Sieviešu mode nacistiskajā Vācijā bija ļoti problemātiska nacistu amatpersonām. Sievietes bija pieradušas tērpties pēc franču smalkumiem, kas radīja košas personības, bet āriešu ideālo sievieti vajadzēja piesiet pie mājas, virtuves un bērniem. Un tad radās zīmols "ADEFA"...

"ADEFA" - tapis no paša ārieša pieskāriena un gudrā prāta

"ADEFA" (no vācu valodas - Arbeitsgemeinschaft deutsch-arischer Fabrikanten der Bekleidungsindustrie) nozīmēja, ka apģērbs ražots apģērbu industrijas vācu-āriešu rūpnieku savienībā. Jeb īsāk sakot, apģērbs tapis no paša ārieša pieskāriena un gudrā prāta. 

FOTO: Ekrānuzņēmums

"Adefa" bija apģērbu industrijas savienība, kuru Vācijā 1933. gada maijā izveidoja Georgs Rīgels. Tai bija līdzīgi mērķi kā "Deutsches Mode-Institut", kas bija saistīts ar Trešā Reiha Sabiedrības apgaismības un propagandas ministriju.

FOTO: Ekrānuzņēmums

"Galvenais mērķis bija panākt, lai vācu modes industrija nonāktu vāciešu īpašumā, jebkādi izslēdzot Vācijas ebrejus no šīs nozares. Jāatzīmē, ka tolaik Vācijā labākie drēbnieki un audumu ražotāji bija tieši ebreji," stāsta raidījuma "Hitler's World: The Post-War Plan: Nazification" vadītājs, vēsturnieks Gajs Valters.

Deviņdesmit septiņus procentus tekstilizstrādājumu Vācijā ražoja ebreji, un šo situāciju vajadzēja ātri mainīt. 

FOTO: Ekrānuzņēmums

Bet vācietēm patīk ebreju darinātie tērpi... Kā ar mežģīnēm un samtu?

Franču modes namu ietekmē un ar ebreju prasmīgajām rokām tolaik Vācijas mode bija patiešām izsmalcināta. Tērpi bija eleganti un gaumīgi.

"Smalkie aksesuāri piešķīra kleitai vairākas dzīvības, un katra vāciete varēja izskatīties gluži kā no smalkām aprindām. Bet tas nekādi vairs tā nevarēja turpināties," stāsta vēstures eksperts Gajs Valters.

FOTO: Ekrānšāviņš

Nacistu ideoloģija nedrīkstēja pieļaut:

* ka ebreji turpina ražot un darināt vāciešu - āriešu garderobi;

* ka apģērbi vai audumi tiek importēti.

Tomēr tas nebija tik vienkārši realizējams, jo, kā stāsta vēsturnieks Valters,

pat Magda Gēbelsa kundze nespēja atteikties no sava uzticamā ebreju drēbnieka un šuvēja, kas nozīmēja, ka viņu darbs bija perfekts un pēc tā laika modernās franču modes. "Ar ebrejiem zudīs elegance," - tie ir viņas vārdi.

FOTO: Ekrānuzņēmums

Otrs klupšanas akmens bija zīda, samta, zamšādas, satīna, mežģīņu imports, Vācijā tos neražoja. Bet bez šiem audumiem tērpi top pelēki un garlaicīgi.

Slavenais vācu tekstils, kam nepieskārās ebreju rokas, nekādi nespēja gūt popularitāti un dāmu atbalstu.

"ADEFA" propaganda - esi patriotiska un nēsā Dirndl tērpu!

"ADEFA"  filosofija iebilda pret franču stilistisko ietekmi vācu modes industrijā, it īpaši pret "La Garçonne" jeb amorālo flaperu* stilu, kas bija iesakņojies jau arī Vācijā. 

Divdesmitajos gados radies flaperu stils atspoguļoja sievietes izvēles brīvību gan apģērba, gan frizūras un kosmētikas izvēlē. Flaperu mode sievietēm pieļāva īsus matu griezumus, izaicinošas frizūras, koši krāsotas lūpas, smalki izdzītus uzacu lokus un pat cigareti zobos. Klausoties citviet nepieņemto džezu, dāmas izaicinoši kustināja gurnus kleitās virs ceļgala un ļāva publiski skūpstīt kaklu vīrietim, ar kuru tikko iepazinušās. 

