Nevaram draudzēties tikai ar demokrātijām (42)

Vai piekrītat tam, ka protesti Baltkrievijā pagaidām norisinās labvēlīgi Lukašenko un viņš īsti nekur neaizies?

Nepiekrītu. Jebkurš protests ir lielas galvassāpes jebkuram autoritāram vadonim. Es domāju, ka Lukašenko ir ne mazāk pārsteigts kā mēs par to, ka šie protesti ir sasnieguši tik lielus apmērus un vēl arvien turpinās. Es domāju, ka no šāda viedokļa viņš jūtas ļoti apdraudēts un apdraudēta jūtas arī kaimiņvalsts Krievija. Skatoties no Krievijas vadītāja viedokļa, ir svarīgi nepieļaut, lai Baltkrievijas vēlme pēc jaunām vēlēšanām, vēlme pēc cita vadītāja, vēlme pēc demokrātijas inficētu krievu brāļus. Kā mēs zinām, Krievijā parasti valdības nemainās demokrātiskā ceļā. Parasti tās mainās vai nu apvērsumu, vai arī revolūciju rezultātā.

Es domāju, ka Lukašenko pagaidām ir vienīgais, kas satur kopā esošo pārvaldes sistēmu, bet man ir sajūta, ka viņa laiks ir iezīmēts. Iezīmēts tik ilgi, cik ilgi tiks rasta viņam alternatīva, kas varētu Baltkrieviju pārņemt.

Rasta alternatīva tieši no Krievijas puses?

Jā. Mums jāsaprot, ka Baltkrievijas opozīcijas pašreizējās spējas ir diezgan ierobežotas. Atšķirībā no Ukrainas, Baltkrievijā nenotiek tāda tipa krāsainā revolūcija, kuras baida autoritārus režīmus. Cilvēki nestaigā ar Eiropas Savienības karogiem un neaicina šai organizācijai pievienoties. Viņi vienkārši saka – mēs gribam demokrātiskas vēlēšanas. Tas šajā situācijā ir tas pozitīvākais, jo ļauj saglabāt lielākas manevru iespējas, un Krievijai no visām apkārtējām valstīm Baltkrievijā ir vislielākā ietekme. Tas nozīmē, ka pastāv ļoti liela varbūtība, ka nākamais izvēlētais līderis, kurš varētu pusdemokrātiskā ceļā nākt pie varas, būs pietuvināts Maskavai.

Vai Latvijai būtu izdevīgāka Baltkrievija Lukašenko vai arī kāda cita alternatīva līdera vadībā?

Skatoties no Latvijas Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku viedokļa, mums galvenais būtu rūpēties par mūsu valsts nacionālajām robežām un drošību. Ideāli, protams, būtu, ja mums blakus atrastos demokrātiski, stabili un uz sadarbību tendēti kaimiņi. Pašlaik nav ļoti daudz pazīmju, ka mēs Baltkrievijā tuvākajā laikā varētu redzēt demokrātisku režīmu un saglabātu neatkarīgu valsti. Tas tāpēc, ka neesmu pārliecināts par to, ka Krievija to pieļautu. Līdz ar to – nākamais vēlamais variants ir saglabāt Baltkrieviju kā stabilu un neatkarīgu valsti.

Mēs, protams, arī nedrīkstam ignorēt sabiedrības viedokli, jo, tiklīdz notiek demonstrācijas un mītiņi, ne par kādu stabilitāti nevaram runāt.

Taču nedzīvosim ilūzijā un neiedomāsimies, ka šī sistēma labprātīgi atdos varu.

Mēs redzam no citiem piemēriem (Ziemeļkoreja, Sīrija u.c.), ka gadījumā, ja autoritārā vara ir gatava izmantot maksimālu spēku, tad ar miermīlīgiem protestiem režīma maiņu panākt nav iespējams.

Latvijai visnegatīvākais scenārijs būtu totāla Baltkrievijas absorbēšana Krievijas Federācijā. Tas padarītu militāro draudu asimetriju mums vēl sliktāku.

Ir izskanējis arī variants, ka Baltkrievija varētu akceptēt lielāku Krievijas militāro klātbūtni savā teritorijā. Cik liels, jūsuprāt, ir šis risks un kāpēc Baltkrievija ir mums tik vitāli svarīga no militārā viedokļa?

