Nokrita no klints, taisot pašportretu. Ko spēj mugurkaula ķirurgs (8)

Ielēkt uz galvas ūdenī un salauzt mugurkaulu ir žanra klasika. Šajā ziņā nekas nemainās.

Latvija un Lietuva šajā ziņā Eiropā ir līderes. Vai zināt, cik Latvijā ir ezeru? Vairāk nekā 2000, plus dīķi un karjeri.

Bet arī Skandināvija - Somija, Zviedrija ir ūdeņiem bagātas valstis.

Tur traumu skaits ir daudz mazāks, un iemesls, viennozīmīgi, ir sabiedrības izglītošana. Mēs zināmā mērā esam aborigēni - pēcpadomju produkti, gribam to atzīt vai ne. Uzskatām, ka par mūsu veselību jārūpējas valstij, bet indivīdam ne par ko nav jāatbild. To ļoti labi var redzēt, skatoties uz velobraucējiem. Vācijā ikvienam riteņbraucējam galvā ir ķivere, Latvijā vienam no desmit. Es saviem bērniem saku: “Kāpēc neliec ķiveri?”

Jūs pats liekat?

Es pa pilsētu ar riteni nebraucu, jo Rīgā  situācija riteņbraucējiem ir krimināla.

Latvijā peldētprasme ir zem katras kritikas - ja par pamatu ņem skandināvu definīciju, Latvijā peldēt prot tikai 15–25% iedzīvotāju. Latvijā noslīkušo īpatsvars ir visaugstākais Eiropā - 6,1 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Vai ir korelācija starp peldētprasmi un ūdenī gūtajām traumām?

Peldēšanas prasme nav saistīta ar statistiku, ko veido tie, kas lec ūdenī uz galvas un lauž sprandu. Pārsvarā tie ir jauni vīrieši, vecumā līdz 40, 50 gadiem, puse alkohola reibumā. Daļa ar zemu intelekta un sociālo līmeni.

Bet lēkt uz galvas ir ekstrēmi un neprātīgi!

Es nedomāju, ka tas ir neprātīgi - mēs visi pusaudžu gados esam lēkuši, es tajā skaitā. Tomēr, ja cilvēks pat nav dzirdējis, ka kaut kas varētu notikt…

Vienkārši atceries: nekad, nekad un vēlreiz nekad nelec uz galvas ūdenī, jo asā pārdzīvojuma mirklis ir nesamērojams ar risku.

Kas ar cilvēku notiek lēciena brīdī?

Cilvēkam liekas, ka, lecot uz galvas, viņu pasargās izstieptas rokas, bet, saskaroties ar ūdeni, rokas automātiski aiziet uz sāniem, pilnībā atsedzot galvu. Ir pierādīts, ka no viena metra augstuma droši var lēkt, ja ūdens dziļums ir vismaz trīs metri. Ja dziļums ir viens metrs, tas ir tāpat, kā nolēkt uz galvas no šī galda uz grīdas un cerēt, ka nekas nenotiks. Kad cilvēks ar galvu atsitas pret gultni, galva saliecas uz priekšu, jo iedarbojas divi spēki - kompresija un saliekšanās. Rezultātā viens no skriemeļiem pārlūst. Viss mūsu svars - 70 vai 100 kilogrami - atduras pret vienu skriemeli, kas sašķīst daudzās šķembās, un kanāls, kur ir muguras smadzenes, tiek saspiests. Impulss no smadzenēm vairs nepienāk, un cilvēks nevar pakustināt ne rokas, ne kājas.

Viņš var būt pie samaņas un, ja kāds nepalīdz, vienkārši noslīkst. “Skaista nāve”.

Cits gadījums: cilvēks pārlauž galvaskausu, ir asinsizplūdums, samaņas zudums, un viņš noslīkst. Ja salīdzinām ar bojā gājušo skaitu autoavārijās, noslīkst gandrīz tikpat daudz, bet par negadījumiem uz ūdens runājam maz. Iespējams, ka ne mazums noslīkst tāpēc, ka pēc lēciena nespēj izkļūt no ūdens.

Ja “skaistā nāve” neiestājas, cilvēks nonāk pie jums. Cik daudz medicīna spēj palīdzēt?

Tas atkarīgs no muguras smadzeņu bojājumu pakāpes – ja muguras smadzenes ir pilnīgi pārrautas, impulsi no galvas vairs nenonāk līdz muskulim, un tad nav cerību atjaunot kustības. Kaklā ir septiņi skriemeļi. Jo augstāk noticis lūzums, jo sliktākas izredzes. Ja muguras smadzeņu bojājums ir trešā kakla skriemeļa līmenī, tad cilvēks varēs pakustināt plecus un muti, bet rokas un kājas nedarbosies. Ja muguras smadzeņu bojājums ir septītā kakla skriemeļa līmenī, tad rokas nepilnvērtīgi, tomēr kustēsies, bet kājas ne. Ratiņkrēsls jebkurā gadījumā. Gadās, ka cilvēkam paveicas - ir lauzts skriemelis, bet muguras smadzenes nav bojātas. Stabilizējot mugurkaulu un ievietojot implantus, turpmākā dzīves kvalitāte var būt samērā laba. Tomēr uz veiksmi nevajadzētu cerēt.

