Stāsts par Latgales vēstures jautājumu neiekļaušanu kopējā Latvijas vēstures kontekstā.

Lieliem, straujiem soļiem esam nonākuši gandrīz līdz mūsdienām un cerams vismaz nedaudz iepazinuši Latgales citādās vēsturiskās attīstības ceļu no pārējās Latvijas. Un te es gribētu mazliet vairāk pievērsties tieši tam, kā un kāpēc liela daļa no iepriekšējos raidījumos apskatītajām tēmām un personāžiem nav pazīstamāki plašākai publikai Latvijā. Kā jau zinām, ar Latgali un tās vēsturi saistītie jautājumi plašāku aktualitāti ieguva 2017. gadā, kad tika aizvadīts Latgales simtgades kongress. Protams, Latgales jautājumu aktualizēšanai pēc neatkarības atjaunošanas tiek pievērsta ļoti liela uzmanība no Latgales kultūras darbinieku, mākslinieku un zinātnieku puses, bet vai jūs zinājāt, kas vispasaules latgaliešu saieti un kongresi norisinājās jau uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas?

1992. gada 11.–13. augustā Rēzeknē notika 1. pasaules latgaliešu saiets, kas pulcēja visdažādāko jomu speciālistus, lai kopīgi vienotos par atmodas laika norišu stratēģiju un pārvērtībām, kas nepieciešamas Latgales reģiona atdzimšanai.

Tapa lēmumi par latgaliešu valodas jautājumu aktualizēšanu, reģiona plašsaziņas līdzekļu un grāmatu izdošanas atbalstu, Rēzeknes Augstskolas (RA) (kopš 2016. gada 1. janvāra — Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, RTA) izveidošanu. Pasākums izskanēja ar atjaunotā pieminekļa „Vienoti Latvijai“ atklāšanu.

2002. gada 11.–13. augustā tika organizēta 2. pasaules latgaliešu konference, kurā tika pieņemts uzsaukums, adresēts Latvijas Republikas prezidentei V. Vīķei-Freibergai un LR Ministru prezidentam Andrim Bērziņam. Tajā tika atzinīgi novērtēta Valsts valodas likuma izstrāde, RA dibināšanas fakts, atbalsts Latgales Kultūras centra izdevniecības darbam, tāpat akcentēti turpmākie neatliekami risināmie uzdevumi: „Latgales kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un attīstība ir skatāma nesaraujamā saistībā ar novada saimniecisko dzīvi un valsts reģionālo politiku. Laikā, kad lielākā investīciju daļa nonāk Rīgā un tās apkārtnē, izraisot Latvijas lauku izmiršanu un katastrofālu bezdarba pieaugumu, uzskatām par vitāli nepieciešamu valsts atbalsta palielināšanu Latvijas perifērijai, īpaši Latgalei, samazinot nodokļu likmes un sekmējot investīciju piesaisti.“ Uzsaukumā tika izteiktas bažas par kārtējo administratīvi teritoriālo reformu, kuras rezultātā tiktu mainīta Latgales kultūrvēsturiskā robeža. Bažas ir bijušas pamatotas — pēc 2009. gada reformas Varakļāni vairs nav Latgales plānošanas reģiona sastāvā, toties reģionā ietverti vairāki Sēlijas pagasti.

2012. gada 9.–10. augustā Latgales dienu laikā Rēzeknē notika 3. pasaules latgaliešu saiets, kurā l īdzās plašai kultūras programmai notika arī zinātniska konference, izvērtējot Latvijas neatkarības laika Latgales attīstības tendences un lejupslīdes cēloņus ekonomikā, izglītības, valodas, kultūras politikā un aktīvi iesaistoties Latgales atbalsta programmas realizācijā. Pieņemtā rezolūcija paredzēja praktiskus pasākumus kā Valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunkta iedzīvināšanai Latvijas valodas un izglītības politikā, tā sabiedriskā pasūtījuma aktivizēšanu un latgaliešu valodas respektēšanu valsts komunikāciju un plašsaziņas līdzekļu politikā. Šajā konferencē pirmo reizi tika pārstāvēti arī Sibīrijas latgalieši, iepazīstinot ar savu izdzīvošanas pieredzi 20. gadsimta garumā.

Katrā no Vispasaules latgaliešu saietiem un konferencēm tika pieņemts uzsaukums vai rezolūcija, kas tālāk tika iesniegta arī Latvijas valdībai, taču, kā redzam, joprojām daudzas kopš paša pirmā Latgales latviešu kongresa prasītās lietas līdz Latgalei tā arī nav nonākušas.

