Starptautiskās adopcijas ietekme uz starpvalstu politiku ir nenoliedzama. Gan “uzņemošai valstij” (valsts, kuras iedzīvotāji adoptē bērnu no ārvalstīm), gan “sūtītājvalstij” (valsts, kas nosūta bērnu ārvalsts adopcijai) ir jāvienojas par abu valstu interešu respektēšanu un ievērošanu, norāda šā viedokļa paudēja Dace Skudiņa.
Tomēr ir jāatzīst, ka “sūtītājvalstis” bieži uztver “uzņemošās “ valsts intereses kā prioritāras.
Tā visa rezultātā, kad “sūtītājvalsts” cenšas veidot politiku, kur bērni nenonāk ārvalsts adopcijā, bet valsts uzņemas rūpes par saviem bērniem, tā tiek pakļauta starptautiskam spiedienam pielāgoties “uzņemošās valsts” dominējošiem naratīviem.
Ja runājam par starptautisko adopciju uz ASV, tad piekrītu Reičelas Reins Vinslovas (Rachel Rains Winslow “The Best Possible Immigrants”) analīzei, ka to vajag vērtēt četru paradigmu kontekstā, kas ir izveidojušās ASV pēc Otrā pasaules kara. Lai arī viņas pētījums aptver pirmos trīsdesmit gadus pēc kara, šo paradigmu naratīvi joprojām dominē starptautiskās adopcijas jomā. Proti:
1. “Patērētāju paradigma”, ko uztur un atbalsta potenciālie adoptētāji, privātās aģentūras un brīvprātīgie. Tās ietvaros tiek izmantoti tirgus ekonomikas pamatprincipi, lai risinātu sociālas problēmas. Uzsvars tiek likts uz uzņemošās valsts pieprasījumu pēc bērniem un “lielo” bērnu skaitu bērnunamos valstī, kas sūta bērnus uz ASV.
Lai arī agrākais “melnais tirgus” ar bērniem ir stipri ierobežots, tomēr šīs paradigmas naratīvs paredz “perfektā/īstā priekš ģimenes” bērna meklēšanu. Pateicoties šai paradigmai, pastāv arī pāradopcija, kur ģimene pēc bērna adopcijas no viņa pēc kāda laika var arī atteikties, un bērnam tiek meklēta jauna ģimene jau “uzņemošajā” valstī.
Manuprāt, arī viesģimeņu programmas atbalsta šo paradigmu, jo topošās viesģimenes ir tās, kas izvēlas bērnu, kuru uzņemt. Bieži tās ir e-vietnes, kur ir izliktas bērnu fotogrāfijas un īsi apraksti. Ja pēc bērna uzņemšanas ģimenei šķiet, ka šis bērns ir “īstais”, un bērns ir brīvs adopcijai un vēlas būt adoptēts, seko nākamais solis. Viesģimeņu programmu aģentūras sadarbojas ar internacionālo adopciju aģentūrām, kas sāk starptautisko adopciju.
Vēlos arī atgādināt, ka šī paradigma ir atkal aktualizējusies pēdējo četru gadu laikā.
2016.gadā neskaitāmas aģentūras parakstīja vēstuli, pieprasot atcelt ASV federālā līmeņa institūcijas (the Department of State) lēmumus par stingrāku starptautiskās adopcijas procesu kontroli.
Gadu vēlāk 2017.gadā tika nosūtīta vēl viena vēstule.
Šo vēstuli arī parakstīja 3 no šobrīd 7 akreditētajām adopcijas aģentūrām, kas sadarbojas ar Latviju.
2018.gadā federālā līmeņa izpildvara (Office of Children’s Issues within the Department of State) aizliedza aģentūrām izmantot “soft referral” sistēmu (kur ģimene izvēlas bērnu no e-vietnes, pirms ir veikts ģimenes piemērotības skrīnings, un bērns tiek uzlikts “gaidīšanas režīmā/hold” priekš ģimenes).
Adopcijas aģentūras uz to reaģēja noraidoši.
2018. gadā pēc “patērētāju paradigmas” tika arī rakstīta petīcija Amerikas valdībai, lūdzot tās atbalstu tikt galā ar starptautiskās adopcijas krīzi, jo kopš 2004.gada starptautisko adopciju skaits bija sarucis par 80 procentiem.