Tātad bieži vien šādu traumu gadījumā medicīna ir bezspēcīga?

Jā, atjaunot funkcijas rokās un kājās nav ķirurga varā.

Vai tuvākajā nākotnē muguras smadzenes būs iespējams atjaunot?

To cilvēks gan gribētu - neko nemainīt savā dzīvē, lai medicīna par visu parūpējas. Nekā nebija. Ir tāds līdzsvara likums - ja vienas traumas mazinās, citu skaits pieaug.

Zārks nekad nestāv tukšs.

Pasaule attīstās, un veidi, kā cilvēki gūst traumas, mainās. Ja agrāk bija daudz rūpniecisko traumu, tad tagad reti, jo rūpnieciskās tehnoloģijas kļūst aizvien drošākas. Toties cilvēki vairāk atpūšas un arī traumas ir saistītas ar atpūtu un izklaidi - piemēram, kāds nokrīt no klints, taisot telefonā pašportretu. Jaunā tendence - traumas, gūtas, braucot ar elektriskajiem braucamrīkiem. Skrejriteni var iznomāt uz katra stūra, bet vai esat redzējuši pie tā aizsargķiveri? Vai esat redzējuši, kā brauc uz šā riteņa cilvēks, kurš to dara pirmo reizi dzīvē un piedevām vēl mēģina iekļauties satiksmē? Ar braucamrīku var attīstīt ātrumu 30 kilometru stundā, un, ja tādā ātrumā cilvēks krīt, noteikti kaut ko salauž. Visbiežāk ir rokas traumas – elkoņa un apakšdelma lūzumi. Mums bija paciente, kura pirmo reizi paņēma izmēģināt un ar to viss beidzās.

Salauza roku? Tas vēl nav tik traki…

Ir gan. Cilvēki ir pārsteigti: es tikai roku salauzu, bet pusgadu nevarēšu normāli dzīvot? Ir jāsaprot, ka labākajā gadījumā vismaz pusgadu būs kustību ierobežojumi, sāpes, jo tik ilgi dzīst kauls. Bieži vien lūzumu sekas atstāj iespaidu uz visu dzīvi. Vistrakāk, ja cilvēks skrejriteni paņem pirmo reizi un, īsti nezinot, kā ar to apieties, spiež gāzi - jo ātrāk, jo labāk. Elektroskūteru lietošana būtu jānoregulē valsts līmenī, lai nevar iznomāt, kamēr nav ķiveres. Tas pats ar velotraumām. Pirms 15 gadiem reti uz kuras mašīnas jumta bija velosipēds. Tagad, pateicoties propagandai, reti uz kura auto jumta nav velobagāžnieka. Pirms dažiem gadiem no velobraukšanas maratona posma Talsos pie mums nonāca trīs dalībnieki ar mugurkaula traumām. Prasīju - kāpēc? Man atbildēja, ka bijis viens neveikls līkums, kur visi krituši. Un neviens par to nebija atbildīgs. Liela nauda, bet par drošību domāts netiek.

Kur visbiežāk tiek gūtas velotraumas - pilsētā, varbūt braucot no kalna?

Vistraģiskākā ir Barona iela, kur satiksme ir krimināla, bet neviens to negrasās mainīt. Cilvēki pēc būtības nav visai gudri - ja ir ierādīts, ka var, tad arī, daudz nedomājot, brauc. Ģimene ar bērniem, nestabili šūpojoties, brauc blakus tramvajam un automašīnām. Ja jau gribam dzīvot tik ekoloģiski un kādam ir izdevīgi to popularizēt, vispirms ir jādomā par drošību. Pakļaut cilvēkus briesmām ir valstiska bezatbildība, kas beigās dārgi izmaksā, jo cilvēka veselība nu jau ir kļuvusi par dārgu prieku.

Motocikls, ātrums, vējš - vilinoši! Tomēr katru vasaru nākas redzēt grāvī kādu motociklu un blakus ātro palīdzību ar bākugunīm. Kādas traumas gūst motobraucēji?

Traumas var iedalīt trīs grupās - tādas, no kurām var izvairīties, iepriekš paredzot, domājot un ievērojot drošības principus, tādas, no kurām nevar izvairīties - liktenis, un traumas, uz kurām paši uzprasāmies, lai gan zinām, ka risks ir augsts. Motocikls pieder pie trešās grupas - risks ir apzināts. Ne vienmēr ātrums ir slikts. Ļoti bieži lēns braucējs nodara lielāku ļaunumu.

