Kas notiek Gotlandē?

Zināmā mērā tur izveidojusies pat publiska „kara zona“. Proti – vietējie dzen projām iebraucējus, bet viesi par to apvainojas. Īpaši vietējiem nepatīk atpūtnieki no Stokholmas, jo šajā valsts zonā ir konstatēts līdz šim augstākais saslimušo procents.

Vasaras atvaļinājuma vieta

Populārākās iekšzemes vasaras atvaļinājumu vietas ir tā saucamais vakara rietumkrasts jeb Bohuslēne (pie Ziemeļjūras) un Gotlande (Baltijas jūrā). Daudziem stokholmiešiem tur pieder vasarnīcas, un īpašumu vērtība šajos reģionos mēdz būt augsta. Tautas valodā galvaspilsētas iedzīvotājus valstī (provincē) mēdz dēvēt par „nulle astoņniekiem“, kas saistās ar veco telefona indeksa prefiksu. Raksturīgu tieši Stokholmai, t.i., 08. Lieki komentēt, kā „laucinieki“ raksturo „nulleastotniekus“, – ironiski un kritiski. Tagad konflikts starp salas pamatiedzīvotājiem un Gotlandes „iedzimtajiem“ saasinājies īpaši asi saistībā ar koronas epidēmiju. Tā kā uz salas nav lielu slimnīcu un vietējie nevēlas uzņemties atbildību par tiem, kas atbrauc un paliek šeit slimi ar Covid-19, tad medijos saklausāmi skaļi aicinājumi nebraukt uz Gotlandi un pavadīt vasaru „savā Stokholmā“.

Galvaspilsētas viesi uzskata, ka gotlandieši ir muļķi un sliņķi, jo tūristi taču maksā par pakalpojumiem un dod Gotlandei naudu. Taču vietēji kašķējas pretī un apgalvo, ka nevēlas inficēties ar Covid-19 un pie viena strādāt par slimo tūristu apkalpojošo personālu.

Kas tur notiek?

Protams, visi atceras, kas notika Sāmu salā (pie Igaunijas) un Vrangu salā (pie Gēteborgas), kad gandrīz visi salas iedzīvotāji tur inficējās ar Covid-19. Iebrauca viesi no Itālijas un citām Eiropas vietām un piedalījās kopīgos baznīcas pasākumos. Pēc tam lielākā daļa salas iedzīvotāju saslima. Tagad no šādiem scenārijiem ir sabijušies gotlandieši. Vismaz ¼ turienes iedzīvotāju veido slimības riska grupu. Pagaidām nav ziņu, ka salā sāktos epidēmija. Viss ir mierīgi. Taču kas notiks, kad iedzīvotāju skaits desmitkāršosies (kā tas parasti mēdz notikt vasarās)? Visas kafejnīcas un restorāni atvērsies un pa ielām streipuļos apdzērušies tūristi? Līdz šim valsts līmenī tiek lūgts bez būtiska nebraukt iemesla uz Gotlandi. Tauta paklausīja Lieldienās (aprīlī), Debesbraukšanas dienā (maijā) un Karoga dienā (jūnijā). Taču brīdī, kad vasaras atvaļinājums stāv uz sliekšņa (jūlijā), sabiedrība pēkšņi nevēlas nekādus ierobežojumus.

Šodien pēc krosiņa pa liedagu atgriezos mājās pa ceļu gar stāvvietu. Kāda jauna sieviete kakināja savu bērnu tieši uz gājēju smilšu takas. Viņai esot bail četrgadnieku ienest krūmiņos, jo tur (droši vien!) rāpojot indīgas ērces. Vietējo ateju viņa nelietošot, jo tur smirdot. Mūsu saruna notika šeit – Latvijas pusē. Tūristu iecienītā pludmalē, Pāvilostas novadā. Tūriste ar modeles stāju atbrauc un piekakā takas. Mēs vietējie paciešam un esam saprotoši. Tāpēc es saprotu Gotlandes nepatiku pret tūristiem no infekcijas skartās zonas.