Tagad ir septembris. Ja mēs atceramies 1939. gada 17. septembri, tad divas sabiedrotās lielvaras – Nacistiskā Vācija un PSRS iebruka un sadalīja Poliju. Tajā laikā Polijas robežsargus uz Latvijas robežas lēnām nomainīja Krievijas robežsargi.

Mēs ļoti nevēlētos, lai Baltkrievijas robežsargus uz mūsu robežas atkal nomainītu Krievijas robežsargi.

Tas ļautu Krievijas karaspēkam neierobežoti pārvietoties pa Baltkrievijas teritoriju un pieņemt autonomus lēmumus. Kamēr eksistē kaut nomināli neatkarīga Baltkrievijas valsts, gan mums, gan Lietuvai un Polijai (saistībā ar Suvalku koridoru) drošības draudi ir mazāki.

Pat ja šī valsts ir daļēji neatkarīga vai arī ļoti tuva Krievijai, nav tik vienkārši kaimiņvalstis apdraudēt negaidīti. Mūs primāri jau uztrauc šis negaidītais apdraudējums. Ja notiks Baltkrievijas absorbcija un tur tiks izvietots Krievijas karaspēks (ar tiesībām neprasīt Baltkrievijas valdības atļauju veikt militāras darbības), Latvijai būs nepieciešams mainīt savus operatīvos un taktiskos plānus. Tāpat būtu nepieciešama cita aizsardzības plānošana un lielāka sabiedroto iesaiste. Tas arī uzliktu papildu plānošanas darbu arī NATO kopumā.

Jūs minējāt Suvalku koridoru. Vai tas mums ir svarīgs tāpēc, ka tā krišanas gadījumā mūs var sauszemes teritorijas ziņā nogriezt no pārējām NATO dalībvalstīm?

Tieši tā. Mums aizsardzības nozarē nav jādomā par labiem scenārijiem. Mūsu uzdevums ir domāt par visļaunākajiem scenārijiem. Lai skatītāji un klausītāji piedod, bet es neapsveru daudz pozitīvo lietu. Ja lietas notiek pozitīvi un esam savā ļaunāko scenāriju analīzē kļūdījušies, tad viss ir kārtībā. Mums ir jādomā par to pašu sliktāko, kas var notikt, un sliktākais ir tas, ka nopietnas krīzes gadījumā 50-60 km platais Suvalku koridors starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju tiek pārrauts. Tas nozīmētu trīs Baltijas valstu nokļūšanu iežogotā teritorijā un grūtāku mūsu bruņoto spēku atbalstīšanu no NATO puses. Līdz ar to – lielāka slodze būtu arī mums pašiem – Visaptverošajai aizsardzības sistēmai, sabiedrībai un citiem elementiem.

No tā varam secināt, ka mūsu uzdevums ir nepieļaut, lai Suvalku koridors tiktu pārrauts. Savukārt no šāda viedokļa Baltkrievijas neatkarība ir ļoti būtisks faktors.

Vai armija gatavojas hipotētiskam scenārijam, ka mūsu valsts robežas pēkšņi varētu vēlēties šķērsot liels daudzums Baltkrievijas civiliedzīvotāju jeb politisko bēgļu?

Bēgļu jautājums pārsvarā ir Iekšlietu ministrijas un Valsts robežsardzes pārziņā. Iekšlietu ministrijai un Latvijas valstij kopumā, protams, ir rīcības plāns lielāku cilvēku plūsmu gadījumā. Savukārt Aizsardzības ministrijai ir plāns, kā šīm institūcijām palīdzēt.

Pagaidām gan situācija uz Baltkrievijas robežas ir ļoti stabila un šeit nav nekādu problēmu. Atsevišķi politiskie bēgļi un atsevišķi uzņēmumi, kuri vēlas pārcelties uz Latviju, ir daļa no normāla procesa. Es arī domāju, ka mums būtu jāatbalsta šo baltkrievu uzņēmēju vēlme, jo atcerēsimies, ka senāk Francijā daudzi hugenoti (protestanti) bēga uz citām valstīm un savām jaunajām mītnes zemēm atnesa ekonomisku izaugsmi.

Mēs arī, protams, nepārtraukti sekojam situācijas attīstībai Baltkrievijā. Tāpat kā to dara Baltkrievija par mums.