Pilnīgi bez riska dzīvot arī nevar - nekas tur labs nesanāks, jo cilvēkam vajag izpausties.

Labs motobraucējs nav bīstams, ne sev, ne apkārtējiem. Vissliktāk, ja uz motocikla sēžas kāds, kuram ir slikta ātruma un plūsmas uztvere, neatbilstošas braukšanas iemaņas. Bieži vien, ja cilvēks krīt no moča, traumatologa palīdzība viņam vairs nav vajadzīga.

Kas notiek ar braucēju, kad viņš krīt no motocikla?

Mehānisms parasti ir šāds: izbrauc priekšā auto ar blondīni pie stūres, kas neskatās spogulī, - tagad tādu braucēju ir daudz.

Viņa runā pa tālruni vai krāso lūpas, vai vienkārši atpūšas pie stūres.

Motociklists strauji bremzē, saskaras ar šķērsli, lido pāri stūrei, met kūleni un atsitas ar galvu, kakla vai krūšu daļu. Ja ir krūšu skriemeļu lūzums, tad no tās vietas uz leju cilvēka ķermenis vairs nekustēsies. Tos, kas riskē apzināti, nav tik viegli ietekmēt un vai vispār vajag? Jāstrādā ar tiem, kas neapzinās, kas var notikt. Piemēram, ja zāģē koku, uzvelc aizsargbrilles, speciālus cimdus, ja brauc ar riteni, uzliec ķiveri, elkoņu aizsargus. Ja nespēj iekļauties normālā plūsmā un visi tevi nezin kāpēc apdzen, tad varbūt nevajag spītīgi turpināt sēsties pie stūres. Tā tu mazināsi Latvijas slikto statistiku. Kaut ko panākt var, ja par drošību sāk stāstīt jau bērnudārzā un skolā, lai informācija nosēžas zemapziņā. Izglītojošais darbs skolās mums ir nepietiekams.

Kādā veidā vēl var traumēt muguru?

Vesels mugurkauls ir samērā izturīgs un aizsargāts - to nevar salauzt paklūpot vai nokrītot no krēsla. Parasti mugurkauls lūst divos veidos - krītot no augstuma un autoavārijās. Kāds augstums ir bīstams? 2,5 - 3 metri, tātad pirmais stāvs.

Kā jānokrīt, lai gūtu muguras traumu?

Ja cilvēks ir labā formā un gatavojas lēcienam, otrā stāva augstums viņam nav bīstams. Visbiežāk traumu iegūst, ja kritiens ir negaidīts. Pavasaros cilvēki apzāģē augļukokiem zarus, rudenī novāc slaveno Kurzemes ķiršu ražu - trepes neiztur, augļkopis sašūpojas un krīt. Visbiežāk nokrīt uz dibena, bet mugurkaulu var salauzt, arī nokrītot uz kājām. Mugurkaulu var traumēt autoavārijā, kad ir liels trieciens un summējas dažādi spēki, kuru rezultātā cilvēks saliecies kūleņo pa mašīnu.

Vai muguru var traumēt, nokrītot uz dibena?

Nesen sieviete salauza mugurkaulu, braucot ar kvadraciklu. Līdzīgi muguru traumē uz ūdens motocikla. Cilvēki neiedomājas, ka brīdī, kad ūdens motocikls vai kvadracikls palecas un, krītot lejā, slodze netiek amortizēta ar kājām, cilvēks ar dibenu pamatīgi atsitas pret sēdekli un viņa svars aiziet uz vienu skriemeli, kas stiprās kompresijas dēļ var salūzt. Tā notiek, ja uz ūdens motocikla vai kvadracikla sēžas nesagatavots cilvēks, kurš iepriekš nav instruēts, kā rīkoties. Mūsdienās izklaides industrijā ir daudz iespēju traumēties.

Ko ietver muguras operācija - vai tas ir ilgstošs, sarežģīts process?

Tāpat kā citas, arī muguras operācijas kļūst mazāk traumatiskas, ātrākas, bet, piemēram, ja ir nopietna trauma mugurkaula krūšu-jostas daļā, vajadzīgas divas operācijas un katra ilgst vairāk nekā trīs stundas. Tātad vajadzīgas septiņas stundas, lai vienu cilvēku atgrieztu dzīvē. Tas valstij izmaksā ļoti dārgi, plus iespējama invaliditāte. Kā jūs domājat, cik liels personāls ir nepieciešams, lai kvalitatīvi un mūsdienīgi veiktu mugurkaula operāciju?

Ja šo jautājumu uzdosiet Veselības ministrijā - diezin vai saņemsiet pareizo atbildi.

