Asociācijas vadītājs: Latvija ir kļuvusi par Anglijas tekstila atkritumu noliktavu

Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Strazds piedalās kampaņas "Nav, ko vilkt?" atklāšanas pasākumā, kurā informē par tekstila atkritumu apsaimniekošanas nozīmi kopējā atkritumu apsaimniekošanas ķēdē un valsts vides politikas pamatnostādņu īstenošanas procesā.

FOTO: Paula Čurkste/LETA

Vienīgais reālais risinājums, kā nenoslīkt tekstila atkritumos jau tuvākajā nākotnē, ir visā pasaulē ražot mazāk apģērba, tāpēc ir jāmainās cilvēku domāšanai, jo, kur nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma, uzskata Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Strazds.

Asociācijas vadītājs uzsvēra, ka apģērbu un tekstila izstrādājumu ražošanas nozare Latvijā ir ļoti eksportspējīga un ar lielu attīstības potenciālu, taču Latvijā ienākošā tekstila plūsma pārsniedz oficiālos statistikas datus.

Pēdējo desmit gadu laikā lietotu un gatavu apģērbu imports ir palielinājies trīs reizes,

3

bet katrs iedzīvotājs Latvijā gada laikā iegādājas gandrīz 15 kilogramus apģērba. 

"Kā to atgādina arī kampaņa "Nav, ko vilkt?", šādā tempā pēc 10-15 gadiem mēs paši noslīksim tekstila atkritumos, kas paradoksālā kārtā nemaz īsti nav mūsu," pauda Strazds.

Viņš norādīja, ka atšķirībā no iedzīvotājiem Latvijas ražojošo uzņēmumu darbībā tekstila atkritumi faktiski neveidojas.

Vietējie ražotāji eksportē 90% šeit saražotā apģērba, ieskaitot veļu, līdz ar to no gatavās produkcijas gandrīz nekas nenonāk otrreizējā lietošanā

3

jeb "second hand" un otrreizējā pārstrādē. Lielākā daļa uzņēmumu, kuri ražo audumus vai segas, ražošanas procesā radušos atkritumus paši arī pārstrādā par otrreiz lietojamām šķiedrām. 

Saskaņā ar Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas datiem visos Latvijas uzņēmumos kopā rodas 1500-2000 tonnu neapstrādājamo tekstila atkritumu gadā, kas tiek sadedzināti. Salīdzinoši vairāk tekstila atkritumu rodas lielākajiem veļas ražotājiem, taču arī viņiem apģērbu projektēšana un piegriešana mūsdienās ir kļuvusi tik automatizēta, ka auduma atlikumi faktiski ir mazas strēmelītes, ko var tikai sadedzināt. Mazāku apjomu par 2000 tonnām pārstrādei neviena uzņēmuma iekārta neņem pretī, bet lielākas iekārtas nav vērts iegādāties, ja nav, ko pārstrādāt. Tātad puslīdz droši var apgalvot, ka Latvijas apģērbu ražotāji tekstila atkritumus nerada, skaidroja Strazds.

Viņš uzsvēra, ka īstā Latvijas tekstila atkritumu problēma ir importa problēma, jo Latvija gadā eksportē 5000-6000 tonnu apģērba, bet importē apmēram 27 000 tonnas.

"Vairums gatavo apģērbu nāk no Ķīnas, un mēs visi lieliski zinām, ka

ķīniešu ražojumu kvalitāte ne vienmēr ir pati augstākā. Tas savukārt nozīmē, ka tās faktiski ir lietas vienai sezonai.

3

Ik gadu Latvijā tiek ievests vairāk nekā 1000 tonnu zeķubikšu, ko pēc nolietošanās var tikai sadedzināt. Tāpat arī krūšturi praktiski nav pārstrādājami, tie satur plastmasas un metāla elementus, mežģīnes, aizdares āķīšus. Pirms pārstrādes tie būtu jāsadala sastāvdaļās, bet to neviens neuzņemsies darīt. Pat tik šķietami nekaitīgi apģērba gabali kā T-krekli tiek pārdoti ar uzšuvēm, apdruku vai pat ar uzlīmēm. Arī tos reāli pārstrādāt ir ļoti grūti, jo viss, kas nav tekstilšķiedra, traucē pārstrādei.

No visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek importēti Latvijā, apmēram 30% vienkārši nav pārstrādājami,"

3

skaidroja Strazds.

Asociācijas vadītājs pavēstīja, ka vēl lielāka problēma ir lietotie apģērbi - katru gadu lielākā daļa no Latvijā ievestā apģērba jeb 16 000 tonnu ir importētais "second hand", apmēram puse - no Anglijas. Ja agrāk tā dēvētais "second hand" lielākoties bija domāts humāniem mērķiem, tad šobrīd tas ir kļuvis par biznesu - trešā daļa vai pat puse lietoto apģērbu tiek sūtīti tālāk uz attīstības valstīm. Būtībā

Latvija ir kļuvusi par Anglijas tekstila atkritumu noliktavu, uzskata Strazds.

3

"Patiesībā mēs lieliski zinām, kā pārstrādāt tos tekstila atkritumus, kuri pārstrādei ļaujas, - nolietotais apģērba gabals ir jāizjauc pa detaļām, jāsaplēš un no tā jāražo jauna šķiedra. Taču te rodas divi plaši lauki izaugsmei," skaidroja Strazds.

Viņš informēja, ka, pirmkārt, šāda pārstrādāta šķiedra būs lētāka nekā no jauna ražotā, tāpēc ir vajadzīgi ieguldījumi un subsīdijas no valsts un pašvaldību puses, jo neviens uzņēmējs nedarīs to, kas viņam nenes peļņu. Strazds uzsvēra, ka otrreiz pārstrādātu šķiedru nav iespējams pārdot par tādu cenu, lai atmaksātos tās ražošanas izdevumi. Tekstila atkritumu apsaimniekošana ir vienlīdz pircēju un ražotāju atbildība, taču to var stiprināt ar aktivitātēm no valsts puses, kas ierobežo šo tekstila atkritumu nonākšanu sadzīves atkritumu poligonos.

"Otra - daudz lielāka - problēma ir tā, ka, lai pārstrādātu tekstilizstrādājumu, tam ir jābūt tīram, bet pašlaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju visus tekstila atkritumus izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Tur tekstilizstrādājumi kļūst netīri un vairs nav izmantojami pārstrādei. Arī speciālajos tekstila konteineros nonāk daudz netīru izstrādājumu, kaut arī šie konteineri nav izgāztuve - šajā ziņā mūsu sabiedrībai ir daudz, ko mācīties. Un tagad pieskaitiet šos netīros tekstila atkritumus tiem 30%, kas nav pārstrādājami materiāla īpašību dēļ, un izrādīsies, ka

reāli Latvijā paliek labi ja 20% pārstrādājamu tekstila atkritumu no visa milzīgā apjoma," norādīja Strazds.

3
Uz augšu
Back