Tas nekas, ka atšķiros, es arī varu priecāties par dzīvi un mīlēt. Ciemos “Latvijas Bērnu Fonda” nometnē Ikšķilē (2)

Integrējošās nometnes galvenā doma ir tā, ka bērni iemācās ne tikai jaunas prasmes, bet arī pieredzi parūpēties par otru. Bērns no maznodrošinātas vai nelabvēlīgās ģimenes labprāt izjūt prieku, palīdzot bērniņam ar īpašajām vajadzībām, bet "īpašais bērns" rod degsmi censties atdarināt citus bērnus un iesaistīties visā. 

Braucot ciemos, mūs teju uz nometnes vietas lieveņa sagaida smaidīgā nometnes vadītāja Viktorija. Maza auguma jauna sieviete ar "siltām" acīm. Vēlāk klausoties viņā, tā vien apstiprinās tautā teiktais, ka tieši tie mazie cinīši gāž lielos vezumus. Laikam jau ne par velti viņai tāds vārds - Viktorija, kas simbolizē uzvaru!

Viktorija nometnes vada jau piekto gadu, bet, kā izrādās, tas viss sācies jau pirms 22 gadiem – jā, arī viņa bija, kā pati saka, "īpašais bērns".

"Es pati esmu bijusi kā šo īpašo nometņu dalībniece. Astoņu gadu vecumā mani pirmo reizi aizsūtīja uz nometni. Tas bija pārdzīvojums, jo iepriekš es nebiju apmeklējusi pat dārziņu.

Man bija zemas socializācijas prasmes. Jā, es arī biju īpašs bērns. Protams, bija liels uztraukums vecākiem, varbūt pat lielāks nekā man, bet man ļoti patika saskarsme ar bērniem un es ļoti ātri iedzīvojos.

Pat tad, kad vecāki zvanīja uz nometni jautāt, kā man iet, man nebija laika – man bija savas darīšanas," par pavadīto laiku, smaidot atceras Viktorija.

Sarunu pārtrauc meitenīte, kura rokas tur un drudžaini spaida slapjas drēbes. Viņa steidzami vēlas noskaidrot, kur tās likt. Tikmēr Viktorija, maigā balsī sakot, norāda, kur ir šņorīte, lai varētu izkārt drēbes. Šajā brīdī svarīgas ir drēbes un bērns, nevis mūsu saruna.

Bet pēc mirkļa Viktorija turpina stāstu. "Braukāju kā nometnes dalībniece vairākus gadus, tad paaugos, kļuvu pilngadīga un sāku studēt augstskolā.

Ja atskatos uz savu dzīvi, es domāju šī mana pašpārliecinātība par saviem spēkiem ir arī liels šo nometņu nopelns. Ticēt, ka vari un, ka tev izdosies," secina Viktorija.

""Bērnu Fonds" man piedāvāja pastrādāt kā pulciņu vadītājai. Tad jau tapa skaidrs, ka pēc augstskolas absolvēšanas es nokārtošu sertifikātu, lai varētu iet tādā patstāvīgā dzīvē un pati vadīt šīs nometnes. Tā arī notika..."

Nometnes bērni dzīvo trīs namiņos – katrā nakšņo pa 10 bērniem. Katrā namiņā ir arī 2-3 audzinātāji, kam nepieciešams - asistents un visu diennakti netālu ir mediķis.

"Tas ir svarīgi, jo starp bērniem ir puisēns ar cukura diabētu, kuram rādītāji jānolasa arī nakts vidū," piemetina nometnes vadītāja.

"Mums ir cieša sadarbība ar vecākiem, pirms nometnes mums notiek vecāku sapulces un arī individuālās pārrunas, kurās visu detalizēti izstāstām. Nometnē ir arī laiks, kad bērni sazvanās ar vecākiem un arī man var zvanīt visu diennakti," stāsta Viktorija.

"Tiem bērnu vecākiem, kas brauc pirmo gadu es lūdzu bērnus vairāk iedrošināt no viņu puses – izstāstīt, kas tos bērnus sagaidīs. Ļaujam atbraukt paskatīties uz to sadzīvi, kā te izskatās, lai pašiem vecākiem ir drošāk. Tiklīdz vecāki ir droši un pārliecināti, tas bērns to uzreiz jau jūt!"

Dodamies aplūkot zēnu mājiņu. Šobrīd norisinās tīrīšanas laiks, kad bērni kā skudriņas sakopj savas istabiņas. Mums tuvojoties mājiņām, meiteņu mājiņā tiek aiztaisītas durvis – neesot vēl tīrs. Vēlāk.

