Lūse: Mēs visi atrodamies riska grupā
Uz robežas

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Sociālantropoloģes Agitas Lūses ekspertīze ir psihiskās veselības joma sabiedrības attieksmju un uztveres kontekstā – gan vēsturē, gan mūsdienās, Eiropā un citviet pasaulē. Rīgas Stradiņa universitātē Agita Lūse lasa kursus “Medicīnas antropoloģija”, “Kā saprast ārprātu?” u.c., kā arī ir pētniece valsts pētījumu programmās, savukārt doktora grādu ieguvusi Lielbritānijā.

Šo interviju TVNET mēs veicam sižetu sērijas “Uz robežas – psihiskā veselība šodienas acīm” ietvaros, aktualizējot jautājumu par psihiskās veselības vietu mūsdienu sabiedrībā. 

Kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret psihiskās veselības traucējumiem un kādus posmus mēs Rietumu sabiedrības vēsturē varam izšķirt šajā attieksmē?

Klasisks skatījums uz psihiskās ārstniecības vēsturi ir ienācis, protams, līdz ar Mišela Fuko diezgan fundamentālo darbu “Āprātības vēsture”, kur viņš tieši skatās Eiropas pieejas un paradigmas - kā tās ir mainījušās kopš renesanses laikiem. Kopumā varētu teikt, ka skatījumu ļoti ietekmēja racionalitātes jeb apgaismības idejas, jo racionālisma filosofija 17.gs. lika pastiprināti interesēties par to, kā prāts darbojas un kādēļ kādreiz šis te prāts nedarbojas tā kā vēlētos. Līdz ar to 17.gs.arī sākās ārprāta pazīmes izrādoša cilvēku telpiska nodalīšana. 

Neracionalitātes izpausmes tika telpiski nodalītas, segregētas tā sauktajos darba namos, patversmēs. Tātad sabiedrībai neērti cilvēki - tie varēja būt klaidoņi, tie varēja būt ubagi, tie varēja būt arī prostitūtas un arī cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nerīkojās ļoti racionāli savā uzvedībā ikdienā. Viņi tika ievietoti speciālās institūcijās ar tādu nolūku – varbūt viņus varētu uzlabot, izlabot, pārmācīt, celt viņu morāli – tātad darīt sabiedrībai noderīgākus. Lūk, neērtie elementi.

18.gs. jau parādās specializētās psihiatriskās dziedinātavas, kur vairs ārprātīgie nav kopā ar klaidoņiem un ubagiem, bet jau ar tādu domu, ka tad, ja viņus ievietos institūcijā, viņus varētu kaut kā arī mēģināt ar medicīnas palīdzību apārstēt. Šajā periodā, protams, arī tādas pozitīvas iezīmes parādās, teiksim, izcilais franču psihiatrs Pinels bija tas, kurš pateica – ārprātīgos vajag atbrīvot no ķēdēm, ar kādām viņi pirms tam bija nereti šajās institūcijās piesaistīti, ierobežoti. Viņš vērsa interesi uz to, ka tiešām ar medicīnas līdzekļiem varētu palīdzēt šīm  dvēselēm. Nevis tikai kā neērtus elementus uztvēra, bet arī kā līdzcilvēkus, kuri ir tiešām cietēji. 

Tā ka 18.gs.bija savā ziņā pretrunīgs: no vienas puses – norobežošana, segregācija, no otras puses arī, dažkārt tiešām īpaši ar tādu motivētu ārstu starpniecību – mēģinājumi palīdzēt. Protams, tajā laikmetā līdzekļu nebija pārāk daudz. Kad Medicīnas muzejā notika izstāde “Trakokreklu stāsts”, tad es atceros spilgti, jā, tur bija arī liecības no Broces pierakstiem un zīmējumiem Rīgas Ārprātīgo namā, kas jau pastēvēja no 18.gs.beigām. Tur atradās grūtsirdīgie, epileptiķi, arī apsēstie - kā viņš tos raksturo. Un tie paņēmieni, kā viņus ārstēt, bija, teiksim, driģenes, baldriāns, varbūt arī asins nolaišana, vemšanas izraisīšana. Citās valstīs tas spektrs bija krietni plašāks, bet nereti šie līdzekļi bija nežēlīgi un ar samērā īslaicīgu efektu.

