21. maijā ASV paziņoja par izstāšanos no Atvērto debesu līguma. Lai gan līgums vairāk regulē konvencionālā bruņojuma kontroli, daudzi eksperti ir norādījuši, ka šis solis varētu nozīmēt arī izaicinājumus kodolbruņošanās jomā.

Sarunā par Atvērto debesu līgumu, jaunas kodolsāncensības draudiem un pašreizējo situāciju ar bruņojuma kontroli pasaulē piedalījās: 1) Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks, 2) bijušais militārais analītiķis un bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš, kā arī 3) Baltijas Drošības fonda prezidents Olevs Nikers.

Kas ir Atvērto debesu līgums?

Viens no Aukstā kara mantojumiem – Atvērto debesu līgums paredz iespēju katrai no dalībvalstīm (ar īsu saskaņošanas laiku) veikt militārās izlūkošanas (tai skaitā fotografēšanas) lidojumus pār citu dalībvalstu teritorijām. Līguma mērķis ir padarīt informāciju par valstu bruņotajiem spēkiem, militārajām aktivitātēm un objektiem pēc iespējas caurskatāmāku un katrai valstij pieejamāku. Minētā dokumenta ideja ir šāda: jo vairāk konkurējošās armijas zinās cita par citu, jo mazāka iespēja, ka tās iesaistīsies bruņotos konfliktos.

Līdzīgu savstarpējās caurskatāmības līgumu 1955. gadā bija ierosinājis arī prezidents Dvaits Eizenhauers, taču toreizējais PSRS līderis Ņikita Hruščovs šo iniciatīvu noraidīja. Dokuments tika parakstīts tikai pēc Aukstā kara beigām 1992. gadā un stājās spēkā 2002. gadā. Līguma svarīgākās dalībnieces ir tādas militārās lielvaras kā ASV un Krievija, taču tajā ietilpst arī lielākā daļa NATO valstu (tai skaitā Latvija) un tādi spēlētāji kā Baltkrievija, Ukraina.

Kāpēc tas ir svarīgs arī Latvijai?

Kā norāda Mārtiņš Vērdiņš, tādām lielvalstīm kā ASV varbūt ir moderni satelīti un citas tehnoloģijas, kuras ļauj veikt militāros novērojumus arī bez pārlidojumu palīdzības, taču mums (arī tādām valstīm kā Ukraina un Rumānija) pieeja kam tādam ir diezgan ierobežota. Šeit jāatceras, ka līguma dalībvalstis var pieprasīt piekļuvi citu valstu pārlidojumos iegūtajai informācijai.

Kā ASV izstāšanās var ietekmēt šo līgumu?

Primāri jāatceras, ka katrai no līguma dalībvalstīm katru gadu tiek piešķirts noteikts pārlidojumu kvotu skaits.

Ņemot vērā, ka ASV ir militāra lielvalsts, tai katru gadu tiek piešķirta lauvas tiesa kvotu. Tāpēc ASV izstāšanās nozīmē, ka līguma ietvaros vairs nebūs iespējams piekļūt lielam izlūkdatu apjomam.

Tāpat pastāv diezgan liels risks, ka Krievija varētu liegt pārlidojumus arī ASV sabiedrotajiem. Tādā gadījumā līgums ļoti lielā mērā zaudētu jēgu.

Vai līgumu vēl ir iespējams glābt?

ASV par izstāšanos no līguma vēl ir tikai paziņojusi un tas oficiāli notiks tikai pēc sešiem mēnešiem. Trampa administrācija jau ir paudusi gatavību šajā laikā runāt ar Krieviju par vienošanās pārskatīšanu vai jaunas vienošanās noslēgšanu. Raidījuma viesi komentē, ka pagaidām šāds scenārijs neizskatoties pārāk reāls. Nikers uzskata, ka cerība par Krievijas sēšanos pie sarunu galda izskatās pārdroša. It īpaši tāpēc, ka Krievija jau īsti vienošanās noteikumus nav pārkāpusi. ASV ir to apsūdzējusi saistībā ar liegumu piekļūt Kaļiņingradai un okupētajām Gruzijas teritorijām, kā arī bijusi satraukta par tās vēlēšanos aprīkot Tupolev Tu-154 izlūklidmašīnas ar jauniem digitālajiem sensoriem, taču tas viss nav pretrunā ar līgumā iekļautajiem nosacījumiem, saka Vērdiņš. Papildus tam Rostoks norāda, ka Krievijai tagad ir ļoti ērta pozīcija – tā gluži vienkārši var apgalvot, ka ASV ārpolitika ir nepārdomāta un savtīga.

