Tiešraides arhīvs: Darbaspēka migrācijas nākotne: no vai uz Latviju?
"Komforta zona", papildināts

FOTO: Ekrānuzņēmums

Pēdējos gados uzņēmēji un eksperti arvien vairāk runā par darba roku trūkumu Latvijā un par nepieciešamību piesaistīt strādniekus no citām, arī trešajām valstīm. Turklāt, runa vairs nav tikai par augsti kvalificētiem kadriem. Vienlaikus tuvākajā laikā nav gaidāms straujš viesstrādnieku pieplūdums, secināja raidījuma “Komforta zona” diskusijas dalībnieki.

Raidījumā piedalījās Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Mihails Hazans, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Mazo un vidējo uzņēmumu padomes locekle Guna Bīlande un Ekonomikas ministrijas (EM) Analītikas dienesta vecākais ekonomists Normunds Ozols.

Pilnu sarunas ierakstu iespējams noskatīties šeit: 

Audio:

Latvijas iedzīvotāju masveida emigrācijas sakarā ar Covid-19 nebūs

Diskusijas sakumā eksperti apsprieda to, cik liela ir iespēja, ka Covid-19 krīzes iespaidā Latvija pieredzēs lielu emigrācijas vilni. Kā atzīmēja EM Analītiskā dienesta vecākais ekonomists Normunds Ozols, situācija salīdzinot ar 2009. gada globālo finanšu krīzi, kad pēdējo reizi notika strauja iedzīvotāju emigrācija, ir “stipri atšķirīga”. Toreiz Latvijas ekonomikas kritums pret citām ES valstīm bija krietni dziļāks.

“Tādi signāli, kas varētu liecināt, ka varētu atkārtoties Latvijas iedzīvotāju masveidīga emigrācija, kā tas bija 2008., 2009., 2010. gadā – tādus mēs pašlaik neredzam,” pārliecināts ekonomists.

Savukārt LTRK Mazo un vidējo uzņēmumu padomes locekle Guna Bīlande norādīja, ka šajā jautājumā uzņēmējiem ir atšķirīgi viedokļi atkarībā no konkrētās nozares.

“Ir nozares, piemēram, IT, kuru Covid-19 faktiski neskāra. Un viņi neuztraucas par darbinieku pieejamību. Savukārt būvniecībā mēs redzam pēc vakancēm, kas ir izsludinātas NVA, ka šeit varētu būt problēmas,” novērojumos dalījās eksperte.

Abiem runātājiem piekrita LU profesors Mihails Hazans, kurš uzskata, ka “eksplozīva” iedzīvotāju migrācija, kā 2009. gadā, drīzāk nav gaidāma.

Lielas cerības uz remigrantiem

Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027. g., ko teju pirms mēneša pieņēma Saeima, darbaspēka trūkuma problēmu plānots risināt, veicinot "darbaspēka remigrāciju", proti, uz ārzemēm aizbraukušo tautiešu atgriešanu Latvijā. Raidījuma dalībnieki lūgti novērtēt, cik šī stratēģija ir reālistiska.

Mihails Hazans, atbildot uz jautājumu, aicināja aplūkot, vispirms, esošo situāciju.

“Pēdējo 5-6 gadu laikā katru gadu pēc viskonservatīvākajiem novērtējumiem [Latvijā] atgriežas ap 5000 bijušo emigrantu katru gadu. Tas ir diezgan stabils rādītājs,” atsaucoties uz Centrālā statistikas biroja datiem sacīja profesors.

Turklāt ir arī alternatīvie dati, saskaņa ar kuriem remigrantu skaits lēšams gandrīz divas reizes augstāks – ap 10 tūkstošiem gadā, stāstīja Hazans.

“Tātad 5 līdz 10 tūkstoši remigrantu gadā. Tas jau ir daudz daudz vairāk, nekā Latvijā katru gadu iebrauc ar terminētām uzturēšanās atļaujām pēc darba devēja pieprasījuma,” sacīja profesors.

Guna Bīlande piebilda, ka remigrantiem jānodrošina iespējas darboties tajās jomās, kurās viņi jau šobrīd strādā ārvalstīs. Viņa atzīst, ka ienākumu līmenis ir svarīgs izšķiršanās faktors, tomēr ir arī citi.

