“Ir nozares, piemēram, IT, kuru Covid-19 faktiski neskāra. Un viņi neuztraucas par darbinieku pieejamību. Savukārt būvniecībā mēs redzam pēc vakancēm, kas ir izsludinātas NVA, ka šeit varētu būt problēmas,” novērojumos dalījās eksperte.
Abiem runātājiem piekrita LU profesors Mihails Hazans, kurš uzskata, ka “eksplozīva” iedzīvotāju migrācija, kā 2009. gadā, drīzāk nav gaidāma.
Lielas cerības uz remigrantiem
Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027. g., ko teju pirms mēneša pieņēma Saeima, darbaspēka trūkuma problēmu plānots risināt, veicinot "darbaspēka remigrāciju", proti, uz ārzemēm aizbraukušo tautiešu atgriešanu Latvijā. Raidījuma dalībnieki lūgti novērtēt, cik šī stratēģija ir reālistiska.
Mihails Hazans, atbildot uz jautājumu, aicināja aplūkot, vispirms, esošo situāciju.
“Pēdējo 5-6 gadu laikā katru gadu pēc viskonservatīvākajiem novērtējumiem [Latvijā] atgriežas ap 5000 bijušo emigrantu katru gadu. Tas ir diezgan stabils rādītājs,” atsaucoties uz Centrālā statistikas biroja datiem sacīja profesors.
Turklāt ir arī alternatīvie dati, saskaņa ar kuriem remigrantu skaits lēšams gandrīz divas reizes augstāks – ap 10 tūkstošiem gadā, stāstīja Hazans.
“Tātad 5 līdz 10 tūkstoši remigrantu gadā. Tas jau ir daudz daudz vairāk, nekā Latvijā katru gadu iebrauc ar terminētām uzturēšanās atļaujām pēc darba devēja pieprasījuma,” sacīja profesors.
Guna Bīlande piebilda, ka remigrantiem jānodrošina iespējas darboties tajās jomās, kurās viņi jau šobrīd strādā ārvalstīs. Viņa atzīst, ka ienākumu līmenis ir svarīgs izšķiršanās faktors, tomēr ir arī citi.
“Cilvēki ļoti pragmatiski izvērtē, kāds ir tas sausais atlikums. Ja viņš dzīvo ārvalstīs un viņam ir augsts ienākumu līmenis un augstas izmaksas, viņš saprot, cik paliek mēneša beigās pēc visiem izdevumiem. Šeit viņš var saņemt, iespējams, pat nedaudz zemākus ienākumus, bet, ja izmaksas viņam arī ir zemākas, tad šī noteikti varētu būt tēma, ko apsvērt,” uzskata Bīlande.
Bet vissvarīgākais, viņasprāt, ir veidot prognozējamu un vienkāršāku nodokļu politiku, kas stimulētu cilvēkus investēt ārvalstīs nopelnīto naudu Latvijā. Turklāt ir jābūt konkurētspējīgām darbaspēka izmaksām.
Viesstrādnieku pieplūdums nav gaidāms
Kas attiecas uz viesstrādniekiem, tad šeit diskusijas dalībniekiem bija atšķirīgas domas. Guna Bīlande uzsvēra, ka galvenajam fokusam nav jābūt uz darbinieku piesaisti no ārvalstīm.
“Latvija nevar kļūt par zemo izmaksu zemi, mums būtu jāver durvis šiem gudrajiem prātiem, kaut vai veicinot ārvalstu studentu pieplūdumu.
Ja mēs runājam par zemi kvalificēto darbaspēku, tad mēs nevaram noliegt, ka viņš ir vajadzīgs, bet tie ir kaut kādi sezonālie strādnieki vai kaut kādi specifiski speciālisti, bet konceptuāli tas nav galvenais fokuss,” uzskata LTRK pārstāve.
Savukārt profesors Hazans norādīja, ka šādas vēlmes nesakrīt ar reālo situāciju un esošo ekonomikas struktūru.
“Tas, kas mūsu politikas veidotajiem un plānotajiem, manuprāt, pietrūkst ir tas, ka viņi ne vienmēr saprot, ka nav iespējams pēkšņi - pāris, piecu vai pat 10 gadu laikā - pārlēkt no esošās ekonomikas struktūras uz to jauno, zināšanās balstīto ekonomiku.