FOTO: EVA UZCATEGUI/REUTERS

Kā tas sasaistās ar jauniem kodolbruņošanās draudiem pasaulē?

2021. gadā beidzas termiņš ASV un Krievijas līgumam par Stratēģiskā rādiusa kodolieroču samazināšanu (START). Daudzi analītiķi ir pauduši bažas, ka Vašingtonas izstāšanās no Atvērto debesu līguma varētu būt prelūdija arī aiziešanai no šā līguma. Nezinātājam - stratēģiskā rādiusa kodolieroči ir domāti uzbrukumiem tālākiem mērķiem (nereti arī citā kontinentā) un izmantošanai tālu no kaujaslauka. To mērķis nav tiešā veidā atbalstīt karaspēku, bet gan veikt triecienu pretinieka militārajām bāzēm, komandcentriem, ieroču ražošanas rūpnīcām, kā arī ekonomiskajai infrastruktūrai (tostarp pilsētām un apdzīvotajām vietām). START līgums nosaka konkrētu šo ieroču un to pavadošo tehnoloģiju skaitu. Ja šis līgums nepastāvētu, tad nepastāvētu arī šie kodolbruņošanās ierobežojumi. Jāatceras, ka ASV ir jau paspējusi izstāties arī no Vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu līguma (INFT), kurš Krievijai un ASV aizliedz no zemes palaižamās raķetes 500-5500 km rādiusā. 

Vai pasaulē varētu sākties jauna kodolbruņošanās sacensība?

Šajā jautājumā viesu viedokļi atšķiras.

Nikera prāt, ASV izstāšanās no START līguma ir ļoti ticama un ļoti iespējams, ka bruņošanās sacensība atsāksies.

Tas tāpēc, ka pagaidām pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz lielvaru politiku un nacionālo interešu aizsardzību. Multilaterālie formāti, kuri kaut nedaudz varētu mīkstināt lielvaru rīvēšanos, tiek atstāti novārtā. Rostoks arī piekrīt, ka ASV izstāšanās no START līguma ir ļoti iespējama, taču tas obligāti nenovedīs pie jaunas kodolbruņošanās. Eksperts pieļauj, ka kodolgalviņu skaits varētu tikt palielināts un varētu notikt arī kodolieroču modernizācija, taču nedz Krievija, nedz ASV neatgriezīsies pie scenārija, kad katras rīcībā atkal būs tūkstošiem stratēģiskā rādiusa kodolieroču. Gan Vašingtona, gan Maskava ir diezgan apmierinātas ar tās pagaidām esošajiem kodolarsenāliem, un skatījums uz kodolieročiem kā tādiem ir diezgan ievērojami mainījies salīdzinājumā ar Aukstā kara gadiem.

FOTO: Reuters / Scanpix

Ķīnas faktors kodolbruņošanās novēršanā

Nikers norāda, ka viens no priekšnoteikumiem, lai varētu saglabāt START līgumu, būtu nepieciešamība bruņošanās ierobežojumiem piekrist ar Ķīnai. Iemesls ir ASV sajūta, ka ierobežojošie līgumi ar Krieviju traucē atbildēt Ķīnas kodolieroču mestajiem izaicinājumiem. Nikers norāda, ka jautājums par Ķīnas pievienošanos ir diezgan pretrunīgs. Ja to izvēlētos iesaistīt START formātā, tad vajadzētu saprast, kādus bruņošanās limitus noteiks Ķīnai un kādus apņemtos ievērot ASV un Krievija. Šeit gan ir ciparu nesaderība, jo Ķīnas rīcībā ir tikai apmēram 300 kodolgalviņu, kamēr Krievijas un ASV rīcībā ir vairāk par 1000. Papildus tam Ķīna pagaidām nav izrādījusi nekādu vēlēšanos iesaistīties jauna START līguma izveidē.