“Cilvēki ļoti pragmatiski izvērtē, kāds ir tas sausais atlikums. Ja viņš dzīvo ārvalstīs un viņam ir augsts ienākumu līmenis un augstas izmaksas, viņš saprot, cik paliek mēneša beigās pēc visiem izdevumiem. Šeit viņš var saņemt, iespējams, pat nedaudz zemākus ienākumus, bet, ja izmaksas viņam arī ir zemākas, tad šī noteikti varētu būt tēma, ko apsvērt,” uzskata Bīlande.

Bet vissvarīgākais, viņasprāt, ir veidot prognozējamu un vienkāršāku nodokļu politiku, kas stimulētu cilvēkus investēt ārvalstīs nopelnīto naudu Latvijā. Turklāt ir jābūt konkurētspējīgām darbaspēka izmaksām.

Viesstrādnieku pieplūdums nav gaidāms

Kas attiecas uz viesstrādniekiem, tad šeit diskusijas dalībniekiem bija atšķirīgas domas. Guna Bīlande uzsvēra, ka galvenajam fokusam nav jābūt uz darbinieku piesaisti no ārvalstīm.

“Latvija nevar kļūt par zemo izmaksu zemi, mums būtu jāver durvis šiem gudrajiem prātiem, kaut vai veicinot ārvalstu studentu pieplūdumu.

Ja mēs runājam par zemi kvalificēto darbaspēku, tad mēs nevaram noliegt, ka viņš ir vajadzīgs, bet tie ir kaut kādi sezonālie strādnieki vai kaut kādi specifiski speciālisti, bet konceptuāli tas nav galvenais fokuss,” uzskata LTRK pārstāve.

Savukārt profesors Hazans norādīja, ka šādas vēlmes nesakrīt ar reālo situāciju un esošo ekonomikas struktūru.

“Tas, kas mūsu politikas veidotajiem un plānotajiem, manuprāt, pietrūkst ir tas, ka viņi ne vienmēr saprot, ka nav iespējams pēkšņi - pāris, piecu vai pat 10 gadu laikā - pārlēkt no esošās ekonomikas struktūras uz to jauno, zināšanās balstīto ekonomiku.

Ir vesela paaudze nodarbināto un vesela paaudze mazo uzņēmumu, kuri ir iesakņojušies nevis jaunajā ekonomikā, bet esošajā. Viņus nevar vienkārši ignorēt un izmest,” ir pārliecināts Hazans.

Saskaņa ar Hazana teikto, no visiem pieaicinātajiem viesstrādniekiem, piemēram, 2018. gadā, augsti kvalificēto darbinieku skaits bija ap 15 %, bet 2019. gadā - 11 %. Visvairāk pieprasīti ir vidējās kvalifikācijas pārstāvji, liecina arī LTRK biedru aptaujā iegūtā informācija.

Runa ir par transporta un loģistikas, būvniecības, apstrādes rūpniecības pārstāvjiem.

«Ja mēs konkrēti runājam par izsniegtam termiņuzturēšanās atļaujām, lielākā daļa, vairāk nekā viena trešdaļa, ir transporta sektorā, tātad autopārvadātāji. Tālāk nāk būvniecība, apstrādes rūpniecība un trešā grupa ir informācijas tehnoloģijas, kur ir šī daļa augsti kvalificēto speciālistu,» stāstīja ekonomists Normunds Ozols.

Runājot par viesstrādnieku izcelsmes valstīm, situācija, saskaņā ar Mihailu Hazanu, esot ļoti stabila. Absolūtais līderis pēdējos gados ir Ukraina. Tai seko Krievija, Baltkrievija un Uzbekistāna. Turklāt ar laiku ir iespējams, ka uz Latviju brauks strādāt cilvēki no citām ES valstīm līdzīgi, kā tas šobrīd notiek ar Igauniju vai Poliju.

“Tas nekad nebūs masveidīgi, bet Igaunijas piemērs un Polijas piemērs parāda, ka tas ir iespējams, jo mūsējie [iedzīvotāji] pēdējos gados diezgan lielā skaitā brauc gan uz Čehiju, gan uz Poliju, gan uz Igauniju strādāt. Tā ir relatīvi jauna tendence,” uzskata profesors.

Tomēr tuvākajā laikā, kā vienojās eksperti, nav sagaidāms būtisks viesstrādnieku pieplūdums Latvijas darba tirgū. Kā norādīja EM Analītiskā dienesta vecākais ekonomists Normunds Ozols, tendence varētu atgriezties līdz ar ekonomikas atveseļošanos pēc Covid-19 krīzes beigām, tātad, ap 2022-2023. gadu.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.​

FOTO: Publicitātes foto

Uz augšu