Ķirurgs nebūt nav vienīgais šajā spēlē. Piedalās septiņi! Ķirurgs, otrs ķirurgs kā asistents, anesteziologs, anestēzijas māsa, operācijas māsa, operācijas māsas palīgs, rentgena laborants. Implantu ievietošana notiek nepārtrauktā rentgena kontrolē. Seši galdi ir pilni ar skrūvēm, stieņiem, instrumentiem. Muguras operācija prasa iespaidīgus speciālistu un aprīkojuma resursus. (Ironiski.) Labi, ka speciālistiem ir jāmaksā salīdzinoši niecīgas summas...

Vai mugurkaula ķirurģija ir fiziski smaga?

Visas ortopēdiskās operācijas ir fiziski smagas, tāpēc šajā profesijā ir maz sieviešu. Turklāt darbs zināmā mērā ir bīstams, jo ir pastāvīgs rentgena apstarojums, acis tiek pārslogotas, ilgstoši skatoties mikroskopā, kā arī pastāv varbūtība inficēties ar slimībām, ko pārnēsā asinis, piemēram, C hepatītu. Tās ir ilgstošas operācijas (parasti virs trim stundām), kas ietver darbu ar āmuru, kaltu un skrūvēm, vienlaikus prasot augstu precizitāti un nosacītu vieglumu, strādājot ar muguras smadzenēm un nerviem.

Īsti vīrišķa profesija, kurā pareizajās proporcijās apvienojas spēks un maigums.

Vai Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā strādā sievietes - mugurkaula ķirurģes?

Šobrīd ne. Ir bijušas, bet aizgājušas, jo darbs izrādījies par smagu. Visā pasaulē mugurkaula ķirurģijā ir maz sieviešu. Ja kauls vai skriemelis ir sadragāts, ir jāizņem šķembas, bet tās ar mīļvārdiņiem laukā nenāk - kauls ir cieta struktūra. Tas nav kā krējuma maizi uzsmērēt. 10, 12 skrūves ir mehāniski ar roku jāieskrūvē.

Ja esi ikdienā radis tikai gudri runāt un sevi ļoti saudzēt, tad šajā profesijā nav ko darīt.

Bet tagad sievietes kļūst vīrišķīgākas un ar to lepojas. Arī vīrieši kļūst sievišķīgāki un ar to lepojas (ironiski) - tā ka varam sagaidīt, ka tuvākajā laikā viss mainīsies.

Parunāsim par tiem, kas nelec, nekrīt, neriskē, bet muguras tik un tā “čupā”, turklāt smērā agrā vecumā. Ar ko saistītas muguras problēmas - dzīvesveids vai mēs vienkārši novecojam?

Arī agrāk cilvēkiem muguras deformējās, bet tās neārstēja un nebija arī diagnostikas iespējas. Tagad cilvēki ir pieraduši pie komforta, medicīnas iespējām. Jāsaprot, ka mugura, tāpat kā viss organisms, noveco. Cilvēki to uztver pārāk sāpīgi.

Kad pacientam, kuram pāri 40, ārsts pasaka, ka mugura nolietojas, viņš to uztver slimīgi: “Kā tas var būt?”

Protams, ir jauni cilvēki, ap gadiem 25, kuriem ir saplīsuši diski. Kāpēc tas tā notiek, joprojām īsti nav zināms. Tas ir vairāku iemeslu kopums. Nozīme ir iedzimtībai un mugurkaula tipam. Pamatā ir četri dažādi mugurkaula izliekuma tipi. Vispārpieņemtais, ideālais S veida tips ir vairāk nekā pusei cilvēku. Pārējiem mugurkauls ir vai nu taisns kā slotas kāts (praktiski nav izliekumu), vai arī ar izteikti pastiprinātiem izliekumiem. Jo taisnāks mugurkauls, jo lielāka slodze uz jostas apakšējiem diskiem, kas tad arī ātrāk saplaisā un izdilst. Savukārt tiem, kuriem vēders ir uz priekšu, dibens atšauts, lielāka slodze ir uz kādu no jostas skriemeļiem, kas sāk slīdēt ārā no savas vietas.

Mugurkaulu ietekmē dzīvesveids - smēķējam vai ne, jo diskā 80 līdz 90% ir ūdens, bet nav asinsvadu, tāpēc tas barojas no skriemeļa. Smēķējot mēs pasliktinām barības piegādi skriemelim un starpskriemeļu diskam, kas tādējādi ātrāk izžūst un noveco. Nozīme ir pārtikai un videi - ja ēdam e-vieliņas un elpojam toksiskas vielas, pasliktinām starpskriemeļu diska barošanos - vielapmaiņu. Un, protams, arī dzīvesveidam. Ja cilvēks būtu radīts sēdēšanai, viņam būtu milzīgs dibens un mazas kājiņas, bet cilvēkam kājas ir garas, un tas nozīmē, ka viņam jāstaigā. Ja 90% laika pavadām sēžot, fitnesa zālītes mūs neglābs. Mugurai visveselīgākā ir ķermeņa stāvokļa maiņa.