Toties zēni gan skraida un uz mums lūkojas ar ziņkāri. Tad arī dodamies turp.

“Ja Danijel, prijatno svami paznakomitsja," uz mājiņas sliekšņa man tumšmatains zēns sniedz roku. Uzreiz aizmugurē pārējie zēni sāk taisīt trikus un karāties divstāvu gultu rāmjos kā mērkaķīši.

Nepaspēju uzsmaidīt triku meistariem, kad manu kleitas stūri jau rausta ceturtais istabiņas iemītnieks, lepni rādot saņurcītu lapu ar uzzīmētu lidaparātu. Protams, istaba vēl būs jākārto, bet tagad svarīgākais taču ir parunāties.

Kā tad jums iet, puiši, kā jums patīk nometne?

- Viss patika. Nodarbības interesantas. Skaties, kādu es indiāņu māju tagad protu uztaisīt! Un kaklā, redzi, man ir indiāņu taciņa (red. - uz virvītes savērtas skrūvītes, kuras atdala sasieti mezgliņi. Ar tās palīdzību var atzīmēt noieto attālumu) – tagad zinu, cik es varu nostaigāt!

Tikmēr fotogrāfu jau aicina pārējie bērni, lai viņus nobildē. Skaidra lieta, ka tas ir jautri un papozēt nav problēmu.

- Skaties, man ir tetovējums. Nopirku par "Monopola  naudu (red. - bērniem tika izdalīta spēles Monopola naudu un viņi varēja pirkt kaut kādus pakalpojumus no audzinātājiem).

Rīt jābrauc mājās jau... Bēdīgi nav?

-Ir, bet es braukšu vēl. Forši ir tajā nometnē.

"Es arī!" "Es arī!" "Es arī!" kā atbalss atkārto pārējie istabiņas iemītnieki.

Pie mājiņas stāv Roberts, kurš stāsta, ka visvairāk patīk darboties ar citiem un taisīt visādas lietas.

"Mums iedeva kokus un mēs tinām apkārt diegus. Tas bija ilgi, bet mēs uztaisījām kokus, ar ko var piesaukt labos garus. Bet nevienu nav izdevies vēl izsaukt..." domīgi stāsta zēns, kurš tic, ka krāsainais koks reiz nostrādās. Blakus pienāk Artūrs, kurš saka, ka ir citas mājiņas galvenais istabiņā un man nopietni jautā: Es labi izskatos?

Zēni patiešām ir komunikabli un liels prieks ar viņiem sarunāties.

Dodoties pie meitenēm, ievēroju, pretī nāk Žeņa, puisēns salātzaļā vestē, kas viņu dara vairāk redzamu. Aiz viņa jauna meitene, kā noprotu, aprūpētāja. Viņš nāk un smaida. Uz manu sveicienu viņš atbild "Uuuuurrrrrrrrrr" kā lācēns savā valodā un stipri ieķeras man rokā – tas laikam drošībai, lai es kur neaizlidotu un viņš varētu mani aplūkot tuvāk.

Viņš nerunā, bet tas nekas, jo smaids ir abpusējs un ar to mums pietiek. Žeņa skatās uz manu puķaino kleitu, tad sejā un pēc viņa "urrrr urrr", saprotu, ka tālāk iesim kopā.

Ar Jevgēņiju kopā ir divdesmit vienus gadus vecā Daniela, kura par aprūpētāju strādā jau no 17 gadus vecuma. Kas ir tas, ka viņa šo dienu pavada ar mazo "lācēnu" nevis gulšņā pludmalē?

"Man tas ļoti patīk. Es arī studēju medicīnu Latvijas Universitātē. Šis jau ir piektais gads, kad esmu te. Ar dažiem bērniem jau esmu pazīstama no citiem gadiem, bet ar Žeņu iepazinos šogad. Pirmajā dienā nodibinām kontaktu un tad jau dzīvojamies kopā. Man ļoti patīk bērni kā tādi. Man patīk atmosfēra nometnēs – te viss vienmēr ir pozitīvi, bērni skrien, dejo un smejas. Protams, ir nogurums, bet tas ir ļoti patīkams, atvieglojošs un ar lielu gandarījumu. Man patīk darīt prieku viņiem, jo lielākajai daļai šādu brīžu ikdienā ir patiešām maz..."

Beidzot arī meiteņu istabiņā tiek plaši atvērtas durvis. Dodamies tur. Meitenes ir glīti saklājušas gultas, viss sakārtots.

Kas jums, meitenes patika vislabāk nometnē?

- Atrast jaunus draugus.

- To, ka dod katru dienu daudz ēst.