Attiecīgi 19.gs. ir  vairāk tāds psihiatrijas profesionālas noformēšanās laiks un arī psihiatri iegūst profesionālo identitāti atšķirībā no radniecīgām profesijām, teiksim, no neirologiem, kaut sākotnēji šis prestižs bija diezgan zems. Es vairāk pārzinu britu psihiatrijas vēsturi, jo manas studijas ar to saistījās un arī varbūt vairāk literatūras par to ir pieejamas. Britu psihiatri bieži vien bija vienkārši pārraugi šajās psihiatriskajās patversmēs, kur uz diezgan lielu skaitu, varbūt uz vairākiem simtiem iemītnieku, bija tikai viens ārsts. Un tad tas bija vairāk uzdevums viņus uzraudzīt, lai viņi kaut kur neklaiņo, lai paši sev nenodara pāri, jo tas ārstniecības spektrs bija diezgan ierobežots. Un patiesībā tikai 20.gs. vidū, izvēršoties farmācijas pētījumiem un arī palielinoties tomēr pacientu un viņu tuvinieku protestam pret tādām diezgan skarbām ārstniecības metodēm, parādījās iespēja farmakoloģiski un daudz efektīvāk ārstēt. Tā norobežošana un institucionalizācija dažos gadījumos vairs nebija vajadzīga.

20.gadsimts ir pārsātināts ar dažādiem notikumiem Eiropas vēsturē – kā tas izpaudās psihiskās veselības aprūpē?

Tātad, runājot par psihiskās veselības aprūpi vispār un varbūt par cilvēku priekšstatiem, jā, nu tas 20.gs. tiešām varbūt ir visnozīmīgāko pārmaiņu laikmets, jo psihiatrija tiešām 20.gs. laikā tika humanizēta, lai gan gadsimta pirmajā pusē arī izgāja cauri tādiem ļoti krasiem periodiem. Bija periods, kad psihiski neveselos cilvēkus uzskatīja ne tikai par sadzīvei traucējošiem, bet pat par cilvēku rases veselībai traucējošiem. Eigēnikas ideju iespaidā šos cilvēkus sterilizēja daudzās Eiropas valstīs, un jāsaka, ka dažās valstīs pat vēl līdz 70.gadiem. 

Nacistiskās Vācijas un Austrijas iestādēs pat ievērojamu skaitu cilvēku ar kādiem garīgiem  traucējumiem iznīcināja, un diemžēl šī vēsture bieži vien ir bijusi arī noklusēta un apslēpta. Pirms kādiem 10 gadiem viens amerikāņu režisors uzņēma dokumentālu filmu “Pelēkā viela”... Viņš devās uz Austriju, un izrādījās, ka cilvēks, kurš nacistiskajā periodā bija atbildīgā amatā, vēl aizvien bija dzīvs, viņš bija palicis praktiski nesodīts, lai gan viņa lēmumu rezultātā bija iznīcināti 6000 bērni, definējot viņus kā nevērtīgus, kā reprodukcijai nevēlamus. 

Un tikai kādai sabiedriskai organizācijai šo te jautājumu izgaismojot, tika veikta mirstīgo atlieku pārapbedīšana, pulcējoties bojā gājušo bērnu tuviniekiem. Tātad visus tos daudzos gadus, līdz kaut kādam divtūkstoš kuram tur gadam, patiesībā jautājums tika noklusēts. Protams tas bija neērts jautājums, tas bija ārkārtīgi sāpīgs un traģisks daudziem. Bet tas, ka sabiedrībā ir vēl diezgan daudz slāņu, kuri labprātāk aizmirstu, aizzīmogotu un atstātu aizmiršanai šos jautājumus, tas ir fakts. Arī Latvijā nav pietiekami daudz tādas atmiņu politikas, ir raksti, ir pētījumi arī par nacistisko periodu, kā cieta un gāja bojā ļoti liels skaits psihiatrisko dziedinātavu iemītnieku, bet nav bijis tāda sabiedrības rituāla, tādas pieminēšanas, godināšanas. 