Taktiskie kodolieroči – neregulētā zona

Vērdiņš norāda, ka stratēģiskā rādiusa kodolieroči var potenciāli nebūt vienīgā pasaules galvassāpe. Taktiskie kodolieroči, kuri ir daudz mazākas jaudas un tiek izmantoti, lai atbalstītu konvencionālos spēkus, var tikt laisti darbā, lai rādītu gatavību lietot arī stratēģiskos kodolieročus. Tas ir daudz iespējamāk nekā stratēģiska līmeņa kodolkara sākšanās. Turklāt taktiskajiem kodolieročiem ir minimāls starptautisks regulējums.

Jaunas kodolvalstis – vēl arvien aktuāls izaicinājums

Mūsdienās vēl arvien pastāv valstis, kuras nav atteikušās no ambīcijām iegūt kodolieročus.

Tādas ir Irāna (lai gan Obamas laikā noslēgtais kodoldarījums tās spējas šos ieročus iegūt ir samazinājis) un noteikti Ziemeļkoreja. Rostoks norāda, ka pašreizējo kodolieroču neizplatīšanu varētu apdraudēt arī kādu alianšu sabrukšana. Konkrēti – tās būtu ASV saites ar sabiedrotajiem Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā. Ja šie sabiedrotie nospriedīs, ka uz ASV nevar paļauties, tad Saūda Arābija, Japāna, Dienvidkoreja un varbūt kāda Eiropas valsts varētu izvēlēties šādus ieročus iegūt. Savukārt Vērdiņš piemetina, ka izaicinājums katrai valstij, kura vēlas iegūt savā kontrolē kodolarsenālu, ir arī nogādes līdzekļu (piemēram, palaišanas iekārtu) izveidošana.

Kā izveidot jaunu bruņojuma kontroles arhitektūru?

Rostoks saka, ka šeit ir jāņem vērā trīs lietas. Pirmkārt, lai kaut ko kontrolētu, tas ir jāuzbūvē. Tā ir fundamentāla problēma ASV un Ķīnas attiecībās to arsenālu neatbilstības dēļ. Otrkārt, pašreizējā bruņojuma kontroles arhitektūra ir veidojusies specifiskā laika posmā, kad bruka PSRS. Toreizējā īpašā situācija nelīdzinās tagadējai. Nedz Krievija, nedz arī Ķīna šobrīd nav sabrūkošas. Treškārt, pat ja visi pašreizējie bruņojuma kontroles līgumi beidz darboties, iespējams, mums pat nākotnē nevajag ļoti baidīties. Tikpat labi pastāv iespēja, ka mēs varam izvairīties no starptautiskiem militāriem konfliktiem arī bez šādu mehānismu esamības. Ir skaidrs, ka kaut kādam dialogam ir jābūt, bet pašreizējās politiskās neskaidrības kontekstā noslēgt vienošanos, kura būtu saistoša gadu desmitiem, varētu pat nebūt iespējams.

Savukārt Vērdiņš piemetina, ka noteicošais elements jebkādas vienošanās noslēgšanā ir spēks.

Lai līguma otra puse tevi cienītu un pildītu vienošanos, jābūt stipram. Gadījumos, kad kāda no valstīm sāktu izvairīties no līgumu izpildes vai interpretētu to nosacījumus sev izdevīgi, vajadzētu būt spēkam, kurš piespiestu šo līgumu ievērot. Parasti kam tādam ir tiesa, bet diemžēl starptautiskajā politikā šādas tiesas nav. Tāpēc nepieciešams būvēt muskuļus, un tad tevi cienīs. Savukārt Nikers saka, ka primāri vajadzētu palielināt uzticēšanos starp valstīm.

FOTO: AFP / Scanpix