Runājot par latgalisko identitāti arī jāuzsver, ka, ja šodien būt latgalietim un runāt latgaliski ir stilīgi un forši, vēl pirms desmit un divdesmit gadiem tas bija izsmiekla iemesls, kas saistījās ar stereotipiem par Latgales nabadzību un atpalicību, salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas novadiem. Šo situāciju gan ir palīdzējuši labot izcilie Latgales kultūras darbinieki, mūziķi un mākslinieki, kas tieši savu latgalisko identitāti ir padarījuši par savu radošo izpausmju pamatu.

Taču arī mūsu ekspertiem ir savs viedoklis, kādēļ, kā un kāpēc Latgales jautājumi joprojām nav pietiekošā apjomā iekļauti ne skolas mācību literatūrā, ne valsts pārvaldes dienas kārtībā.

Man šķiet, ka tagad jau kaitina, tieši kaitina, ka, liekas, to latgalisko identitāti, no vienas puses tas ir labi, forši, ka to ir tā mārketingojuši, bet tas nav ilgtspējīgi, ilgtspējīgi ir valodu saglabāt, tradīcijas, mācīt valodu, pētīt vēsturi un apzināt, veidot jaunas lietas, kas šo ziņu nodod nākamajām paaudzēm. Mums nav arī Latgales muzeja joprojām. Labi, ka pastāv Rēzeknes Augstskola (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju Akadēmija), kas to interesi [par latgalisko] saglabāja, jo arī pašiem latgaliešiem nebija tik liela spēka vai konkrēta līdera, lai pieprasītu, saglabātu.

Mēģinājumi sasaistīt šo te latgalisko kultūru, latgalisko identitāti ar pierobežas jautājumu jeb Krievijas jautājumu, man liekas, ir bijis ļoti noziedzīgs pasākums, jo visus šos 25 gadus varēja daudz ko vairāk un labāk darīt. Pie kā mēs esam nonākuši? Nu nav mums Latgales vēsture uzrakstīta.

Man liekas, nav nekas sliktāks uz šo brīdi, kā Latvijas vēstures skolas mācību grāmatas. Tur daudz kā nav. Tāds Rīgas skatu punkts. Daudz kas no padomju laika, man šķiet, nav mainījies tajās grāmatās, ir balts un melns. Bet nevar jau vēsturniekiem līdz galam pārmest, viņi jau arī nezina, kas tur ir bijis. Vēsture ir mūsu kultūras identitātes sastāvdaļa. ES jautāju sev: "Kāpēc man mana latgaliskā identitāte ir svarīga?" Identitātes veidošanās process ir vēsture, un ja Tu gribi šo identitāti, kas ir arī daļa Tavas personīgās, izprast un nodot nākamajām paaudzēm, tas ir ļoti svarīgi

Skolas mācību grāmatas es neesmu skatījies, bet vispār zinātniskajā literatūrā vēsturnieki daudz vairāk strādā pie šī te apgabala [Latgales], kā, piemēram, pie Kurzemes. Skolas mācību grāmatās tās varētu būt atskaņas no tradicionālā mantojuma, kas mums tika uzspiests 90 gadu sākumā 80 gadu beigās. Protams, ka viņi skatījās vairāk par Vidzemi, Kurzemi, Zemgali, mazāk par Latgali. Šobrīd tā tiešām ir balta lapa.

Par Latgali man raksta daudzi studenti, kas nāk no Latgales, un, protams, šīs baltās lapas viņiem ir tuvākas, kā citu reģionu vēsture. Turklāt, šis ir izcils gadījums ar novadu pētniecību, jo mēs ar to varam palidināt visu kopējo Latvijas un arī kaimiņvalstu vēstures ainu, sevišķi Latgalē, kas atrodas pierobežā.

Bet ja jūs man prasītu, kas ir vainīgs, tad es teiktu, ka arī paši Latgales vēsturnieki, kuriem acīmredzot arī pietrūkst cilvēku un resursu, lai rakstītu grāmatas par daudzajiem neizpētītajiem sava reģiona vēstures jautājumiem. Kāpēc nav skolas mācību grāmatās? Ja tā ir taisnība, tas ir nepareizi, tas ir jāmaina un jāpalidina.

Latvijas vēsturē gandrīz septiņus gadsimtus politisko eliti veidoja cittautieši. Tas, protams, ir atstājis ietekmi uz nacionālās vēstures koncepciju, vairāk izceļot ar cittautiešiem saistītos negatīvos aspektus, nereti noklusējot pozitīvo. Nacionālās vēstures koncepcija lielā mēra ir veidota, izceļot tos faktus un procesus, kas sekmēja Latvijas nacionālās pašapziņas veidošanos, valstiskuma ideju un tās īstenošanu. It īpaši 19. gadsimta otrā puse – nacionālā atmoda un jaunlatvieši, jaunstrāvnieki. Tas liek pamatu latviešu tautas tapšanai par nāciju. Latgalē 19. gadsimtā, tolaik Vitebskas guberņas rietumu nomalē, nekas tāds nenotiek, būtībā – nevar notikt. Uz Latvijas politiskās skatuves Latgale parādās tikai 1917. gadā. Tā nu iznāk, ka Latgale līdz ar to organiski neiekļaujas, piemēram, 19. gadsimta kopējā vēstures koncepcijā. Manuprāt svarīgs apstāklis bija arī tas, pēc Latvijas valsts nodibināšanas, latgaliešiem vēl nebija diplomētu vēsturnieku, izņemot Boļeslavu Brežgo.

