Paradīze bez cilvēka: Černobiļas aizliegtā zona (1)

Līdz 19. gadsimtam Pripjatas upes baseins uz robežas starp Ukrainu un Baltkrieviju bija klāts ar mitrājiem un mežiem. Kā jau ierasts, cilvēks to visu izpostīja. Meži tika nodedzināti un pārvērsti par ganībām vai arī izzāģēti. Līdz 20. gadsimta vidum šī industriālā darbība bija beigusies un cilvēks Pripjatas reģionu sāka atkal apmežot un atjaunot. Taču 1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES notika sprādziens, ar radiāciju piesārņojot visu ziemeļu puslodi, izdevumā "Wired" raksta žurnālists Ādams Rodžerss.

FOTO: KADRI NO SERIĀLA "ČERNOBIĻA"

Padomju Savienība evakuēja 300 tūkstošus cilvēku no vairāk nekā 3000 kvadrātkilometru plašas AES apkārtējās teritorijas. Lielu daļu no tās tagad dēvē par Černobiļas aizliegto zonu, savukārt Černobiļas AES klāj milzīgs betona sarkofāgs.  

Par to, kas norisinājās šajā teritorijā pēc tam, kad visi cilvēki no tās tika aizvākti, zinātniekiem  joprojām ir diskusijas. Desmitiem gadu ilgi pētījumi, kas tika veikti šajā reģionā, liecināja, ka lielākā daļa dzīvības ir iznīcināta, bet tas, kas ir palicis dzīvs, ir radioaktīvs, mutējies un slims. 

Jaunā pētījumā gan apgalvots pretējais, proti, augi ir veiksmīgi atauguši, bet dzīvnieku daudzveidība ir krietni lielāka nekā pirms katastrofas. Tas ir kā reāls eksperiments, kurā atklājas, kā izskatītos pasaule, ja cilvēks no tās izzustu. 

Runājot par radiāciju, joprojām tiek veikti pētījumi par to, ko radiācija izdarīja ar Černobiļas katastrofā cietušo cilvēku organismu. Viens no radiācijas efektiem ir visai apstrīdams, proti, jo lielākai radiācijai tu tiec pakļauts, jo lielāka iespēja, ka vēlāk dzīvē tev attīstīsies vairogdziedzera vēzis un citas ar šo orgānu saistītas problēmas. Tomēr tīrīšanas komandas dalībniekiem tagad ir neproporcionāli vairāk citu veidu vēža, kā arī leikēmija un katarakta. 

Par laimi, radioaktīvais jods pārāk ilgi nespēj pastāvēt, tāpēc jau dažas nedēļas pēc katastrofas tas izzuda. Tieši tāpēc dzīvnieki mūsdienās Černobiļas teritorijā ar to nesaskaras. Tomēr sākotnējie pētījumi liecināja, ka pēc katastrofas samazinās putnu, insektu un arī lielāko zīdītāju populācija.  

“Ja pavasarī aiziet uz vispiesārņotākajām vietām, piemēram, uz “Sarkano mežu”, tad knapi var saklausīt dziedam kādu putnu. Ja mēs kopā dotos uz turieni, tad es mierīgi noteiktu radiācijas līmeni pēc putnu aktivitātes,” stāstīja ekologs Anderss Mollers. 

Mollers jau sen brīdināja par radiācijas negatīvo ietekmi uz ekosistēmu. Viņš ar pētnieku komandu atklāja, ka, piemēram, mutāciju biežums ir divas līdz desmit reizes lielāks Černobiļas aizliegtās zonas bezdelīgu vidū nekā Itālijā vai citur Ukrainā. Tas pats arī ar ģenētiskajām izmaiņām augos un citos dzīvniekos. 

Radiācijas izraisītu bojājumu pazīmes, piemēram, albīnisma plankumi putniem, ir biežāk sastopama parādība Černobiļā nekā citur. Iespējams, vissatraucošākais ir fakts, ka Černobiļas aizliegtajā zonā ir mazāka bezmugurkaulnieku populācija nekā ārpus tās. Līdzīgi ir arī ar dažiem zīdītājiem un putniem, tiesa, jāņem vērā, ka izmaiņas ir atkarīgas no attiecīgās sugas. 

