Kā atpazīt potenciālos pašnāvniekus? (3)

Kāpēc cilvēki par pašnāvību nerunā?

Mūziķis, biedrības «Ogle» sadarbības partneris Matīss Pavītols, kurš pats mēģinājis veikt pašnāvību norāda, ka šādas sarunas tēmas parasti cilvēku starpā nemaz nepastāv. Viņš atzīst, ka neatceras mirkli, kad būtu vēlējies ar kādu par šo jautājumu parunāt, jo tas viss ir ļoti personīgi. Savukārt psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Marija Ābeltiņa norāda uz vairākiem iemesliem. Pirmkārt, šis temats sabiedrībā ir ļoti stigmatizēts un par to ir neērti runāt. Otrkārt, cilvēki, kuri plāno veikt pašnāvību, jūtas diezgan neiederīgi sabiedrībā. Tiem ir sajūta, ka tos neviens nesapratīs un neviens nespēs palīdzēt (pastāv mīts, ka pašnāvības veic tikai vāji cilvēki un apkārtējie bieži vien reaģē bailīgi, sakot, ka nepieciešams saņemties un beigās viss būs labi). Treškārt, cilvēkiem ir bail no nāves kopumā. Pat ja saruna pietuvojas jautājumam par pašnāvību, tad mēs no tā apspriešanas neapzināti sākam izvairīties. Šeit ir nepieciešama liela drosme un arī diezgan augsts izglītības līmenis, lai būtu iespējams ar šo jautājumu «būt kopā», saka Ābeltiņa.

Visbeidzot, bieži vien cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, arī nemaz nav sapratnes, ka tā ir problēma.

Tas vienkārši ir viņa stāvoklis, kurā viņš pagaidām dzīvo. Tas nav nedz labi, nedz slikti – tas tā vienkārši ir, saka Pavītols.

Vai sabiedrībā par to tiek runāts plašākā mērogā?

Biedrības «Skalbe» pārstāvis Raivo Vilcāns uzskata, ka sabiedrība par šo problēmu ir kļuvusi daudz izglītotāka. Viņš atceras, ka pirms pieciem gadiem par to runāts netika vispār. Tagad arvien vairāk ir parādījušās gan diskusijas tādos pasākumos kā «Lampa», gan dažādi raksti medijos, gan arī izglītojoši video. Lēnām tam uzmanību sāk pievērst arī valsts, jo, piemēram, ir parādījies Pusaudžu resursu centrs, kurā jaunieši var saņemt psiholoģisku palīdzību. Pavītols šajā kontekstā piemetina, ka padomju laikos par vienīgo problēmu tika uzskatīts alkohols un smēķēšana. Viņaprāt, valstij ir jāturpina attīstīties un jāsaprot, ka problēma ir arī azartspēles, pašnāvības un citas lietas, par kurām agrāk nerunāja. Ja būs sapratne, ka šīs problēmas ir lielas, tad arī mēs varēsim tās sākt konkrēti risināt.

Pieredzes stāsts un kā tam tikt pāri?

Diskusijas ietvaros Pavītols arī padalījās ar savu pieredzes stāstu. Viņš ir bijis azartspēļu atkarīgais, kuram jau labu laiku bija pasliktinājusies gan veselība, gan finansiālais stāvoklis. Vienu rītu viņš esot pamodies ar domu, ka kaut kas dzīvē mainīsies. Vīrietis tajā dienā domāja par divām opcijām – braukt uz mežu vai arī piezvanīt cilvēkam, kurš agrāk cieta no līdzīgām atkarībām kā viņš. Šeit jāatzīmē, ka šis cilvēks jau apmēram gadu pirms tam bija piedāvājis sarunu un palīdzību. Viņš izvēlējies otro variantu un ilgā laika posmā sācis ar sevi strādāt. Tāpēc viņš uzskata, ka daudz vieglāk ir sākt par to runāt ar cilvēku, kuram ir līdzīga pieredze kā tev. Tas tad arī būtu svarīgs solis pareizajā virzienā.

Interesanti ir tas, ka Pavītols uzskata, ka pašnāvības ideja jau pati par sevi nav nepareiza. Tas tāpēc, ka kaut kam cilvēkā ir jānomirst. Tomēr jānomirst ir tam iekšējam haosam, kas tevī valda, nevis pašam fiziskajam ķermenim.

Viņaprāt, nāve neko neatrisinās, jo cilvēks ir kas vairāk par savu fizisko veidolu. Negatīvā enerģija paliks, un cilvēkam tik un tā nāksies ar to tikt galā. Pēc tam var būt tikai sliktāk.