- Tas, ka ir dažādas nodarbības un ejam peldēt.

- Manas jaunās draudzenes.

Meitenes uz sarunu nav ko naskas, ko nevarētu teikt par koķetēšanu ar fotogrāfu un interesi par to, kur tās bildītes varēs dabūt.

Tikmēr ar ruporu bērnus sasauc skolotājs Kaspars. Astoņpadsmitgadīgais jaunietis no Jelgavas nometnē ir jau otro gadu. "Mans mājturības skolotājs, kurš arī strādāja šajās nometnēs jau piecus gadus, paaicināja mani pagājušā gadā, jo pats nevarēja tikt. Es piekritu, pamēģināju būt par aprūpētāju un šogad jau esmu kā skolotājs.

Patīk bērni, kaut viņi ir nedaudz citādāki nekā parasti, bet viņi dara visu to pašu un daudzas lietas pat rūpīgāk. Bērni patiešām ir ieinteresēti attīstīt sevi un atrast jaunus veidus kā iegūt jaunus draugus. Kā iemācīties jaunas lietas, ko mājās varbūt nav iespējas."

Bērniem tiek piedāvātas dažādas nodarbības. Dienā kad ciemojāmies, pie viņiem viesojās "Starptautiskā Inovācijas skola", kas vadīja robotikas nodarbību un bērniem mācīja drona palaišanas funkcijas.

Sākumā tas šķiet pārāk sarežģīti, bet

Viktorija saka, ka nevaram novērtēt šos bērnus par zemu – ir jādod iespēja.

Kad bērni ierauga dronu – viņi to atpazīst, tomēr dažs labs baidās pieskarties, sakot, ka tā taču pārāk dārga manta. Saprotot, ka viņiem skolotājs to patiešām uztic un vēl māca to vadīt – bērni acīmredzami atplaukst un jūtas lepni.

"Ja godīgi, esmu pati pārsteigta, ka mums izdevās robotikas nodarbība, ka bērni ar pacietību izpildīja visu, ko no viņiem jautāja. Pat Reinītis, kurš mums vislabāk prot no galvas atkārtot televīzijas programmu, patiešām izprata konkrēto uzdevumu. Man ir lepnums par bērniem," pēc nodarbības sajūtās dalās Viktorija.

Viesu nodarbību vēro arī Santa, kuras ikdienas darbs ir kā rokdarbu skolotājai Viduskurzemes pamatskolā, kas arī ir specializēta skola bērniem. Nometnē Santa bērniem iemācīja gatavot visus tos skaistumus, kas rūpīgi bija salikti bērnu mājiņās uz galda un palodzes. Indiāņu vigvami, sapņu ķērāji, izpletņi un jau iepriekš izreklamētie garu izsaucamie zižļi. "Jā, tas bija patiešām laika ietilpīgs darbs, kas prasa pacietību, bet bērni to paveica.

Tinot diegu, viņi nomierinājās, sarunājās viens ar otru – tā bija kā sava veida terapija. Protams, es arī redzu, kādas krāsas tiek izvēlētas – tas arī raksturo, kas bērna sirsniņā notiek. Mums jau tas laiks ir maz būt kopā, bet tāpat var redzēt progresu, kā viņi atveras un sāk ko darīt pirmo reizi.

Pārmaiņas ir jūtamas. Dabīgs prieks par katru sīko pagatavoto darbu ir apbrīnojami to vērot. Bērnu prieks, ka sanāk man rada prieku," īsā sarunā Santa pastāsta par nodarbībām.

Tikmēr jau galdā ceļam līdzatvesto cienastu, kas bērniem, pat ja arī viņam ir īpašas vajadzības, rada vienādu prieka liesmiņu acīs. Steigšus tiek uzņemts foto, jo kārums ir pārlieku iekārojams, turklāt, šis ir izņēmums pirms pusdienām saņemt saldumus.

Līdzās stāv zēns, kurš sajūsminās par skaisto kliņģeri, bet pieklājīgi atsakās no manis pasniegtā garduma. Viņam uzreiz tiek pasniegti speciālie bezglutēna cepumiņi.

*Nometnes šovasar tiks rīkotas, ievērojot Vadlīnijas piesardzības pasākumiem bērnu un nometņu organizētājiem.

Par nometnēm vairāk lasi "Latvijas Bērnu Fonda" mājas lapā.

"Atbalstīt Latvijas Bērnu fonda rīkotās nometnes var zvanot uz ziedojumu tālruni 90006484, viens zvans ir 1,42 eiro, vai ziedojot ar bankas pārskaitījumu uz Fonda rekvizītiem, kas atrodami šeit