Es zinu, ka Strenčos, piemēram, ir uzstādīts piemiņas akmens bojāgājušajiem dziedinātavas iemītniekiem, bet tas arī diezgan maz cilvēkiem ir zināms. Man gadījās būt Strenčos uz tādu īsu laiku komandējumā. Un es domāju, noteikti apmeklēšu to akmeni, bet izrādās, ka tas akmens ir diezgan tālu no pilsētas centra un ne tik viegli atrodams, un ne tik viegli tur var arī nokļūt. Nu tā, tas ir par to tumšo pusi... 

Un par gaišo pusi 20.gadsimtā?

20.gs. gaitā, protams, aizvien vairāk attīstījās pacientu tiesību aizstāvības kustība. Tad arī vietās, institūcijās, kur vēl bija saglabājušies fiziski ierobežojumi, tika mēģināts veikt reformas sabiedrības spiediena rezultātā. Piemēram, Čehijā vēl pirms dažiem gadiem tika ziņoti gadījumi, kad cilvēks tiek ieslodzīts būrī. Mēs šeit, protams, runājam par izņēmumiem, bet vēsturiski tā ir bijusi norma, un sabiedrībām nereti ir ļoti grūti atteikties no stereotipiem, jo tas ir savā ziņā vienkāršākais variants -  cilvēku vienkārši izolēt, nogrūst kaut kur, atstāt novārtā. Arī Latvijā, protams, Ainažu piemērs arī nav no tiem ērtākajiem nevienam, un tas ir kā karsts kartupelis. Tas arī liecina par mūsu nevēlēšanos risināt problēmas, bet nogrūst tās kaut kur. 

Pirms kādiem gadiem sešiem septiņiem ir izdota grāmata par eigēniku Baltijas valstīs, grāmatu ir sastādījis viens vācu vēsturnieks. Un tur ir raksti par visām trim Baltijas valstīm, bet par Latviju ir rakstījis, jā, kāds no Rietumeiropas - no Latvijas vidus medicīnas vēsturnieki tur neparādās. Ir arī dažas pretrunīgas personības arī mediķu vidū bijušas 40.gados, patiesībā jau 30.gados - eigēnikas entuziasti. Un tas ir tāds vēl aizvien neērts jautājums, jo tas kaut kā atstāj tomēr iespaidu arī par psihiatriju kopumā. No šī iespaida, protams, labprātāk šodienas ārsti vēlētos, protams, attālināties. Mūsdienās ir pilnīgi cita paaudze, viņiem ar šīm pretrunīgajām personībām nav bijis nekāda kontakta, nav bijusi nekāda tieša ietekme. Bet tomēr, manuprāt, atšķirībā no kādām citām Eiropas valstīm Latvijā ir ļoti maz vēl darīts, lai šo te pretrunību kaut kā saprastu un arī sabiedrībai varbūt ļautu izdiskutēt, kuras ir tās robežas, kuras nedrīkstēja pārkāpt un kuras arī nākotnē nedrīkstētu pieļaut, ka tiek pārkāptas.

Par 20.gadsimta otru pusi - farmakoloģiskais progress, vai, teiksim, drīzāk farmakoloģijas dominance, jo ne vienmēr to var saukt par progresu, ļāva, protams, aizvien vairāk cilvēkus ārstēt ārpus institūcijām, tātad ambulatori, līdz ar to šie riski cilvēktiesību ierobežojumiem kļuva daudz mazāki. Tas arī nozīmēja, ka pacients drīzāk kļūst par tādu sabiedroto vai otrādi – ārsts kļūst par sabiedroto pacientam, ne tik daudz par uzraugu.