Zviedri jau sen sapratuši: ja darbinieks ilgi sēž, tad viņš drīz būs nevis darbinieks, bet invalīds.

Tāpēc birojos ir galdi ar maināmu pozīciju - piespiežot podziņu, var iegūt stāvgaldu. Vajag strādāt sēžot, stāvot, tupot, guļot - galvenais, lai nebūtu vienveidība.

Muguras veselību ietekmē stress, kas atstāj negatīvu iespaidu uz muskuļu kvalitāti. Ja cilvēks visu laiku ir sasprindzis, it kā grasītos cīnīties, saspringuši muskuļi paši kļūst sāpīgi un palielina spiedienu uz disku, kā arī pasliktina vielapmaiņu. Savukārt, ja muskuļi ir vāji, tad jebkurš darbs, ko darām, rada slodzi diskam, respektīvi, muskuļi neuzņem slodzi un tā pāriet uz disku. Rūpes par muguru ir kompleksas, bet no novecošanas tās nepasargās. Bet skaisti novecot ir dabiski un nav nesmuki – tā drīzāk ir māka un gudrība.

Ko darīt? Savlaicīgi pārbaudīt muguru, iet pie fizioterapeita?

Cilvēka organisms ir gudrāks par visiem dakteriem, pats pielāgojas, optimizē un nepieļauj pārslodzes, iedarbinot citus muskuļus un aizsargmehānismus. Vajag ieklausīties savā ķermenī, nevis uzspiest tam visus speciālistu un nespeciālistu ieteikumus, kas ar laiku pāriet un mainās. Agrāk cilvēki labāk spēja ieklausīties savā ķermenī un paši tikt galā ar problēmām, turpretim tagad bez citu padoma jau nevar gandrīz neko. Jauns cilvēks ir lokans, bet, jo vecāks kļūst, jo stīvāks paliek. Ar gadiem ieradumi ir jāmaina - ja kādreiz cilvēks skrēja un cilāja svarus, tad vecumā vairāk vajag saglabāt kustību apjomu, der viegli nostiprinoši vingrinājumi.

Treneri neiesaka skriet pa cietu virsmu, piemēram, asfaltu, it īpaši cilvēkiem ar tendenci uz aptaukošanos, jo tādējādi tiek sista mugura. Ko jūs par to sakāt?

Dzīves gudrība ir mērenība. Ja regulāri skriesiet pa mīkstu segumu, divus, trīs kilometrus, neko sliktu mugurai nenodarīsiet. Ja jūs skrienat no jaunības, dariet to līdz mūža galam. Tomēr, ja cilvēks 40 gadu vecumā ar virssvaru pēkšņi izdomā kļūt jauns, slaids, pievilcīgs un sāk aktīvi sportot, kā savos jaunības ziedu laikos, būs problēmas.

Vai ar pareizu dzīvesveidu, vingrojumiem, fiksējošu korseti vai vēl kaut ko var uzveikt birojos sēdošo darbaļaužu nelaimi - spondilozi, spondilartrozi?

Nevar. Tas ir tāpat kā palūgt: iedodiet man eliksīru, lai es nenovecotu, lai būtu kā 16 gados. Bija kādreiz tāds žurnāls “Sveiks un vesels”. Lūk, tajā kāds pasniedzējs sīki aprakstīja, kas gada laikā notiek ar mūsu organismu, kā tas noveco. Ir pierādīts, ka pēc 30 gadu vecuma mēs sākam zaudēt muskuļu masu, ko aiztāj saistaudi un taukaudi. Pat ja esi sportists, process ir neizbēgams. Tieši tāpēc pēc 35, 40 gadu vecuma beidzas profesionālu sportistu karjera.

Fizioterapija ir veids, ar ko slinkais eiropietis attaisno savu pasīvo dzīvesveidu.

Pie manis nāk 80, 85 gadus veci cilvēki, un es redzu, ka viņi ir lieliskā formā. Es prasu: “Kā jūs dzīvojat?” Viņi visi stāsta kaut ko līdzīgu: “Es katru rītu pavingroju, izkustinu locītavas, sākot ar mazu pirkstiņu un tā uz priekšu.” Vecumā ir svarīgi saglabāt kustību apjomu, jo, ja būsi stīvs un sevi sargāsi, no vienas puses, nesāpēs, no otras, kādā brīdī būs problēmas, jo, ja kāda locītava zaudēs savas funkcijas, cita tās darbību nekompensēs, jo būs stīva.

