Landsmane: Atkarība ir biopsihosociāla saslimšana
Uz robežas

Inga Landsmane. FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Inga Landsmane ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Attīstības fonda padomes locekle un RPNC Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja. Sarunas laikā skaram gan kopējo “sajūtu” par psihisko veselību Latvijā no psihiatra un narkologa perspektīvas, gan tēmas par psihisko veselību kā bio-psiho-sociālu nozari – proti, kopējo sabiedrības atbildību un sadarbību psihiskās veselības saglabāšanai un atjaunošanai.

Mums sarunas temats ir par šodienas mītiem un arī stereotipiem psihiatriskajā aprūpē, arī narkoloģijā...

Tas galvenais mīts vai stereotips ir tas, ka tad, kad cilvēks apsola mājās, ka viņš beidzot dzīvos savādāk, tad tuvie cilvēki iedomājas, ka, atbraucot līdz ārstniecības iestādei un ievietojot slimnīcā cilvēku, teiksim, uz nepilnu nedēļu, viņi saņems pēc tām 5-7 dienām pilnīgi citu cilvēku un tiks izdarīts brīnums.

2

Cerības, ka tas notiek tik ātri, ka tas ir brīnumaini, jo visiem gribas noticēt kaut kādam solījumam - sākumā tuva cilvēka solījumam, tad ārsta solījumam, ka ārsts ir brīnumdaris... Bet – patiesībā tā nav, jo šī ir biopsihosociāla slimība, kas prasa ilgu darbu, ilgu atveseļošanas periodu.

Tāpēc arī ļoti svarīgi šajā veselības aprūpē iedot to pareizo vēstījumu – arī pacientu tuviniekiem, ka tas būs darbs pat vairāku gadu garumā un reizē - ka to ir iespējams darīt. Maziem solīšiem virzīties uz priekšu, arī ja ir kritiens atpakaļ, atkal celties augšā un iet uz priekšu, bet nedomāt un necerēt, ka notiks kaut kādi brīnumi.

Šis vārds “biopsihosociāls” – cik liela ir sabiedrības izpratne, arī kolēģu mediķu vidē, par šo te caurvijas elementu – ne tikai medicīnas sektors, bet visa sabiedrība ir iesaistīta atveseļošanā?

Es gribētu domāt, ka mēs esam pietiekoši izglītoti un arī auguši. Biopsihosociāls ietver šīs te trīs dimensijas – vienu, kas ir saistīta ar mūsu pašu organismu un genotipu jeb gēnu fondu; otra, kas ir saistīta ar mums kā personību un psiholoģiskiem faktoriem; un trešo – vispār, kādu mēs izvēlamies savu dzīvi un kāda ir sociālā vide.

Bet savā būtībā, ja tu neesi iekšā tajā nozarē un tev nav jāstrādā ar skartajiem cilvēkiem, vieglāk ir reaģēt savādāk, noliedzot kaut ko, pasakot, ka te taču ir skaidri zināms vainīgais un vainīgais ir alkohols, ko var nopirkt, jo to var arī nepirkt, un tamlīdzīgi. Vai vainīgais ir narkotiskās vielas, kam tiek tērēta nauda, tās taču var arī neiegādāties... Mazliet savādāk varbūt ir psihiatrijā, tur nevar īsti vainīgo atrast, jo tad ir jāiedziļinās un jāmēģina saprast – ak tā, kaut kas noticis smadzenēs, nu jā... tas nav tā, ka tas ir iegādāts, nopirkts, ko it kā varētu nedarīt. Bet tā ir biopsihosociāla saslimšana, taču narkoloģijā šie stereotipi ir ļoti plaši gan mediķu vidū, gan arīdzan, protams, pašā sabiedrībā.

Narkoloģijā jo īpaši bieži tiek minēta stigmatizācija un cilvēku bailes. No kā, piemēram, jūsu pacienti ir baidījušies, pirms jūs esat sastapušies kā pacients un ārsts?

Jā, ir tāds stereotips, tas ir burtiski vēl arvien...

Viņi baidās no kaut kādām mistiskām reģistrācijām, ko viņi sauc par uzskaitēm, kas nāk līdzi mantojumā no iepriekšējām iekārtām.

2

Viņi baidās, ka viņiem uzliks tādu zīmogu, ka burtiski uz pieres būs rakstīts, ka viņiem ir atkarība, un tad būs liegtas kādas darbības viņu sociālajā dzīvē. Šo baiļu faktoru ir ļoti ļoti grūti noņemt vai iedot vēstījumu sabiedrībai un izskaidrot.