Taču šis jaunais modelis arī ne vienmēr tā viegli iegājās, jo tā ideja tāda, ka pacients ir līdzestīgs un ka ārsts viņam paskaidro, kas un kāpēc, un ko mēs te kopā varam atrisināt. Bet ir arī, protams, gadījumi, kad pacienti negrib sadarboties, un tad ir grūtāk. Zālēm, protams, mēdz būt blaknes, un jautājums ir, cik tas pacients tolerē šīs blaknes, vai viņš ir ar mieru riskēt un mēģināt nākamās zāles, ja pirmās neder, vai arī viņš vienkārši pasaka – nē, zāles man uzdzen nelabumu, ir sliktāk, nevis labāk, es vispār nelietošu zāles. Jā, tas ir arī tāds dialoga darbs. Starp citu, Fuko grāmatā, kuru es minēju, ir tāds spilgts teikums: “Psihiatrijas valoda ir monologs... psihiatra monologs par ārprātību.” Tātad šis monologs bieži vien diemžēl netiek pārrauts ar dialogu.

Kāda ir tieši Latvijas situācija laikmeta griežos?

Runājot par vēsturiskiem periodiem, psihiatriskā aprūpe kļūst pieejama samērā vēlu, praktiski tā ir tikai 19.gs. otrā puse, un tad arī šī te aprūpe ir vairāk tāda uzraudzīšana, pieskatīšana, savā ziņā psihiatrijas pacients nereti arī tiek uztverts kā aizbilstamais, kā tāds bērnišķīgs, pats pār sevi nespējīgs turēt kontroli. Tikai 20.gs. gaitā psihiskā aprūpe pamazām kļūst iedarbīgāka un ļauj arī cilvēkam atgriezties aktīvā darba dzīvē, sabiedriskajās attiecībās, partnerattiecībās - tas notiek lēni un ne tik gludi. 

Un, ja runā par 20.gs. sākumu, tad, protams, tas, ka Latvijas universitātē tika nodibināta psihiatrijas katedra un Hermanis Buduls, kurš atgriezies no Tartu ar doktora grādu, ar milzīgu iedvesmu ķērās pie šīs jomas attīstīšanas Latvijā un arī vadīja Sarkankalna slimnīcu, vairāk pazīstamu kā Rotenberga, ir liels solis. Tā bija samērā neliela klīnika, bet jau mūsdienīga tajā laikā, jo Buduls bija tāds jaunā laikmeta cilvēks, nebija vairs vienkārši uzraugs, centās atrast arī dziedināšanas paņēmienus, glāba II pasaules kara laikā pacientus no represijām. 

Vēl varbūt svarīgi arī atzīmēt, ka apmēram vienā laikā ar Rīgas psihiatrisko dziedinātavu, Aleksandra augstumiem, arī Jelgavā izveidojās Ģintermuižas slimnīca. Tātad zināmam skaitam cietēju kļuva pieejama aprūpe. Strenčos 20.gs. sākumā - tā savā laikā skaitījās cariskajā impērijā pati modernākā dziedinātava. No otras puses, jā, arī kādēļ tika ieguldīts šajās te dziedinātavās, tas vēl aizvien bija tas pats modelis, ka neērtos cilvēkus vajag pieskatīt, vajag norobežot, un Strenču slimnīcas veidošana sakrita tātad ar tādu šķirisku spriedzes pastiprināšanos. Tas bija samērā likumsakarīgi, ka tādus nemierīgākus cilvēkus, kuri varēja aizrauties arī ar kādām politiskām idejām, bija iespēja šādi izolēt un tad nodefinēt nevis kā nemierniekus vai dumpiniekus, vai revolucionārus, bet nodēvēt par vājprātīgiem.

Par politisko pusi...

