kempu ir tā, ka nevar viennozīmīgi runāt par visu viņa dzīvi, bet ir jāraksta tā, ka tajā un tajā gadā tajā un tajā mēnesī viņš dara to un to. Jo kur ir humors – arī tajā pat kongresā lielākais oponents Kempam ir Juris Pabērzs, ar ko viņš pēc tam ir vienā fotogrāfijā, tad žurnālā, tad partijā. Un te var arī runāt par dzīvi idejas vārdā – lai gan Kemps mētājas, vektors viņam ir viens un tas pats – tas, ko viņš ir pateicis gaismas laikos, aiziet viņam līdz Sibīrijas laikiem – vislielākā Latgales patstāvības un autonomijas aizstāvēšana pret visiem. Viņš ir konsekventākais visu Latgales, ne tikai valodas, jautājumu aizstāvis.

Kā atceramies, līdz ar Franča Trasuna aiziešanu viņsaulē, Latgale jau bija zaudējusi savu spilgtāko personību un politisko darbinieku, tādēļ ar Latgali saistīto jautājumu izzušanu no dienas kārtības nevar saistīt vien ar Ulmaņlaiku nacionālisma politiku, bet arī ar pašu latgaliešu nespēju izvirzīt jaunu līderi un vienoties savā starpā par reģionam nozīmīgo jautājumu risināšanu valsts līmenī.

Tā kā nebija līdera, neviens skaļi nerunāja arī par to, kāpēc pēkšņi tiek ignorēti Latgales kongresa rezolūcijas punkti, uz kuru pamata Latgale piekrita apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Kas no latgaliešiem darbojās? Palika tie, kas bija gatavi sadarboties ar Ulmaņa režīmu.

Nekad Latgalei vairs nebūs tik lielas teikšanas, kā bija pirmās valsts saeimas laikā, un primāri depopulācijas dēļ, jo tas, cik ir liela ietekme, ir atkarīgs no tā, cik daudz ir iedzīvotāju konkrētajā reģionā. Tolaik no Latgales saeimā bija 39 deputāti, visa Latgale deva lielāko deputātu skaitu, tāpēc vajadzēja rēķināties. Un mūsdienās Latgales iedzīvotāju trūkums rada bezspēka situāciju arī valdībā, jo mums ir maza pārstāvniecība. Bet tolaik visiem Latgale bija interesanta – Rainis, Ulmanis, visi lika te savus sarakstus. No Latgales tika ievēlēti ebreju, poļu, krievu saraksti, jo te bija ļoti daudz cilvēku. Un ar Latgali rēķinājās.

Sabiedrībā kopumā Latgales autonomijas ideja nebija populāra, par to liecina arī F. Kempa vairāk kā pieticīgie panākumi parlamenta vēlēšanās – vienīgais pārstāvis no sava saraksta Satversmes sapulcē un 1. Saeimā, un tas arī viss. Ja nebūtu Otrā pasaules kara, nedomāju, ka, jo sevišķi K. Ulmaņa režīma apstākļos, Latgales autonomijas idejai būtu atbalsts no plašākas sabiedrības. Latgales cilvēku, iegūstot zemi savā īpašumā Latvijas agrāras reformas rezultātā, vairāk rūpēja saimniecības attīstīšana, kas ļoti sekmīgi realizējās tieši 30. gadu otrajā pusē, ne tik daudz – "garantijas" no "baltiešu" puses. Arī latgaliešu presē 20. gadu pirmajā pusē Latgales autonomijas jautājums nav aktuāls. Daži atceres raksti par 1917. gada kongresu parādās 1927. gadā – kongresa desmitgadē.

Ulmaņa vērienīgās reformas pārtrauca Latvijas pievienošana Padomju Savienībai, bet vēl 1940. gada 17. jūnijā viņš radio runā, atminoties savu kārtējo ceļojumu uz Latgali 1934. gadā, atgādināja tolaik teikto: "Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas vainagā – jaunākā, skaistākā, spožākā zvaigzne. Latgale, paturēdama savu skaistumu, sadarbībā ar abām vecākām māsām jaunības spēkā un sparā ķersies pie darba, lai savu spožumu vēl vairāk uzspodrinātu."

1940. gada jūnijā Latgali okupēja Sarkanā armija, augustā to inkorporēja PSRS sastāvā, bet jau 1941. gada jūnijā-jūlijā Latgali iekaroja nacistiskā Vācija, taču vairāk par to, kā turpinājās latgaliskuma saglabāšana okupācijas apstākļos un trimdā, runāsim jau nākamajā sērijā.