Kāda pagaidām ir situācija informatīvā kara dimensijā? Lukašenko ir izteicies, ka arī no Latvijas tiek gatavots militārs uzbrukums.  Vai šim dezinformācijas ziņojumam varētu būt dzirdīgas ausis arī Latvijas sabiedrībā? Vai daži cilvēki potenciāli varētu tikt noskaņoti pret mūsu valsti?

Lukašenko ir izpaudies dažādi, un viņu var saprast. Ja tev pašam māja deg, tad ir ļoti liela vēlme šo dedzinātāju meklēt kaut kur ārpusē. Šeit ir svarīgi, lai Latvijas un citi klausītāji būtu gana izglītoti un uz šīm viltus ziņām nepaslīdētu. Jebkurš sapratīs, ka Baltkrievijā strādājošo Krievijas propagandas žurnālistu vēstījumi par to, ka Polijā jau atrodas 500 ASV karavīri, kuri ir gatavi ofensīvām operācijām, ir smieklīgi. Lai ko mēs domātu par ASV armiju, 500 karavīri nez vai ir pietiekams skaits, lai plānotu uzbrukumu tādai valstij kā Baltkrievija.

Vai valsts pievērš uzmanību dezinformācijai arī Latvijas un Baltkrievijas pierobežā? Piemēram, Vīļakas un Krāslavas novadā?

Es domāju, ka tas ir nopietns jautājums kopumā par mediju varēšanu (tai skaitā tehniskajām spējām) un gribēšanu. No vienas puses Aizsardzības ministrija ir pastāvīgi vērsusi uzmanību uz to, ka pret mums (arī šajā mirklī) notiek informatīvais karš. Mediji, kuri atrodas tādās autoritārās valstīs kā Baltkrievija un Krievija, dara to, ko saka valdošās aprindas. Tikmēr mūsu pusē mediji redz pašreizējo situāciju tādā klasiskā 19. vai 20. gadsimta izpratnē, kur medijs sargā pilsonisko sabiedrību no valsts pārvaldes institūcijām.

Šādā situācijā uzvar tie mediji, kurus kontrolē no augšas. Propagandas kanāliem nevajag sagatavot pašiem savas ziņas. Viņi vienkārši paņem jau gatavu, varas institūciju sagatavotu informāciju, to pārpublicē un palīdz to izplatīt sociālajos tīklos ar dažādiem boostiem. Mums šādā situācijā būtu jābūt apzinīgākiem un arī jāspēj izmantot mūsu rīcībā esošās tehnoloģiskās iespējas.

Piemēram, pirms 20 gadiem būtu bijis ļoti grūti iedomāties, ka Latvija varētu ar saviem līdzekļiem radīt tādu starptautisku raidstaciju kā BBC, kura izplatītu informāciju vairākās valodās un kuru uztvertu arī cilvēki kaimiņvalstīs. Pašlaik internets sniedz mums iespējas ar minimāliem līdzekļiem dot informāciju gan Baltkrievijas, gan Krievijas sabiedrībām.

Līdz ar to mums Aizsardzības ministrijā ir liela vēlme mūsu plašsaziņas līdzekļos redzēt ne tikai pilnvērtīgu izpratni par to, ko nozīmē propagandas karš un stratēģiskā komunikācija, kā arī kiberuzbrukumi, bet arī valstisku un patriotisku domāšanu.

Lietas žurnālistiem būtu jāredz ne tikai Latvijas nacionālajā perspektīvā, bet arī globālajā perspektīvā.

Tad mēs šeit runājam arī par informācijas eksportu, kuru Latvijas valsts varētu veikt Baltkrievijā?

Jā, bet valsts pārvalde nav ziņu aģentūra. Mēs varam vienkārši apelēt pie kompetentu Latvijas žurnālistu un mediju sirdsapziņas, kā arī izpratnes domāt un rīkoties valstiski. Tas, protams, nenozīmē mediju neatkarības apdraudēšanu, taču masu saziņas līdzekļiem vajadzētu šajā jautājumā izrādīt iniciatīvu. Atkārtošos, ka pret Latviju kā valsti, sabiedrību un demokrātisko Rietumu sistēmu tiek vērsts mediju un propagandas karš. Mēs uz to nevaram savlaicīgi un adekvāti reaģēt tāpēc, ka mēs izprotam mediju un valsts attiecības nedaudz citādāk, nekā pretinieki. Līdz ar to – šajā cīņā bieži tiek zaudēts.