“Mēs redzam jonizējošās radiācijas negatīvo iespaidu uz brīvībā dzīvojošajiem organismiem. Tas attiecas uz zīdītājiem, insektiem, zirnekļiem, tauriņiem, sauc, ko gribi. Nākamais jautājums ir, vai šo dzīvnieku populācijas sastāv no veseliem īpatņiem. Vai arī radiācija ir negatīvi iespaidojusi tos? Tas nav izpētīts, tāpēc virs šiem jautājumiem karājas liela jautājuma zīme," skaidroja Mollers. 

Citi pētnieki, izmantojot atšķirīgas metodes, ir atklājuši, ka patiesībā viss nemaz nav tik slikti. Gluži otrādi. 1990. gados pētījumā, kurā tika aplūkoti Černobiļas grauzēji, izrādījās, ka radiācija nav ietekmējusi to populāciju. 20 gadus vēlāk starptautiska zinātnieku komanda no helikopteriem saskaitīja lielos dzīvniekus un secināja, ka nepastāv īpašas izmaiņas aļņu, briežu un mežacūku populācijā, turklāt vilku populācija ir pieaugusi septiņkārtīgi, salīdzinot ar vidi, kuru nav skārusi radiācija. Turklāt visas šīs populācijas ir pieaugušas pirmajā desmitgadē pēc katastrofas. 

Kāpēc ir tāda atšķirība? Iespējams, tāpēc, ka dzīvnieki vairojas ātrāk, nekā pļauj radiācijas izkapts. Vai arī tāpēc, ka dzīvnieks nomirst vēl pirms mutācijas vai vēzis tos nogalina.  

“Lielākā daļa dzīvnieku mirst savas dzīves pirmajos mēnešos, savukārt tie, kuriem izdodas pieaugt, lielākajā daļā gadījumu nenodzīvo ilgāk par dažiem gadiem. Vēzis savukārt ir slimība, kam vajadzīgs ilgāks attīstības laiks,” turpināja Mollers. 

Ir mainījusies arī metodika. Daži pētnieki tagad izmanto “smaržas stacijas”, kurās par ēsmu izliktas taukskābes, kuras dzīvniekiem patīk ostīt. Kad dzīvnieks to dara, aktivizējas videokamera, sniedzot zinātniekiem vizuālus pierādījumus par vismaz aptuveno dzīvnieku populācijas lielumu. 

Viņi atklāja, ka vilku, jenotsuņu, mežacūku un lapsu populācija ir tikpat liela, cik reģionā, kuru nav skārusi radiācija un cilvēks.  

Kopš katastrofas brūnie lāči ir kolonizējuši - iespējams, rekolonizējuši - Černobiļas aizliegto zonu. 90. gadu beigās Eiropas pētnieki tur atklāja gandrīz izmirušo Prževaļska zirgu (equus ferus przewalskii). Tur dzīvo arī bizoni. Izskatās, ka tieši cilvēku trūkums ir ļāvis šīm populācijām tik ātri un plaši attīstīties, daudzveidoties. 

Viss slēpjas līdzsvarā un savā starpā konkurējošās dzīvībās - cilvēku klātbūtnes neesamība nozīmē ekosistēmas daudzveidības uzplaukumu, tomēr radiācija to var sagraut. Tomēr neviens īsti nezina, cik daudz radiācijas ir Černobiļas aizliegtajā zonā. Taču ir skaidrs, ka tā nav tikai radiācija, bet gan dažādu apstākļu kopums, kas veido šo vidi.

NOSKATIES: SERIĀLA "ČERNOBIĻA" VIDEO RULLĪTIS

Černobiļas aizliegtā zona vienkārši ir unikāla vieta. Uz Zemes ir tikai dažas vietas, kur reiz bijis cilvēks, bet tad, kādu zināmu apstākļu dēļ, no šīs vietas pazudis. Šī vieta ir kļuvusi par citādākas pasaules modeli - tādas pasaules, kas beidzot atbrīvojusies no cilvēka.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".