Politisks jautājums ir arī periods 30.gados, kad izveidojās Latvijā Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts, kur tomēr bija spēcīgs eigēnikas ideju iespaids - šķirot cilvēkus mūsējos un ne mūsējos vai mums derīgajos un mums nederīgajos, kur, nu tomēr, arī tādas rasistiskas idejas daļēji tika ietvertas. Ja runā par padomju periodu, tad, protams, mainījās veids, kā klasificē slimības. Starptautiskā klasifikācija, ko izstrādāja Pasaules Veselības organizācija, tika adaptēta PSRS, bet caur tulkojumiem – un tajās adaptācijās tomēr ir arī zināmas uzsvaru maiņas, kā rezultātā dažas diagnozes, kas bija diezgan pazīstamas un bieži izmantotas citviet pasaulē, Rietumvalstīs īpaši, - PSRS neparādījās. 

Tas arī nozīmēja, ka varbūt tādas mazāk stigmatizētas diagnozes nebija tik raksturīgas un tās diagnozes, kas bija, tās visas bija lielākoties tomēr tādas, kur pacients pats ar sevi netiek galā, un ka psihiatrija tad tiek aicināta talkā arī īstenot sociālo kontroli. Protams, tas ir pretrunīgs jautājums, ne visi, teiksim, nepakļāvīgi vai nekonformisti uzskatāmi par disidentiem. Bet, jā, tomēr arī politiskie disidenti apstākļos, kad bija pieejami arī aprūpes rīki, varēja ciest no tā. Piemēram, cilvēku varēja hospitalizēt, nu, kaut vai pirms valsts svētkiem, lai kaut kur neparādās incidenti uz ielām vai karogu mastos... Tad, drošības pēc, cilvēki tika hospitalizēti. Nav teikts, ka viņiem pilnīgi nebija simptomu, nav teikts, ka viņiem nebija arī kaut kādas psihiskas ciešanas, bet, nu, katrā ziņā tas ir politiskais aspekts - vienkārši ievietot institūcijā un ārstēt ar medikamentiem vai precīzāk - ar sedatīviem līdzekļiem. Ja tam nav pamatojuma, tas ir politiskais aspekts.

Noslēdzot mūsu sarunu, tāds apcerīgas dabas jautājums – ņemot vērā, ka pasaules ritms nesola tempa mazināšanos, pat pretēji, tad tajā potenciālajā riska grupā psihiskās pašsajūtas, neveselības kontekstā atrodamies mēs visi?

Riska grupā mēs atrodamies, jā. Nu protams, mums katram ir dažādas izredzes. Mums ir atšķirīgs tomēr ģenētiskais mantojums, un tas kādreiz palīdz noturēties labāk, nekā visumā cilvēki noturas. Ir cilvēki, kuriem ir labāk izkoptas prasmes savas emocijas saprast, prasmes konstruktīvi komunicēt, kuriem ir paveicies ar vecākiem vai ar vecvecākiem, vai draugiem, vai vienkārši ar kādiem cilvēkiem, kas ir izšķirošu lomu nospēlējuši, tur arī pedagogi daudzkārt spēlē izšķirošu lomu.

Jā, tātad riski ir, bet ne visi tajos riskos, protams, iekrīt. No citas puses atkal tas, ka kā sabiedrība tagad dzīvojam ilgāk, un tas diezgan izteikti paaugstina varbūtību, ka mēs nodzīvosim līdz vecumam, kad piedzīvosim arī demences periodu. Tas atkal ir daļēji ģenētiski nosacīts, bet daļēji atkarīgs no mūsu dzīvesveida, tā ka mēs neesam gluži bezspēcīgi – ja mēs paliksim fiziski aktīvi un sociāli aktīvi un interesēsimies par jauno sev apkārt un piedalīsimies aktīvi dzīvē, nevis tikai pasīvi stāvēsim malā, tad arī tā demences iespēja mums mazāk draudēs. Nu jā, bet tiešām tie tempi nemazināsies un riski mentālai veselībai visdrīzāk vismaz paliks tādi paši, ja ne augstāki, tā ir taisnība. Un, protams, medicīna vien, psihiatrija vien, nu nepiedāvās visu to risinājumu buķeti, tur ir vajadzīga sadarbība, kur cilvēks – vai nu potenciāls pacients, vai tuvinieks, vai pats pacients, kopā ar dažādu mentālās aprūpes profesiju pārstāvjiem, meklē risinājumus.

Uz augšu