Runājot par cīņu, Lukašenko Baltkrievijā ir izsludinājis paaugstinātu militāro aktivitāti. Vai mums uz to būtu jālūkojas ar bažām, vai arī tā vairāk ir iekšēja lieta?

Tā ir iekšēja lieta tik ilgi, kamēr mūsu izlūkdienesti un novērotāji neziņo par militārām kustībām Baltkrievijas vai Krievijas teritorijā, kuras būtu ārpus normas un varētu netieši vai tieši apdraudēt Latvijas vai Baltijas drošību. Ja šāda kustība tiks novērota, mēs, protams, veiksim savus pretpasākumus. Atgādināšu, ka arī Latvijas teritorijā pastāvīgi notiek militāras mācības (pašlaik "Namejs"). Mēs darām savu darbu, viņi dara savu darbu.

Iepriekš pieskārāmies jautājumam par cilvēku plūsmām no Baltkrievijas. Vēlējos arī jums pajautāt, vai ar baltkrievu uzņemšanu mūsu teritorijā mēs neriskējam izraisīt lielākas Lukašenko dusmas? Ja nu gadījumā viņš paliek pie varas, vai tas neizraisītu diktatora atspēlēšanos?

Nikolo Makjavelli ir teicis – kas vēlas ēst omleti, tam jāspēj sasist olas.

Ja mēs gribam izdabāt jebkuram un visiem, tad mēs nekad nespēsim veidot kaut nedaudz autonomu politiku.

Politika pati par sevi vienmēr ir izšķiršanās, un vienmēr kādam šī izšķiršanās nepatiks.

Konkrētā gadījumā es domāju, ka mums šī situācija ir jāizsver no mūsu interešu viedokļa. Tā ir jāizsver arī no mūsu morālajiem un ētiskajiem standartiem un beigu beigās jāpieņem lēmums. Es domāju, ka mums kā Latvijas valstij ir maksimāli jāpiedāvā un jāļauj tiem cilvēkiem, kas vēlas pamest valsti politisku motīvu dēļ, šeit iesakņoties pēc iespējas ātrāk. Es domāju, ka tas ir gan mūsu morālais uzdevums, gan arī tas mums ir izdevīgi.

Ja Lukašenko kungs vai kāds cits par to apvainosies, tad pastāv iespēja savest savu valsti tādā kārtībā, lai šie cilvēki vēlētos atgriezties.

Uz tranzīta kravām jau mums vairs no Baltkrievijas necerēt? Pirms tam jau mūs diezgan bija izkonkurējusi Lietuva, bet tagad jau situācija ar to izskatās vēl bēdīgāka.

Es domāju, ka mums ir jāsaprot, ka attiecības starp valstīm šajā gadījumā tiek balstītas uz nevienlīdzīgiem principiem. Proti - ekonomiskās sadarbības piedāvājumiem parasti nāk līdzi arī virkne politisko noteikumu un šie noteikumi agri vai vēlu tiek izmantoti. Līdz ar to – ja Baltkrievija tiks absorbēta Krievijas sastāvā, tad ar vienu administratīvu lēmumu visas šīs kravas var tikt virzītas caur Krievijas ostām. Mēs tur varam izstiepties vai sarauties, bet nekas no tā nemainīsies.

Jā, mēs varam piedāvāt lētāku tranzītu un labāku kvalitāti, kā arī savus terminālus, bet tas nevar notikt uz mūsu nacionālo interešu vai drošības rēķina.

Tad principā ekonomika jāpakārto drošībai?

Nē, bet mēs noteikti nevaram drošību pakārtot ekonomikai. Tas būtu ļoti liels apdraudējums mūsu valstij, un mums jāizsver visi šie jautājumi un jāsaprot, cik daudz mēs atsevišķos jautājumos riskējam. Es un aizsardzības nozare nekad neļausim kaut kādu īstermiņa ekonomisko labumu dēļ riskēt ar to, kas mums ir visdārgākais – mūsu neatkarība, drošība un demokrātija. Ja ir kādi mazāki kompromisi, mēs tos vienmēr varam izskatīt. Tomēr ir fundamentālas lietas un ir mazsvarīgas lietas. Mums ir jāspēj starp šīm lietām izvēlēties.