Tātad atliek krāt naudu muguras operācijai vecumdienās?

Kāpēc jākrāj nauda? Ir jācīnās, lai valsts par to spēj samaksāt.

Kāpēc gan jums savā valstī, visu mūžu strādājot un maksājot nodokļus, par šo pakalpojumu vajadzētu maksāt?

Turklāt šāda veida operācijas izmaksā dārgi un tās apmaksāt no saviem līdzekļiem var vien retais. Tas, ka jākrāj nauda dārgām operācijām, ir nelabs mūsu galvās iesakņojies postulāts, kas neko labu neliecina par valsts medicīnas sistēmu.

Vai ir konkrētas kustības, kas palīdz stiprināt muguru?

Pie fizioterapeita ir vērts aiziet, jo viņš pastāstīs, kā pareizi noregulēt krēslu, kā sēdēt un turēt galvu pie datora. Fizioterapeits notestēs muskuļus, pateiks, kurš ir vājš, iemācīs vingrot ar dziļajiem muskuļiem, kurus “ieslēgt” nemaz nav tik viegli. Gadās, ka atnāk iespaidīga izskata svarcēlājs un netic, kad viņam saka, ka daži muskuļi ir vāji.

Tie vizuāli iespaidīgie muskuļi stājai un veselīgai dzīvei neko nedod, tikai sevis apbrīnošanai spoguļa priekšā.

Kas pa 20 gadiem mainījies mugurkaula ķirurģijā?

Ir mainījušās tehnoloģijas un izpratne par to, ko darām. Agrāk vienkārši izoperējām salauztu skriemeli vai saplīsušu disku un viss. Tagad ir mainījusies domāšana - tiek pētīts un analizēts, kāpēc tieši šis disks un ne cits ir saplīsis, ir izveidojusies izpratne, kā biomehāniski cilvēks ir būvēts. Līdz ar to, kad pie zinoša mugurkaula ķirurga atnāk cilvēks, speciālists spēj izvērtēt visu mugurkaulu un var prognozēt, kas ar pacienta muguru varētu būt pēc desmit gadiem. Tāpēc ārstēšanas rezultāti ir labāki. Mēs pētām stāju, rēķinām, veicam nopietnus izmeklējumus - domājam perspektīvā. Mugurkaula ķirurģija nenozīmē tikai diska operāciju - tā ir daudz, daudz, daudz sarežģītāka. Tomēr izšķiroša nozīme ir tehnoloģijām, kas iet uz priekšu milzu soļiem.

Ar trešo sliktāko veselības budžetu Eiropā mēs esam labā līmenī.

Kā mūsu veselības aprūpes budžets izskatās uz pārējo Eiropas valstu fona?

Mums ir daudz sliktāka situācija nekā Igaunijā un Lietuvā. Mazāk veselībai Eiropā, rēķinot uz vienu cilvēku, atvēl tikai Rumānija un Horvātija. Pēc 2018.gada datiem vienam cilvēkam gadā Latvija paredzēja tērēt aptuveni 1000 dolāru, taču Igaunijā un Lietuvā atvēl aptuveni 1600 dolāru. Vislielākais budžets uz vienu cilvēku gadā ir Vācijā - 5000 dolāru. Mēs braucam ar līdzīgām mašīnām kā vācieši, dzīvojam tikpat labos dzīvokļos un mājās, mūsu lielveikali, atšķirībā no Vācijas, ir atvērti arī svētdienās, un arī veselības pakalpojumus mēs pieprasām kā Vācijā, bet budžets uz vienu cilvēku ir piecas reizes mazāks. Varam medijos nozākāt ārstus, bet būtību tas nemainīs, ar atvēlēto finansējumu mēs saņemam salīdzinoši labu medicīnu - noteikti ne piecas reizes sliktāku kā Vācijā. Bet ... labais rezultāts panākts uz medicīnas darbinieku algu un pacietības rēķina. Ņemot vērā mazo valsts finansējumu, pacientam nākas rēķināties ar salīdzinoši lielu personisko ieguldījumu veselībā.

Latvijas pilsonis savai veselības aprūpei spiests piemaksāt gandrīz tikpat lielu summu, cik Luksemburgas, Francijas vai Dānijas pilsonis.

Tāpēc realitātē medicīnas pakalpojumi ir dārgs prieks.

Pagaidām tas tā ir. Bet atbilde ir, lūk, šajos ciparos. Ko mēs varam no tiem 1000 dolāriem izspiest? Pie šā pieticīgā budžeta cilvēki tiek labi apkalpoti, lai gan ķengājas. Savukārt tie mūsu pilsoņi, kas dzīvo Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, slavē mūsu medicīnu, sakot: “Ja jūs zinātu, kas tur notiek, ar viņu milzīgo budžetu!” Pie mums kvalitāte ir labāka, bet mēs to nenovērtējam. Ārsti jau kļūst skeptiski, jo tā zākāšanās ir apnikusi. Pagaidām vēl ir daudz entuziastu - māsiņas, kas par šo algu strādā te, nevis kosmētiskajos salonos vai vēnu klīnikās. Bet ilgi tā vairs nebūs, jo tagad ir izvēle - lūdzu, ej uz privātu iestādi un pelni vairāk - līdz ar to valsts iestādēs ir katastrofāls darbinieku trūkums.