Šī tēma – “saraksts”, “nonākšana sarakstā”, “nonākšana reģistrā”, tā ir ļoti izplatīta... Tad jūs sakāt – saraksta nav, zīmoga nav…

Saraksti ir, reģistri ir, bet tie ir medicīniski reģistri. Tiem ir pilnīgi citi mērķi mūsdienās – ārstniecības procesa labākai nodrošināšanai, objektīvas informācijas ieguvei ārstam, lai labāk organizētu ārstēšanas plānu, veidotu un palīdzētu pacientam.

2

Pilnīgi cita veida mērķi, lai kaut ko statistiski analizētu un saprastu situāciju valstī. Agrāk šiem te reģistriem bija citi mērķi – cilvēku ierobežot un sodīt. Un šobrīd tam tāda mērķa nav.

Vēl ir tāds mīts vai stereotips – ja es maksāju par pakalpojumu, tad es noteikti būšu pasargāts no kaut kā tāda. Tā šobrīd patiesībā nav. Medicīniskie reģistri pildās vienalga, no kādas institūcijas šīs ziņas nāk – privātas vai valstiskas. Bet katrā ziņā šis šobrīd nav sodīšanai, bet cilvēki to uztver, apzinoties, ka ir dažāda veida darbi, ka ir autovadīšanas, ir ieroču atļaujas saņemšanas, kur pastāv saistībā ar šī saslimšanām, psihiskām kādi ierobežojumi vai noteikumi, kad tu vari saņemt šāda veida atzinumu no speciālista. Un cilvēki domā, ka labāk tad ir, ka nekur lai neparādās viņa veselības problēmas un tad viņš vismaz nebūs ierobežots šajā ziņā.

Ja ir veselības problēma, tā ir jārisina un jārisina savlaicīgi. Tad tas arī dos gan ieguvumu, gan labāku rezultātu.

Un es vienmēr esmu orientējusi un teikusi saviem pacientiem, arī izglītojot viņu radiniekus – tas, kurš ārstējas, jau spēj labāk pierādīt, ka viņš savu problēmu spēj risināt, nevis kurš slēpjas, un tad problēmu atklāj, un tad var būt arī minētie ierobežojumi.

2

Interneta blogos plaši izplatīts viedoklis par psihiatriem kā “mafiju”, ārstiem, kas piesedz cits citu, – un ja tu esi strīdā ar psihiatru, tad taisnību atrast nav iespējams...

Šādai sazvērestības teorijai es noteikti nepiekrītu. Cilvēkam ir iespējas patiešām izvēlēties un neiet tikai pie viena psihiatra, bet aiziet pie vēl kāda un tā iegūt atbildes uz jautājumiem, kuras nav ieguvis pie pirmā. Un es nedomāju, ka tās atbildes stereotipiski atkārtosies, taču, ja slimība būs, tad būs daudz līdzību katra psihiatra teiktajā. Mūsdienās tas noteikti vairs nav tā, kaut vēsturē tam mītam droši vien ir bijuši iemesli.

Narkoloģijas kontekstā viena no skaļākajām diskusijām sociālajos medijos ir par marihuānas legalizāciju. Interesants ir narkologa viedoklis...

Vispirms, es domāju, ka ir jāsāk ar marihuānas dekriminalizāciju Latvijā. Jāsakārto šīs lietas. Tad nākamais jautājums varētu būt marihuānas legalizācija.

Bet ir jāsāk ar to, kas nav sakārtots vēl līdz šim – marihuānas dekriminalizācija. Es uzskatu, ka tā ir mūsdienīgas sabiedrības šī brīža aktualitāte, un sabiedrības iniciatīvas jau ir bijušas šajā jautājumā. Mēs nevaram dzīvot atrauti savā valstī no citām valstīm, mums ir jāiet solis solī.

2

Par legalizāciju – jā, tur tiešām varbūt ir pamatoti spriest, kāda ir sabiedrības izaugsme un vai tādā sabiedrībā, kā mēs paši esam pieraduši līdz šim - ļoti daudz ko noteikt ar aizliegumiem, ierobežojumiem -, kāda ir tā mūsu kapacitāte saprast, kas notiks tajā brīdī, kad kaut kas tiks legalizēts. Jautājums ir arī par spēju un kapacitāti nokontrolēt nelegālās lietas.

Otrajā intervijas daļā turpināsim sarunu par atkarībām Covid-19 laikā, nelegālo narkotiku tirgu valstu izolācijas apstākļos un piespiedu ārstēšanās aspektiem.

Uz augšu
Back