Pārspīlējumu stihija

Epidēmijas iespaidā vietēji ir kļuvuši arī nedaudz savādi. Tiek dibinātas Facebook aktīvistu grupas, kas izspiego iebraucējus. Ja kāds fotografē pats sevi, tad tas ir iebraucējs un viņu jāpalūdz aizbraukt. Īpaši aktīvie pat pieprasīja pasažieru sarakstus no prāmjiem, lai nelaistu iekšā personas, kas nav salā pierakstītas. Tiek stāstītas anekdotes un joku stāsti par to, kā vietējie „uznirst“ vasarnieku dārzā un pieprasa „vākties atpakaļ uz savu Stokholmu“.

Jo specifiskāks ir noteikts reģions, jo lielāks ir tā tūrisma magnētisms. To gotlandieši saprot.

Kāda ir mana pieredze? Esmu bijusi Gotlandē vairākas reizes. Man patīk rauki, garšo viņu maize, un vienmēr esmu apbrīnojusi, cik lieliski salas iedzīvotāju prot saglabāt savu unikalitāti. To pašu, kuru Latvijas jūrmalciemi ir zaudējuši 50 padomijas gados un nespēj atgūt joprojām tur, kur pie varas turpina valdīt sovjetisti. Tie paši, kas kāpās rok dīķus un Latvijā saprot vasaras atpūtu pie jūras kā šašļikcepēju paradīzi ar tukšiem sporta laukumiem fonā.

Reiz brauciena laikā pa Gotlandi bērni pieprasīja limonādi. Iebraucām mazā lauku bodītē, ceļa malā. Tur neviens aiz letes nestāvēja, bet veikala plaukti bija pilni ar pudelītēm, precēm un dažādām mantām. Kā jau tas „piparbodē“ pieņemts. Uz letes bija vēstījums – „paņem preci, kuru vēlies, un atstāj naudu kārbiņā. Man nav laika tirgoties, jo jāstrādā vērtīgāks un svarīgāks darbs uz lauka“. Tā arī izdarījām. Meita pēc tam ilgi bažījās par to, kā tam veikalniekam klājas.

Vai tur dzīvo bagāti ļaudis, kas tagad var bezkaunīgi izturēties pret tūristiem? Nē, salas iedzīvotāji ilgi tika pieskaitīti valsts trūcīgāko iedzīvotāju kategorijai. Viņiem vēsturiski vienmēr bijusi maza rocība, salīdzinoši īss dzīves ilgums un lēns dzīves standarta pieaugums (salīdzinājumā ar cietzemes pašvaldībām). Starp citu, pirmo lokālo televīzijas staciju SVT izslēdza tieši Gotlandē, taču divu mēnešu atpūta turīgākajiem zviedriem tur nozīmē ļoti daudz. Tā ir viesošanās ar glanci: peldot, sauļojoties un pieprasot vietējiem nokrāsot sētu, salabot jumtu, apkalpot visādā veidā. Kā jau tas turīgajiem galvaspilsētas viesiem ierasts. Proti – paņemt, baudīt un pēc tam aizbraukt.

Tūrisma sezona ir svarīga arī šai salai. Tieši tāpat kā visai ceļojumu un atpūtas industrijai. Ar ko tas viss beigsies?

Pats galvenais – iemācieties uzvesties kā gotlandieši, ja vasaras atvaļinājuma ceļš jūs aizvedīs šogad uz šo salu. Tepat līdzās. Proti – viņi brauc ar automašīnu ļoti lēni. Kāpēc? Tāpēc, ka visapkārt ir ļoti daiļa ainava. Skaista daba. Tikai idiots steidzas un vidi neievēro.

Gotlandieši to pamana, ciena un bauda.

Tad nu brauksim lēni un pārvietosimies, ievērojot distanci.

Tad viss būs labi arī tūristam Gotlandē.