Kāda vidēji ir medmāsu alga?

Pamatslodzes alga ir aptuveni 800 eiro. Ja nepieciešams vairāk, un parasti ir nepieciešams, tad strādā vēl vienu vai divas slodzes.

Un ārstu?

Pamatalga par slodzi ķirurgam ir ap 1200 eiro. Vai jūs gribētu tādu vīru kā ģimenes galvu? Jo mazāka pamatalga speciālistam būs, jo vairāk viņš domās, kā piepelnīties kur citur, un mazāk domās un ieguldīs enerģiju, attīstot nopietnas un grūtas ķirurģijas nozares.

Uz Latvijas vidējās algas fona…

Nu, izbeidziet!

Vai normāls vīrietis, kuram visi hormoni strādā, varēs izveidot normālu ģimenes modeli un jutīsies laimīgs, pelnot mazāk nekā sieva?

Es nezinu, kāpēc mūsu sabiedrībā ir tendence radīt ilūzijas un stāstīt nepatiesības, piemēram, ka alga 1500 eiro mēnesī ir pietiekami labam speciālistam? Mēs taču ļoti labi zinām, cik ģimenes cilvēkam vajag, lai viņš komfortabli justos. Neviens sakarīgs celtnieks bez 2000 eiro vispār nestrādās, un pareizi darīs, jo ir skaidrs, ka vīrietim šī ir minimālā summa, kas būtu jānopelna. Jautājums, kurā algu kategorijā ir jāierindo ārsts? Mēs tomēr dzīvojam materiālā pasaulē, un algas diktē attīstību - tās sfēras, kurās algas netiks sakārtotas, vienkārši nīkuļos un neattīstīsies.

Vai mēs gribam, lai tā notiek valsts medicīnā - it sevišķi nopietnā ķirurģijā, kurā ikviens no mums agrāk vai vēlāk nonāks?

Parunāsim par citu tēmu. Cilvēkiem joprojām ir lielas bailes no muguras operācijas, saistot to ar augstu risku: “Nedod dievs, neļaušu ķerties klāt.” Vai šis stereotips ir pamatots?

Tas, ka muguru operēt ir pēdējais, ko darīt, patiešām ir sabiedrībā iesakņojies mīts, kas tiek kultivēts. Un tas nāk no padomju laikiem, kad pēc vienkāršas muguras operācijas cilvēks slimnīcas gultā pavadīja daudzus mēnešus. Tāpēc kādreiz slimnīcā bija frizētava, veikals. Mugurkaula ķirurģija ir strauji attīstījusies - lūzumu ir iespēja izoperēt pusstundas laikā ar maziem griezumiem. Pirms 30 gadiem grieziens bija trīs reizes lielāks nekā mūsdienās, kad nereti jau nākamajā dienā pēc operācijas var doties mājās. Padomju laikos mazāka bija rentgena izšķirtspēja, nebija magnētiskās rezonanses, tāpēc bija grūtības noteikt precīzu diagnozi un novērst visus bojājumus. Toreiz gadījās, ka pēc operācijas ir sliktāk nekā pirms. Vecās paaudzes ārsti, kas neseko līdzi medicīnas tehnoloģiju attīstībai, joprojām mēģina atrunāt pacientus no operācijas. Tomēr tas, kā bija toreiz un ir tagad, nav salīdzināmas lietas. Ja kādreiz operēja tikai tad, kad bija ļoti slikti, tagad operācijas veic, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. 1987. gadā Latvijā Traumatoloģijas institūtā tika veikta pirmā mugurkaula stabilizācija ar skrūvēm, operēt, izmantojot mikroskopu, sāka 1995. gadā, bet kopš 2008. gada mugurkaula ķirurģijā sāka izmantot mazinvazīvas metodes.

Mugurkaulā mēdz būt audzēju metastāzes. Vai varat palīdzēt onkoloģijas pacientiem?

Audzēji tiek diagnosticēti aizvien vairāk - līkne strauji kāpj, bet pacientu vecums samazinās.

Ja kādreiz krūts audzējs sievietēm bija 50 gadu vecumā, tad tagad audzējs 30 gados nav nekas neparasts.