"ADEFA"  noliedza šīs vaļības, mudinot sievietes vairāk orientēties uz tautisko jeb etnisko stilu. Patiesībā jau izvēles nebija, jo nebija ko likt pretī smalkajiem tērpu modeļiem, ko vācietes bija ieradušas valkāt. 

FOTO: Ekrānuzņēmums

Tāpēc "ADEFA" sāka propagandu, aicinot sievietes nēsāt tautastērpiem līdzīgos "Dirndl"* tērpus. 

* "Dirndl" radies no vācu vārda Dirn(e), kura nozīme ir "meitene"/"jauna sieviete". Mūsdienās šo vārdu vācu valodā gan vairāk lieto kā "prostitūtas" apzīmējumu. Bavārijā un Austrijā "Dirndl" var nozīmēt gan jaunu sievieti, gan kleitu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by 𝔼𝕧𝕒 𝔸𝕟𝕟𝕒 ℙ𝕒𝕦𝕝𝕒 𝔹/ℍ (@eva.braun.official) on

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Inside the Reich (@inside_the_reich) on

Dirndls ir kleitas nosaukums, ko valkā Vācijas dienvidos, Austrijā, Lihtenšteinā, Šveicē un Alpu reģionos Itālijā. Dirndls ir tautastērps, un mūsdienās to parasti uzskata par Alpu sieviešu un meiteņu tradicionālu kleitu. Tā attīstījās 19. gadsimtā, balstoties uz Alpu zemnieku tradicionālo apģērbu. 

FOTO: Ekrānuzņēmums

Dažādos plakātos un citos plašsaziņas līdzekļu veidos šī ideālistiskā nacistu sieviete bija stipra, auglīga un valkāja vēsturiski tradicionālos vācu apģērbus.

Vācu apavu ražošana, kas izgāžas. Un tomēr nekādi bez ebrejiem

Vācija sāka arī apavu ražošanu, bet arī tas neizdevās, jo nebija prasmju, bet kurpniekmeistarus noliedza to etniskās piederības dēļ. Apavi bija neērti, spieda un grauza vācu dāmu kājas, un tas viss draudēja ar izgāšanos. Tad radās ideja, ka apavi ir jāienēsā pirms pārdošanas. 

"Zaksenhauzenē, kas bija viena no pirmajām nacistu uzbūvētajām koncentrācijas nometnēm, kurā no 1936. līdz 1945. gadam bija ieslodzīti vairāk nekā 200 000 cilvēku, sāka "apavu ienēsāšanas kampaņu". Sievietēm, noejot līdz pat 40 km dienā, bija jāpadara vāciešu ražotos apavus ērtus. Varam iedomāties, cik tas bija sāpīgi un grūti, ik dienu nostaigāt vairākus kilometrus kurpēs, kas apzināti tev izsniegtas par mazu," stāsta vēsturnieks.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Peter Reynold (@peter.reynold4) on

Reiha apģērba karte

1939. gada 14. novembrī, divus mēnešus pēc Otrā pasaules kara sākuma, valdība izdeva pirmo "Reichskleiderkarte" (jeb Reiha apģērba karti). Šī normēšanas sistēma tika izstrādāta, lai kara laikā nodrošinātu civiliedzīvotāju taisnīgu un pietiekamu apgādi ar  apaviem, apģērbu un tekstilizstrādājumiem. Protams, Vācijas ebreji, kurus uzskatīja par necienīgiem saņemt pat minimālu atbalstu, 1940. gadā nesaņēma nevienu apģērba kuponu. Apģērba kartes pamatā bija punktu sistēma, no kuras saņēmējs divu mēnešu laikā nevarēja izmantot vairāk kā 25 punktus. 

Rakstā izmantota informācija no "Viasat History" raidījuma "Hitler's World: The Post-War Plan: Nazification".