2. “Bērna labklājības paradigma”, kuru uztur sociālie darbinieki un citi sociālas labklājības profesionāļi, izvirzot bērna intereses kā primārās. Tieši sociāla darba profesiju pārstāvji sistematizēja starptautiskās adopcijas procesus un izveidoja shēmu, kā to pārraudzīt.
Potenciālo adoptētāju skrīningi, kā bērnam tiek izvēlēta ģimene, sociālo darbinieku vizītes pirmsadopcijas procesā un pēcadopcijas pārraudzība ir daļa no šīs shēmas, lai bērns nonāktu “pareizajā” ģimenē un adopcija būtu veiksmīga. Tomēr sarunas par bērna kultūru, identitāti, rasi un nepieciešamība izglītot potenciālos adoptētājus šajos jautājumos ir diezgan jauna prakse starptautiskās adopcijas ietvaros.
Jautājumi, kas, manuprāt, nav līdz galam izvērtēti un uz kuriem norāda pieauguši adoptētie, kā arī sociāla darba pētnieki, – vai profesionāļi, no kuru pakalpojumiem ir atkarīga multimiljonu industrija, var pilnībā pārstāvēt bērnu intereses? Vai sociālie darbinieki pietiekami saprot vēsturisko un paaudžu traumu, ko rada starptautiskā adopcija, lai sniegtu pilnvērtīgu pakalpojumu tiem, kas adoptēti? Vai sociālie darbinieki ir pietiekami izglītoti kultūridentitātes un multikulturālisma jautājumos, lai izvērtētu riskus, nododot bērnu citas kultūras un nacionalitātes pārstāvjiem?
3. “Humānā paradigma”, ko atbalsta dažādas nevalstiskas un reliģiskas organizācijas, uzsverot Amerikas centienus ar starptautiskās adopcijas palīdzību sniegt humāno palīdzību un atbalstu valstīm, kas ir nonākušas krīzē. Šīs paradigmas ietvaros starptautiskai adopcijai tiek piešķirta morāla un garīga (spiritual) nozīme.
Evaņģēlisko kristiešu bāreņu adopcijas kustība ASV ir saņēmusi kritiku no citām valstīm tieši šā iemesla dēļ. Bērni tiek “glābti”, adoptētāji lūdz ziedot, lai segtu adopcijas izmaksas un varētu “atbrīvot” bērnu no bērnunama dzīves.
4. “Attīstības paradigma”, kuru atbalsta vairāki ASV starptautiskās adopcijas polišu veidotāji. Tās ietvaros uzsvars tiek likts uz “pašpalīdzību” un “modernizāciju” jaunattīstības valstīs. Tā vietā, lai valstis nodotu bērnus starptautiskai adopcijai, tām tiek sniegts atbalsts, lai tās rehabilitētu novecojušas infrastruktūras un eventuāli pašas uzņemtos rūpes par saviem bērniem.
Šobrīd viena no labi pazīstamām starptautiskās adopcijas aģentūrām “Bethany Christian Services” neplāno atjaunot savu akreditāciju 2021.gadā, bet ir nolēmusi pilnībā sekot “attīstības paradigmai”, veicinot un stiprinot bioloģiskās ģimenes un bērnus, infrastruktūras uzlabojumus valstīs, ar kurām tā agrāk sadarbojusies.
Šīs paradigmas ir spējušas attīstīties un turpina eksistēt, jo gan ASV Kongress, gan federālā līmeņa institūcijas ir sniegušas atbalstu starptautiskās adopcijas veicināšanai. Šīs paradigmas atspoguļo “uzņemošās” valsts dominējošās rases, dominējošos politiskos un reliģiskos ideālus. Nav šaubu, ka šobrīd ASV kā “uzņemošā valsts” ir motivēta turpināt starptautisko adopciju.
Jautājums ir šāds – kādas ir Latvijas intereses un motivācija, piedaloties starpvalstu politikas veidošanā ar starptautiskās adopcijas palīdzību? Kurā no paradigmām Latvija sevi saredz? Vai Latvijai pietiks spēka nepadoties “spiedienam”, bet gūt savus secinājumus un spriest par valsts un valsts iedzīvotāju interesēm?