Savukārt Ābeltiņa mudina cilvēkus apzināties, ka ir iespējams atrast citu izeju no dzīves problēmām. Bieži vien cilvēkam ir uzlikts kaut kas līdzīgs klapēm, kas viņam neļauj paskatīties uz situāciju plašāk un saredzēt alternatīvus variantus. Šīs klapes būtu jācenšas atvērt (iespējams, speciālista pavadībā). Uzlikšanas iemesli var būt pavisam dažādi – kredīts, nelaimīga mīlestība, atkarības, depresija u.c. Viņasprāt, pašnāvība ir tas viens dzīves izņēmums, kurā labāk savus plānus un ieceres necensties realizēt. Labāk ir ļauties pašsaglabāšanās instinktam (kuru pārvarēt nemaz nav tik viegli) un brīdī, kad pastāv vēlme sev padarīt galu, cīnīties vēlmei pretī un pēc tam vērsties pie palīdzības. Būtiski ir tas, ka spriedze, kura liek izšķirties par labu sevis nogalināšanai, ir viļņveidīga. Brīdī, kad šī spriedze sasniedz augstāko punktu, cilvēkam liekas, ka nu viņš beidzot ir gatavs spert izšķirīgo soli. Tomēr uzreiz pēc tam šī spriedze krītas un cilvēks paliek atvērtāks citiem risinājumiem (klapes ir lielākas iespējas noņemt).

Kā identificēt potenciālo pašnāvnieku?

Psiholoģe norāda, ka sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka pašnāvību pārsvarā izdara strauji un impulsīvi cilvēki, taču tā nav. Visbiežāk tas ir stāsts par ilgāku laika posmu, kurā cilvēks dzīvo ar domu par pašnāvību. Šī laika posma ietvaros pastāv risks, ka iepriekš minētās spriedzes kāpuma rezultātā pašnāvības solis beigu beigās tiks veikts.

Runājot par iespēju noteikt, vai cilvēks ir ceļā uz pašnāvības izdarīšanu, jāsaprot, ka ir cilvēki, kuri izrāda un kuri neizrāda noteiktas pazīmes, norāda Ābeltiņa. Runājot par cilvēkiem, kuri pazīmes izrāda, bieži vien varam dzirdēt, ka tie sevi uzskata par nastu. Bieži arī viņi uzskata, ka pēc nāves apkārtējiem cilvēkiem kļūs vieglāk, un saka, ka īsti neiederas vidē, kurā atrodas. Šis ir arī jautājums par vientulību.

Tāpat šiem cilvēkiem ir depresijas pazīmes, jo bieži vien šī problēma iet roku rokā ar pašnāvības mēģinājumu. Savukārt depresijas pazīmes ir nomāktība, enerģijas trūkums, aktivitāšu samazināšanās. Viņa arī vērš uzmanību uz tā saucamo «brīnumaino pavērsienu». Var gadīties, ka cilvēks ir nomākts un pēkšņi viņam viss ir kārtībā – liekas, ka viss ir atrisinājies.

Šādos brīžos apkārtējiem vajadzētu būt aizdomīgiem, jo iespējams, ka šis cilvēks ir pieņēmis lēmumu par pašnāvības izdarīšanu.

Pozitīvās emocijas rodas tāpēc, ka kāda lēmuma pieņemšana (pat radikāla), kurš šķietami rod atbildi uz aktuālo problēmu, sniedz īslaicīgu atvieglojumu un cilvēks jūtas labāk.

Pavītols arī piemetina, ka cilvēki ir apbrīnojami meļi. Turklāt – jo lielākas ir tavas problēmas, jo labāk tu melo. Meli savā ziņā ir bruņas, kuras mēs uzliekam, lai apkārtējie neredzētu to, kas notiek ar cilvēka iekšējo pasauli. Papildus tam – melots tiek arī pašam sev. Bieži vien cilvēks pats sev iestāsta, ka viņam viss ir kārtībā un viss pakāpeniski atrisināsies.

Atbildība vienam pret otru

Vilcāns uzskata, ka būtisks iemesls, kāpēc pašnāvības mūsdienās ir tik aktuāla problēma, ir milzīgais sabiedrībā valdošais spiediens līdzināties pieņemtajam ideālam. Pastāv etaloni par to, ka mums jābūt labiem mācībās, labi jāaudzina bērni un citas lietas. Turklāt šis pienākumu saraksts kļūst arvien garāks.

Tāpēc mums būtu svarīgi pieņemt citam cita sāpes un nepieprasīt līdzināšanos noteiktajiem ideāliem.

Tā noteikti būtu daļa no risinājuma. Diskusijas moderatore Santa Laimiņa arī norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties dzirdēt cita cilvēka saucienu pēc palīdzības (ja tāds tiek veikts). Bieži vien mēs izvēlamies šos saucienus nedzirdēt, jo atzīšanos pašnāvnieciskās domās pavada dusmas un bezspēcības sajūta. Tāpēc vieglāk ir no tā visa gluži vienkārši izvairīties. Svarīgi atcerēties, ka viena uzklausoša un cieņpilna saruna bieži vien var būt izšķirošais faktors starp letālu iznākumu un izeju.