Laura Vonda par dzemdībām maskā Covid-19 pandēmijas laikā: meita bija mana labākā dūla pasaulē
Pieredze

FOTO: Ekrānuzņēmums

Žurnāliste, LTV1 Panorāmas vadītāja Laura Vonda šobrīd strādā par pilna laika mammu savai meitiņai Helēnai un aprīlī dzimušajam Albertam. Laura stāsta par gaidībām un to kā tas bija mazuli laist pasaulē bez dzīvesbiedra klātbūtnes, ar masku uz sejas.

"Par Alberta ierašanos mēs visi, protams, esam ļoti priecīgi. Katru rītu ir kāda jauna grimase vai skaņa. Pavisam nesen viņš iemācījies arī spiegt.

Atzīšos, tas ir ļoti patīkami, jo neatceros, kad pēdējoreiz kāds vīrietis būtu no sajūsmas spiedzis, mani ieraugot (smejas)," žurnālā "Ieva" intervijā runā Laura Vonda.

Koronavīrusa dēļ gaidīšanas laiks gan nebija tāds, kā Laura bija iedomājusies.

"Nesaku, ka tas bija sliktāks, tikai citāds. Meitiņai Helēnai, kurai jau ir deviņi gadi, solīju: kad būšu lielajā atvaļinājumā, mēs abas iesim uz kino, koncertiem. Nesanāca. Teicu arī: kad piedzims Alberts, katru dienu abi iesim tev pretī uz skolu – nesanāca.

Tā vietā pēc nakts ballēšanās ar mazo brāli no rīta cēlāmies, lai mācītos.

Biju sacerējusies, ka Ivans piedalīsies dzemdībās, diemžēl to nedrīkstēja. Tad gan bija neliels rūgtumiņš, bet to es ātri pārvarēju. Dzemdību dienu pavadīju mājās kopā ar labāko dūlu pasaulē – savu meitiņu.

Jutu, ka šī ir tā diena, tāpēc teicu, lai meitiņa ātri, ātri izmācās, vispirms svarīgākos priekšmetus – matemātiku un latviešu valodu. Ja paspēsim, tikai tad pārējos. Visu paspējām, visu izdarījām, un tad devos uz slimnīcu.

Ar Albertu iepazinos, būdama maskā. Labi, ka viņš atnāca ļoti ātri – piecdesmit piecās minūtēs –, jo elpot caur masku bija diezgan grūti.

Alberts dzemdību zālē bija vienīgais, kurš bija bez maskas, viņš vienīgais pārkāpa Covid-19 noteikumus (smejas).

Vai Alberts bija plānots bērniņš, jautā intervijā?

"Viņš noteikti pie mums neieradās kā zibens no skaidrām debesīm. Patiesībā Helēna jau kopš divu gadu vecuma prasīja brālīti vai māsiņu, pārdzīvoja, ka citiem ir, bet viņai nav. Tomēr šo lēmumu atlikām un atlikām, jo tolaik dzīve šķita tik sakārtota, ka negribējās to visu izjaukt. Bet Alberts neatsaucās uz pirmo saucienu.

Izrādījās, ka bērniņš nepiesakās tai pašā mirklī, kad izlem – tu viņu gribi.

Meitiņa par brāli ne tikai ir priecīga, viņa pret mani izturas ar tādu pazemīgu pateicību. Mani tas ļoti aizkustina.

Sākumā, kad pirmās barošanas reizes bija ļoti sāpīgas, Helēna katru reizi turēja manu roku, lai sāpētu mazāk. Viņa arī nāca un mīļoja mani – pateicībā par to, ko esmu izdzīvojusi, gaidot brāli.

Jo grūtniecības laiks nepavisam nebija viegls. Smejos – tas man par augstprātību. Kad gaidīju Helēnu, teicu, ka nesaprotu kaprīzās grūtnieces, kurām te auksti, te karsti, te vajag sāļu, te saldu. Un par saviem vārdiem dabūju… Pirmos mēnešus man bija tik slikti, cik slikti vien var būt. Taču darbā vismaz pirmajā laikā nevienam negribēju neko teikt – visādi taču varēja gadīties. Tāpēc katra reize ēterā man prasīja milzīgu saņemšanos," atklāti intervijā runā Laura. 

Pilnu interviju lasi šīs nedēļas žurnālā "Ieva". 

Uz augšu
Back