Lukašenko paziņojis, ka atbrīvo no amata Baltkrievijas vēstnieku Latvijā. Vai tas ir kaut kādā veidā saistīts ar mūsu divpusējām attiecībām, vai arī vairāk ar iekšpolitiskām spēlēm Baltkrievijas iekšienē?

Es domāju, ka maizes devējs nav bijis apmierināts ar to, kā vēstnieka kungs ir šeit strādājis. Acīmredzot nav licies, ka viņš pilda maksimāli to, ko autoritārā valdība Baltkrievijā saka. Ir skaidrs, ka tā neapmierinātība ar Lukašenko valdību jau neaprobežojas tikai ar vienkāršo tautu, kura ir ielās. Gana daudzi elites pārstāvji saka, ka vienreiz pietiek un vajag  darīt kaut kā citādi. Es domāju, ka šādi noskaņotu pārstāvju skaits tikai pieaugs.

Tad, jūsuprāt, Lukašenko  režīmā parādās šķelšanās un plaisas?

Noteikti, ka šādas plaisas ir. Tikai pastāv jautājums, kas  tās aizcementēs un kāds cements tiks izmantots. Diemžēl Eiropas Savienība nav pagātnē veltījusi pietiekami daudz uzmanības Baltkrievijas jautājumam, un mēs no Latvijas puses esam kolēģus Briselē jau vismaz divus gadus brīdinājuši, ka nākamais vājais punkts mūsu reģionā ir Baltkrievija. Tas nozīmē, ka tīri racionāli un pragmatiski Krievijai šeit ir lielākā ietekme. Es domāju, ka Krievija izmantos jebkuru iespēju neļaut Baltkrievijai aiziet Eiropas virzienā.

Tomēr tā jau nemaz Eiropas virzienā iet nevēlas. Tauta protestē tikai pret Lukašenko diktatūru.

Jā, bet es domāju, ka Baltkrievijas sabiedrība ir sašķelta. Ir virkne cilvēku, kuri patiesi vēlas dziļāku integrāciju ar  Krieviju, un ir otra puse sabiedrības, kas vēlas sevi asociēt ar Eiropu un eiropiešiem. Ir jautājums, kurš uzvarēs un cik liels ir līdzsvara trūkums starp abām grupām. Mēs to varam redzēt pat Latvijā – arī šeit ir cilvēki, kuri saka, ka padomju laiki nemaz tik slikti nebija un būtu atkal jādodas Krievijas virzienā.

Tad, jūsuprāt, ceļš uz Eiropu Baltkrievijai būtu tas labākais attīstības variants?

Es domāju, ka tas būtu labākais scenārijs Latvijai un labākais scenārijs pašai Baltkrievijai. Baltkrievu tauta lielā mērā ir eiropeiska tauta, un daļa no tās vēsturiski ir bijusi Polijas sastāvā. Es domāju, ka Eiropa Baltkrievijai dotu lielākas iespējas un izaugsmi, bet jebkuras ārvalsts iespējas ietekmēt ārpolitisko virzību ir ierobežotas. Mums ir jāatzīst, ka jebkuras valsts liktenis beigu beigās ir pašas tautas rokās.

Lukašenko ir paziņojis, ka plāno jaunu konstitūciju, kurā, visticamāk, tiktu veiktas fasādes reformas. Vai tās kaut kādā veidā varētu ietekmēt mūsu attiecības?

Es domāju, ka lielu izmaiņu nebūs, jo kosmētiski labojumi uz valsts politiku lielu iespaidu neatstāj. Turklāt Lukašenko ir runājis par konstitucionālām izmaiņām jau gadiem ilgi, bet nekas nav noticis. Tas nedaudz atgādina arī kosmētiskās konstitucionālās izmaiņas Krievijā. Galu galā – ne jau konstitūcija vai likums vienā vai otrā valstī nolemj to, kā šīs valstis attīstīsies. To nolemj maza saujiņa cilvēku, un austrumu kultūrā likums tiek pakārtots cilvēka gribai.

Tomēr Baltkrievijas ārpolitika jau vairs nebūs tik balansēta kā līdz šim? Tagad jau tajā izteiktāks būs Krievijas vektors?

Nu, mēs jau nevaram draudzēties tikai ar tām valstīm, kuras ir absolūti baltas, pūkainas un demokrātiskas.

