Turklāt mācoties arvien vairāk eksperimentējam. Ļaujam piedzīvot sevī kaut ko jaunu, tā ir interese par sevi kā personību, un mēs cenšamies atrast sevī tās stiprās puses, kas mūs izvilks.
Tava tēma konferencē būs par prasmēm, kas nepieciešamas, lai dzīvotu nezināmajā. Saki, lūdzu, cik daudz varam paši un cik vajag palīdzību no ārpuses, lai tās apgūtu?
Tas ir atkarīgs no cilvēka un situācijas. Teorētiski mēs visu spējam paši. Cilvēki ir ļoti bagāti, daudz bagātāki, nekā to apzinās. No dabas cilvēkam ir viss, lai izveidotu dzīvi nr.1, dzīvi nr.2. Lai tikai būtu drosme meklēt - cilvēkiem ir nepieciešams iedvesmas avots. Piemēram, ja nezini, ka kaut kas ir iespējams, tu nemaz nemeklē neko tādu. Tu nezini, ka nezini.
Svarīgi arī, ka tuvie cilvēki mūs atbalsta vai vismaz neliek šķēršļus. Mēs varam ļoti daudz. Taču te ir tas pats kā ar izskatu - mums tomēr ir vajadzīgs spogulis. Mēs spoguļojamies kā personības citos cilvēkos, un viņi ir mūsu spogulis. Tā mēs viens otru nepārtraukti apmācām un bagātinām. Tas nenotiek tikai kursos vai psihoterapijā, tas notiek nepārtraukti visos virzienos, kamēr esam dzīvi.
- Ko tu novēlētu ikvienam, kurš šobrīd jūtas saguris un zaudējis cerību, ka pandēmija reiz beigsies?
Ir kāds stāsts par valdnieku, kam bija gredzens. To viņam uzdāvināja vecāki, kad viņš kļuva pieaudzis, un uz gredzena bija iegravēts: “Tas pāries!” Kad bija grūti laiki, šis uzraksts viņam palīdzēja saņemties un tikt pāri grūtībām.