Objektīvs šķērslis Latgales vēstures pētīšanai ir tas, ka liela daļa vēstures dokumentu par Latgali atrodas Polijas, Baltkrievijas, Krievijas u.c. valstu arhīvos. Ja mēs atceramies izstādi, kas tika sagatavota par godu 1917. gada kongresa simtgadei, tad uz vietas, izņemot atmiņas un publikācijas presē, vēsturisko dokumentu faktiski nebija, tie tika iegūti no Vitebskas arhīva.

Padomju varas gados runāt par kaut cik objektīvu vēstures atspoguļojumu nav iespējams. Savukārt emigrācijā Rietumos, tas bija iespējams. Taču tā kā emigrācijā inteliģences aprindas ir sašķeltas, tad latgaliešu autoru darbos dominē tikai Latgale un skatījums, ka "baltieši" ir vainīgi teju visās latgaliešu nelaimēs. Attiecīgi "baltiešu" autorus, izņemot varbūt Edgaru Dunsdorfu, kurš velta Latgalei atsevišķu grāmatu, Latgales vēsture interesē maz.

Viens no būtiskiem identitātes veidotājiem ir izglītības saturs, precīzāk – vēstures mācību grāmatas. To uzdevums pirmām kārtām ir sekmēt lojālu Latvijai pilsoņu, patriotu audzināšanu. Pasaules kontekstā tas nav nekas unikāls vai neparasts. Ja salīdzinām Latvijas starpkaru perioda un mūsdienu vēstures mācību grāmatas, tad attiecībā uz Latgali nekas būtiski nav mainījies – ir Latvijas kopējā vēsture, tad seko īss fragmentārs ieskats notikumos un procesos, ka tajā laika notika Latgalē. Atsevišķi vēstures periodi un sasniegumi vispār ir noklusēti. Piemēram, par kultūras un izglītības attīstību Latgalē 18. gadsimtā, ko veica katoļu mūku ordeņi. Vēstures grāmatā pamatskolai ir tikai viens teikums par notikumiem Latgalē 1917. gadā, t.i., ka pēc Februāra revolūcijas arī Latgalē izveidojās Pagaidu zemes padome, kura iestājās par Latgales apvienošanos ar parējās Latvijas novadiem. Šādā veidā pasniegta informācija diez vai būs saistoša un kaut ko īpašu izteiks skolēnam. Vispār vēstures mācību grāmatas trūkst plašāka un dziļāka notikumu konteksta, tās ir sadrumstalotas, pārlieku pārblīvētas ar faktiem un jēdzieniem.

Runājot par latgaliešu valodu kā būtisku latgaliskās identitātes balstu, manuprāt, galvenais drauds ir depopulācija, kas pēdējos divos gadu desmitos ir skārusi visu Latviju, bet Latgali – jo sevišķi. Pašreiz Latgales iedzīvotāju skaits de facto labākajā gadījumā ir kādi 300 000 vai mazāk, t.i., mazāk par aptuveni 40% nekā starpkaru un padomju periodā. Turklāt latgalieši veido tikai aptuveni pusi no visiem Latgales iedzīvotājiem. Depopulācijas procesi joprojām strauji turpinās un nekas neliecina, ka kaut kas šajā jomā tuvākā nākotnē varētu mainīties. Kas notiks nākamajā paaudzē? Ja būs cilvēki, būs dzīva arī kultūra un valoda, ja ne, tad… 

Bieži vien provincē cilvēki ir ļoti bailīgi. Tas, ko Tu vari atļauties Rīgā, vai tas, ko var atļauties čiulītis – viņi ir pieraduši pie Rīgas brīvības. Tas ir trāpāt, kā kad, piemēram, aizbrauc uz jebkuru Latgales tautas namu, un tur tautas nama vadītāja uzreiz jautā – vai mēs tā drīkstam? Vai tas ir saskaņots? Ko par mums padomās? Un ja atbrauks priekšnieks pārbaudīt? Lauku cilvēks ir daudz bailīgāks, viņš ir iebaidīts. Ja Rīga pateiks, mēs izdarīsim. Sēžot pie kafijas var runāt vienu, bet kad nonāk līdz darīšanai...