Pasaule nesastāv tikai no demokrātiskām valstīm, un, ja mums kaimiņos ir autoritāra valsts, mums vienalga ir jāmēģina ar to sadzīvot un jāmēģina uzturēt attiecības pēc iespējas draudzīgākas.

Runājot par Lukašenko balansēšanu, es domāju, ka tai ir pienākušas beigas. Spiediens no baltkrievu sabiedrības ir gana liels, un viņš nav spējis to nostabilizēt. Līdz ar to – prezidenta autonomija ir palikusi mazāka. Ja mēs paskatāmies uz neseno Lukašenko vizīti Sočos, tad viņu sagaidīja vienkārši kreklā. Turklāt tā pat nebija noformēta kā augsta līmeņa vizīte – viņu nesagaidīja ne Krievijas prezidents, ne premjers, ne ārlietu ministrs, ne arī kāda cita augsti stāvoša amatpersona. Tas norāda uz vietu, kura pagaidām ir ierādīta Krievijas politiskajā domāšanā.

Rezumējot – kādi būtu trīs galvenie soļi, kurus Latvijai vajadzētu veikt, lai mēs paliktu pēc iespējas lielākā drošībā saistībā ar notikumiem Baltkrievijā?

Pirmais solis - mums ir jāsaprot: ja gadījumā Baltkrievijas demokrātiskās un brīvību alkstošās sabiedrības pozitīvā infekcija pārnesīsies uz  Krieviju, tad mēs varam sagaidīt līdzīgus notikumus arī tur. Šāds scenārijs nozīmētu arī nestabilitātes pieaugumu mūsu valsts austrumos. Mums ir svarīgi, lai šī nestabilitāte nekādā veidā nepārnestos pāri mūsu robežai un mēs netiktu apdraudēti. Tas var notikt tikai tad, ja mēs saviem kaimiņiem raidām nepārtrauktus signālus par savu noturību un gatavību iestāties par savu drošību, kā arī neatkarību.

Signāla raidīšanas ietvaros mēs nedrīkstam beigt atbalstīt visas tās drošības iniciatīvas, kuras mums jau ir, – bruņotie spēki, vismaz 2% aizsardzībai, visaptverošā valsts aizsardzība, aizsardzības mācība, civilā aizsardzība un viss pārējais.

Ārvalstu novērotājiem ir jāredz, ka mēs gatavojamies jebkāda veida krīzei, jo novērotāji Krievijā un Baltkrievijā seko tām vibrācijām, kādas ir mūsu sabiedrībā.

Ja viņi redzēs, ka Latvijas sabiedrība nav par kaut ko pārliecināta un ir gatava dažos jautājumos piekāpties, tas tiks izmantots. Mūsu uzdevums ir – brīdī, kad pienāks nestabilitāte Krievijas pusē, nepieciešams kopā ar mūsu sabiedrotajiem būt tik stipriem, lai tas viss nepārnesas uz mūsu teritoriju.

Otrais solis – mums ir pašiem maksimāli jāsakārto sava iekšējā sistēma, lai tie patvēruma meklētāji, kuri ierodas no Baltkrievijas, tiktu šeit pēc iespējas ātrāk pieņemti. To IT uzņēmumiem būtu nepieciešams palīdzēt izveidot banku kontus un sniegt iespēju darboties. Šis jautājums pie mums pieklibo, jo mēs bieži cenšamies valsts pārvaldes sistēmā būt svētāki par Romas pāvestu. Šeit jāatceras, ka mūsu sabiedrotie izteikti konkrētas lietas bieži vien neprasa – viņi vienkārši saka, ka nepieciešams sakārtot māju. Daži cilvēki mums šo māju cenšas sakārtot tā, ka neviens vairs nevar paelpot.

Trešais solis – nepieciešams atbalstīt mūsu augstākās izglītības sistēmu tādā veidā, lai ļautu tai izmantot krīzes sniegtās iespējas. Mēs varētu piedāvāt stipendijas Baltkrievijas jaunajiem pilsoņiem – lai šeit mācās un uzturas. Protams,  mums jāturpina atbalstīt ar nevalstiskais sektors un mediji, kuri strādātu plašāka labuma labā un palīdzētu informāciju izplatīt Baltkrievijas teritorijā.