Ja pietiek drosmes un nebīsties spoku: Rudbāržu baronu kapenes (6)

Vispār jau jokojos. Tumsā un lietū tur darīt nav ko. Tāpat neizdosies tās baronu kapenes atrast - ieaugušas meža vidū, aiz septiņām aizām un strautiem. Nav ko tur vazāties – ievelties kādā bedrē vai, nedod dievs, kapā var ļoti viegli. Visādi velni un raganas arī bļaustās krūmos, lidinās pa gaisu. Paraus vēl uz kaut kādu tur elli, kur visi tie baroni sēž. Kam tas būs ērti?

Es vispār tur biju jūlijā. Tikai tagad saņēmos uzrakstīt. Iespaidīga vieta, es jums saku. Atrast to nav viegli, jo tā tiešām atrodas meža vidū. Ne ar automašīnu piebraukt, ne ar velosipēdu atripot. Iegāju mežā no šosejas puses, tomēr arī tas bija sarežģīti, jo uz šosejas tajā vietā vai pat tās tuvumā atstāt auto nav iespējams. Tāpēc šoferītim nācās vizināties apkārt, kamēr es, izlēcis no teju braucoša auto, līdu iekšā džungļos, nebaidīdamies ne ērču, ne spoku.

FOTO: NOSLĒPUMAINĀS RUDBĀRŽU BARONU KAPENES

Lai arī spīdēja saule un pie debesīm nebija neviena mākoņa, mežā valdīja gatavā nakts. Priekšā aizvijās taka, bet jau turpat aiz līkuma gaidīja vesels bars neliešu ar nažiem - odu armāda. Šie insekti tur ir ārkārtīgi izsalkuši, goda vārds. Laikam jau sārts un smaržīgs cilvēks tiem galdā netiek likts pārāk bieži. Kā klupa virsū visi uzreiz... Kaut skrien un vicini rokas kā dzirnavu spārnus – neaizbaidīsi. Nākas vien stoiskā mierā ar asarām acīs ciest un gaidīt, kad viņi tevi izsūks sausu.

Lai nu kā, ceļš priekšā ir kā filmās. Sagāzušies, sūnām apauguši koki, šaura, līkumaina taka, pamatīgs reljefs, priekšā čalo strautiņš, viss tādā kā zaļganā tumsā. Dzīvas dvēseles tuvumā – nevienas pašas. Apmaldīties vispār tur nebūtu nemaz tik grūti, jo taka vēlāk aiziet dažādos virzienos.

Vadoties pēc padzisušām zīmēm, tomēr atrodu pareizo virzienu, eju, lūk, strautiņš lejā. Man blakus – sapuvis, aizaudzis soliņš, taisni kā no apokalipses filmām. Liekas, ka reiz šeit bijusi varena atpūtas un pastaigu vieta, bet tad kaut kas noticis, baroniem varbūt kāds nav iepaticies, un visi pazuduši, lāsti kaut kādi uzlikti varbūt.

Brienu tikai tālāk un ceru, ka izdosies atrast atpakaļceļu. Pēkšņi priekšā izaug milzu arka. Aiz tās – atliekas no veca mūra. Viss sūnām noaudzis, ar krūmiem, zāli klāts. Ja nezinātu, domātu, ka atrodos senas acteku pilsētas drupu priekšā. Iespaidīgs un mežonīgs skats. Lai arī vietām redzami arī atkritumi, tomēr ir skaidrs, ka cilvēks te pārāk bieži neparādās. Izeju caur vārtiem un esmu iekšā – Rudbāržu baronu kapenēs jeb tā saucamajos Kungu kapos.

Tātad, kā vēstīts Skrundas pašvaldības mājaslapā, Kungu kapi ir baronu Firksu dzimtas kapi. Pagājušā gadsimta vidū tos ir izpostījuši dārgumu meklētāji, atsedzot senās kapu velves, kas redzamas kapu vidū. Nav brīnums, ka baroni tagad dusmojas un spokojas.

Rudbāržu parka teritorijā, kur atrodas baronu kapenes, ir arī viena no lielākajām duglāziju audzēm Latvijā, kā arī tur ir milzīgu dižskābaržu, lapegļu un Vāczemes egļu audzes. Parkā sastopamas daudzas retu koku un krūmu sugas, jo tas ir ticis veidots kā muižas parks ar retu koku stādījumiem.

Fon Firksi savukārt ir sena vācbaltu dzimta, kuras priekšteči Livonijas konfederācijā izsekojami līdz 15. gadsimta vidum. Līdz 1920. gada agrārajai reformai Firksu dzimtai piederēja vairākas muižas, to skaitā arī Rudbāržu muiža, kuras saimnieki, pieļauju, arī guļ vai gulēja šajās kapenēs.

Vispār šajās kapenēs jābūt ļoti uzmanīgam, jo viens nepareizs solis un viegli var ievelties kādā no melnajiem caurumiem, kas vīd zemē. To nu gan negribētos, tāpēc meklēju vien atpakaļceļu. Asiņu jau arī vairs nav daudz atlicis, sāk kļūt nedaudz baisi. Tumsā šī vieta patiešām varētu kalpot par drosmes pārbaudījumu piedzīvojumu meklētājiem.

Godīgi sakot, nemaz negribētos, lai šo vietu kāds sakoptu, uztaisītu tur koka takas, atpūtas vietas ģimenēm. Negribētos, lai blakus tai izveidotu auto stāvvietu un zivju tirgotavu. Nav vajadzības aiztaisīt caurumus kapenēs un uzsliet stāvus apgāzušos akmens stabus. Lai aug un aizaug. Lai baroni guļ un spokojas vienā mierā.