Nometnes skolotājs: bērns beidzot var būt bērns, nevis kā ikdienā jārūpējas par saviem vecākiem

FOTO: No personīgā arhīva

Ne viena vien meitene bērnībā, atbildot uz jautājumu - par ko gribi kļūt, kad izaugsi, atbildējusi – par bērnudārza audzinātāju. Jo tieši viņas dārziņa audzinātāja ir bijusi visforšākā, vismīļākā utt. Noteikti arī daudzi puiši, vērojot savu sporta treneri vai skolotāju, nolēmuši – arī es gribu būt tāds kā viņš un mācīt bērniem spēlēt futbolu vai hokeju. Šādas asociācijas neviļus radās, veidojot mūsu nākamo stāstu par Latvijas Bērnu fonda nometnēm.

«Bērnu fonda komandas vidū ir vairāki cilvēki, kas nometni pazīst no visām pusēm. Savulaik viņi ir bijuši nometņu dalībnieki, tagad - pulciņu vadītāji un audzinātāji.»

Topošā farmaceite Zane Zaķe 8 gadu vecumā pirmo reizi piedalījās Latvijas Bērnu fonda nometnē, jo devās līdzi mammai Elgai Zaķei, kura tur strādāja par mediķi. Zane nometni gaidījusi katru gadu, tādēļ saprot bērnus, kuri tagad ļoti, ļoti gaida šīs 10 neaizmirstamās vasaras dienas. Tikai sajūtu līmenī Zane atceras savu pirmo nometni kā dalībniece, toties pirmā nometne, kur strādāja par aprūpētāju, palikusi labā atmiņā.

«Uztraukuma īsti nebija. Vairāk tas nogurums. Slodze bija par aprūpētāju,» stāsta nometņu dalībniece un darbiniece Zane Zaķe. «Nakts vidū bērns var istabā ienākt sasapņojies ar murgiem. Vai mazums kaut kas var notikt.»

Bērnu fonda nometnēs Zane strādā jau piecus gadus un no aprūpētājas pārgājusi uz rokdarbu pulciņu vadītājas darbu: «Atceros, ka bērnībā tieši par pulciņu skolotāju es gribēju strādāt nometnē. Kad radās tās idejas, ko varētu darīt, tad arī pienāca tas laiks. Kad varēju beidzot pati īstenot.» 

Zane atzīst – lai arī jebkurš darbs nometnē ir grūts un ļoti atbildīgs, prieks un gandarījums, ja redzi – laika gaitā īpašo bērnu veselība uzlabojas.

«Kad es sāku strādāt kā aprūpētāja, pirmajā gadā par aprūpējamo bija viena meitenīte, kurai vajadzēja palīdzēt paēst, aiziet uz tualeti, mazgāties, protams, visu laiku asistēt, kamēr kustējās un gāja. Un, strādājot šos gadus, prieks redzēt, ka vecāki ar viņu ir ļoti strādājuši, viņa pati var visu darīt. Tik no malas paskati, pieskati, bet – ēd, iet uz tualeti, ģērbjas pati. To ir prieks redzēt,» priecīga ir Zane.

Mākslas eksperts Rolands Melderis ikdienā strādā Ed. Smiļģa Teātra muzejā, bet atvaļinājuma laikā jau devīto gadu desmit dienas ir audzinātājs Bērnu fonda rīkotajās nometnēs. Bērnībā, 12 gadu vecumā, pirmo reizi turp devies līdzi mammai, kura bijusi šo nometņu vadītāja.

«Sanāca mums ar brāli būt ne tikai dalībniekiem, bet arī jau nedaudz pieskatīt vismaz savu istabiņu. Mamma teica: uzmetiet aci vai kaut ko palīdziet. Un tā arī sākās,» atceras  LBF nometņu dalībnieks un darbinieks Rolands Melderis.

Visvairāk Rolands ir strādājis nometnēs bērniem ar īpašām vajadzībām. Komandai visgrūtākais laiks ir divas nedēļas pirms nometnes, kad viss jāizdomā, jāsaplāno un jāpārbauda. Turklāt jebkurai situācijai nedrīkst būt tikai plāns A. Ir nepieciešams arī plāns B un C, jo nometnei jābūt aizraujošai visiem bērniem – atbilstoši viņu interesēm un spējām.

«Bērns kā personība, lai viņš nejūtas ar kaut ko atšķirīgs. Ļaut viņam justies kā bērnam. Kā normālam parastam bērnam. Dot dažādas aktivitātes. Cik katrs var izdarīt, protams... katram savu spēju robežās,» Tā Rolands.

Nereti nometnēs ir bērni arī no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Piedzīvojums 10 dienu garumā ļauj viņiem atgriezties bērnībā.

«Katru gadu jau viņas ir svarīgas. Šī iespēja būt ārpus mājas bērniem, kam varbūt sociālās problēmas ir. Viņš nonāk tādā vidē, kur viņš var būt parasts bērns. Nevis rūpēties par saviem vecākiem, kuriem ir problēmas, viņš tiešām var būt beidzot bērns. Un nedomāt par lietām, ko taisīt ēst utt. Tu vari vienkārši izklaidēties un apgūt jaunas lietas. Iegūt draugus,» uzsver LBF vadītājs.

Tā kā Rolands ir izbaudījis nometni no abām pusēm, nešaubīgi var nosaukt kritiskāko punktu dienas režīmā.

«Došanās pie miera. Tā visiem audzinātājiem ir trakākā lieta. Kāpēc? Jo neviens jau negrib iet gulēt. Es pats, kad biju šajā posmā kā dalībnieks, nekad jau negāju noteiktajā laikā gulēt. Parunāties, paākstīties. Meitenes blakus istabā - paamizēties,» nosmej Rolands.

Savu desmit dienu darba un pūliņu rezultātu parasti var redzēt dažādos ikdienišķos, bet ļoti būtiskos sīkumos.

«Ir arī higiēnas lietas, cīnies un skaidro, lai neliek netīrās zeķes ar tīrajām kopā. Un redzi, ka uz nometnes beigām viņš pats pienāk klāt un stāsta: skolotāj, netīrās stāv tur, tīrās tur,» smaida nometnes vadītājs.

Darbs Latvijas Bērnu fonda rīkotajās nometnēs gan Zanei, gan Rolandam ir kļuvis par pašsaprotamu, grūtu, bet reizē arī gandarījumu pilnu vasaras vaļasprieku. Tiesa, abi jaunieši atzīst – ja nebūtu bērnības pieredzes, visticamāk, par šādu iespēju nemaz nezinātu. 

FOTO: publicitātes

Uz augšu