Primāri mugurā audzējs ir reti, biežāk ir metastāzes no četriem orgāniem - krūts, prostatas, nieres, plaušām. Tā ir realitāte, ar ko saskaramies aizvien biežāk. Audzēju operācijas var iedalīt divās grupās: pirmā - radikālās, kad tiek izņemts viss audzējs, otrā - paliatīvā, kad visu audzēju nav iespējams izņemt, bet tikai mazināt, atvieglot simptomus. Ja ir prognoze, ka cilvēks dzīvos mazāk par gadu, nav jēgas agresīvi iejaukties, jo operācija ir masīva un var tikai pasliktināt situāciju. Šādos gadījumos muguru var atsāpināt ar medikamentiem, korsetēm vai veikt stabilizāciju ar maztraumatiskām metodēm. Dzīves kvalitāte uzlabojas, bet dzīvildze ne. Metastāzes parasti ārā neņem, jo, aizskarot vienu, tā var izkaisīties pa organismu. Samērā retos gadījumos nepieciešama radikāla mugurkaula audzēja-skriemeļa izņemšana un aizstāšana ar mākslīgu skriemeli, bet šādas operācijas prasa lielu ķirurga un komandas pieredzi, prasmi un resursus. Tieši šīs nopietnās operācijas ir atkarīgas no valsts atvēlētā budžeta. Ja novērtējums ir niecīgs, tad nopietnā ķirurģija valstī neattīstās un pacientiem nav iespējas saņemt šo pakalpojumu.

Bieži labāk par ķirurģiju var palīdzēt mērķtiecīga, precīza radioterapija vai ķīmijterapija. Šīs jomas attīstās milzu soļiem, bet arī prasa milzu finansējumu. Valstīs ar normālu finansējumu pacients saņem kombinētu palīdzību. Bet izmaksas ir nežēlīgas un mūsu budžets to nav spējīgs pavilkt.

Tas nozīmē, ka onkoloģijas pacients varētu saņemt kombinētu, augsta līmeņa palīdzību, bet naudas nav, tāpēc tiek ārstēts pēc minimālās programmas?

Ir jāapzinās, kur mēs dzīvojam un kādas ir iespējas. Vienlaikus, sakārtojot lietas, varam daudz labāk palīdzēt. Tomēr ne vienmēr visas manipulācijas ir lietderīgas. Piemēram, Vācijā šis process ir komercializēts.

Ja jautāsiet: “Vai varat palīdzēt?”, viņi vienmēr atbildēs: “Jā, varam.” - “Cik tas maksās?” - “100 tūkstošus.”

Bet viņi nepateiks, vai tam ir jēga un cik liela, nepateiks, ka nevar izārstēt, bet labākajā gadījumā “uzdāvināt dažus mēnešus”. Cilvēki ķeras pie salmiņa, bet ne visos gadījumos, kad ar mediju starpniecību vāc ziedojums, konkrētai palīdzībai ir jēga. Speciālisti labi apzinās, ka specifiskā palīdzība nepieciešama retos gadījumos un lielākoties tiek nodrošināta ar valsts speciāla budžeta starpniecību.

Kas Vācijas veselības aprūpē ir labāks? Droši vien tehnoloģijas, ne jau ārstu zināšanas un spējas?

Tur ir stingra kārtība, organizācija un milzīgi cilvēku resursi. Kāpēc viņiem vajag ārvalstu ārstus? Melnajam darbam. Latvijā katrs pacients ir personalizēts, tāpēc ārsts dara visu - organizē, domā, kā izoperēt, mēģina izcīnīt valsts apmaksātu vietu, gatavo operācijai, sūta uz izmeklējumiem, operē, izkopj, lai brūce sadzīst līdz mājās iešanai, raksta receptes, slimības lapu, kārto invaliditāti. Vācijā viss ir strikti - katrs dara savu darbu. Ja esi ķirurgs, sēdi operāciju zālē un dari tikai to, ko vislabāk proti. Standarta lietas darām tikpat labi kā Vācijā, strādājam ar tādiem pašiem implantiem kā Vācijā. Mēs esam maza valsts - tik liela kā viens Vācijas apgabals. Līdz ar to Vācijas lielākajos centros, kur strādā ar sarežģītākiem gadījumiem, ir lielāka pieredze nekā mums. Vēl viena problēma: Latvija iepērk modernas medicīnas tehnoloģijas, bet tās netiek pietiekami lietotas vai netiek lietotas vispār.

Kāpēc?

Tāpēc, ka valsts iegādājas modernu aparatūru, bet pakalpojuma finansējums paliek tajā pašā zemajā līmenī, respektīvi netiek maksāts iestādei par modernu tehnoloģiju lietošanu. Bieži vien dārgā tehnoloģija tā arī stāv un gaida, kad sakārtosies pakalpojuma apmaksu sistēma.

Daudzās specialitātēs apmaksu sistēma nav būtiski mainīta 15 gadus.