Un kāpēc nekas nenotiek? Es varu pateikt. Ja runā par to pašu valodu – cilvēki ir vienkārši slinki, un viņi ir slinki, jo nav motivācijas. Es parasti uzdodu arī politiķiem šo jautājumu – labi, cilvēks ir slinks pēc būtības, un neko jaunu mācīties negrib. Lagalē ir varbūt 30 cilvēki, kas paši var rakstīt labi latgaliski. Bet ir jābūt motivācijai – man bērns ņēma un pusgada laikā spāņu valodu iemācījās – gribēja, bija motivācija, iemācījās. Tātad – ja ļoti grib, iemācīties var visu. Tagad paskatāmies uz situāciju, ja tas tiktu ieviests skolās – šobrīd, piemēram, latviešu valodu māca no bērnudārz, sākumskolas, līdz 12. klasei, bet tiek kas pabeidz 12. klasi, liela daļa, raksta šausmīgi un runā. Cik ilgi varētu mācīt latgaliešu rakstu valodu – nu, tie varētu būtu, pieņemsim, divi gadi. Cilvēks iemācās latgaliešu valodu, bet ko ar to latgaliešu valodu iesākt tālāk?

- Bet kāpēc, atjaunojot Latvijas valsti, netika atsevišķi pārskatīta un kopā ar Latvijas vēsturi, ko māca skolās, izdota arī Latgales vēstures grāmata vai tā kā daļa vismaz tiktu mācīta kopā ar Latvijas vēsturi?

Principā atmodas laikā latgaliešu aktivitāte Latgales kultūras biedrību un savienību kongress. Kā raksta Osvalds Kravalis – tas bija neizmantoto iespēju laiks. Latgaliešiem būtu iedevuši visu, ko viņi būtu lūguši tajā laikā. Ja 1988. gadā kāds latgaliešu viedokļa līderis būtu pateicis, kas un kā ir nepieciešams, es domāju, būtu arī tapusi šī vēsture. Bet tad, kad viņi prasīja jau 1996. gadā, tad jau moments bija nokavēts. Es domāju, ka tā vienkārši ir inerce. Un, ja mēs ņemam tās pašas skolas grāmatas, es nesen biju šokā, kad paņēmu rokās vēstures grāmatu – liela daļa teksta un uzdevumu ir tā pati, kas bija man, mācoties skolā pirms 40 gadiem. Es nezinu, kādam brīnumam jānotiek, lai tās mainās. Te cerība ir uz jauniem un drosmīgiem pedagogiem.

Galvenais, kas būtu jāsaprot gan latgaliešiem, gan pārējiem baltiešiem – kad runā par Latgales jautājumiem, uzreiz ir pretnostāja, ka, ja mēs dodam kaut ko latgaliešiem, tad jādod arī krieviem, Ventspilī ir ventiņiem vēl izloksne, malēniešiem ir sava, bet te ir jāsaprot viena lieta – ne ventiņiem, ne malēniešiem, ne sēļiem nav savas literārās rakstu valodas tradīcijas. Ja latgaliski no 1753. gada ir grāmatas, avīzes, tādu nav ne sēļiem, ne ventiņiem, ne malēniešiem. Jāsaprot arī, ka Latvijā ir oficiālas divas gramatiskās tradīcijas – latgaliešu un latviešu literārā valoda. Un tad man nevar neviens teikt, ka man Popes vai Pampāļu pagastā ir arī sava izloksne, kas visiem jāmācās. Ja Pampāļu pagastā 300 gadu garumā tiktu izdotas grāmatas tūkstošos eksemplāru, ja viņiem būtu vārdnīcas, avīzes un rakstu valodas tradīcijas, tad varētu mācīties arī Pampāļu izloksne. Bet grozies kā gribi, Latvijā ir tikai divas rakstu valodas tradīcijas. Un ja to izprastu, tad viss būtu citādāk. Ir jāsaprot, ka latgaliešu valoda un kultūra nav tas pats, kas malēniešu, sēļu, ventiņu un suitu.

Latgale, latgaliskais un latgaliešu valoda ir Latvijas kultūras bagātība, kura ir mērāma daiļliteratūras darbos, mūzikā, mākslā, kultūras norisēs un tajā citādajā, sirsnīgajā pasauluztverē, kas raksturīga tikai Latgalei. Tā tas ir izveidojies vēsturiski, un šī kultūras mantojuma daļa, kas šobrīd tiek nevis attīstīta, bet vien saglabāta, vēl pagaidām ir dzīva gan valodā, gan tradīcijās, ganm cilvēkos, bet, kā mēs zinām, ja kaut ko nepieraksta, tas tiek ātri aizmirsts.

Avoti:

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/02.05.2020-dokumentala-filma.-laiki.-cilveki.-valoda.-laiki.-cylvaki.-volud.id186528/?fbclid=IwAR23Am8QvszRee8CDfHj4mX2Lro9DgWvlk_EwBvdOqgYrnxTQvors5Wdvxg