Silti pašam un labi planētai

Skurstenis. Ilustratīvs attēls. FOTO: Lita Krone/LETA

Ejot pastaigā pa ciemu vai pilsētas apkaimi, kur daudz namu ar dūmvadiem, un ievelkot gaisu krūtīs, ir divas izjūtas: “Urrā, man nav kovida, jo labi jūtu smirdoņu! Un - nelabie, atkal kurina plastmasu!” Vides aizsardzības jomā esmu gadsimta ceturksni, un nekas daudz pa šo laiku nav manījies.

Visus šos gadus runājam par energoneatkarības iegūšanu un atsacīšanos no fosilā kurināmā, bet joprojām Latvijā apkurei visplašāk izmanto no Krievijas importēto dabasgāzi. Kaimiņzeme tur mūs īsā saitītē, pārdod gāzi lētāk nekā citiem, lai paspējam sabūvēt lielas un mazas gāzes apkures iekārtas, un tad jau vairs nebūs, kur sprukt, kurtuve prasīs savu tiesu un maksāsim raudādami.

Otrs plašāk izmantotais kurināmais ir malka un granulas – tātad pašu zemē iegūts kurināmais. VARAM valsts sekretāre vietniece Alda Ozola atgādina:

“Apkure laiku laikos ir radījusi lielu piesārņojumu, daļu pat ar ožu nevar sajust. Bet - mainās izpratne, mainās zināšanas par dažādu ieradumu ietekmi uz veselību. Mājokļu siltināšana, modernākas granulu krāsnis, siltumsūkņi - tas dod būtisku ieguvumu.

11

Arī tie, kas turpina izmantot krāsnis, lai atceras, ka sausa, pāris gadus žuvusi malka rada daudz mazāku piesārņojumu nekā slapja vai, nedod Dievs, skaidu plates, krāsoti logu rāmji un plastmasa.”

RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore Dagnija Blumberga uzskata:

“Nākotne ir tikai zemas kvalitātes malkai un granulām, kas ražotas no biomasas. Bioekonomika pašlaik pasaulē strauji attīstās, un augstas kvalitātes koksne ir jāizmanto kvalitatīvu lietu ražošanai, nevis jāizkūpina gaisā.

11

Pirms gadiem 15 daudzi slavēja bioeļļu, bet tagad skaidrs, ka no koksnes pirolīzes iegūtā bioeļļa daudz jēdzīgāk izmantojama kā degviela mašīnām; būvniecībā aizvien vairāk jāizmanto koka detaļas; skaidas un spaļus var piejaukt betonam. Iemest kaut ko kurtuvē un sadedzināt nav ne ekonomiski, ne videi draudzīgi. Kamēr Latvija turpina gulēt, citās valstīs bioekonomika strauji attīstās. Igaunija plāno pie Latvijas robežas būvēt celulozes rūpnīcu, arī lietuvieši agresīvi pārkārto ražošanu. Visiem vajadzēs koksni, bet eksportēt dabas resursus ir pēdējais, ko darīt.”

Pēc “Silavas” datiem, mežā katru gadu paliek aptuveni 2,5 miljoni kubikmetru cirsmu atlikumu. Pārveidojot tonnās, tas ir teju 1,2 miljoni tonnu potenciāli izmantojamas koksnes un apmēram tikpat celmu. O, lielisks kurināmais, kas bezjēdzīgi sapūst mežā un izdala CO2! BET! Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka mežizstrādes atliekās uzkrātās barības vielas ir nepieciešamas pašam mežam. Labi, pelnus varētu izmantot jaunaudžu mēslošanai. Bet tik vienkārši nav. Nupat par šo tēmu trauksmi cēla Igaunijas un Latvijas dabas aizsardzības nevalstiskās organizācijas, kas sagatavojušas ziņojumu “Koksnes granulā paslēptais: intensīvas mežizstrādes ietekme uz Igaunijas un Latvijas mežiem”.

Izrādās, ka intensīva mežizstrāde, kur arvien lielāku lomu spēlē koksnes ieguve granulu ražošanai, novedusi pie tā, ka strauji samazinājusies oglekļa piesaiste Latvijas un Igaunijas mežos. Sugu daudzveidība ir būtisks meža veselības rādītājs, un dzīvotņu iznīcināšana to ietekmē nelabvēlīgi. Jau gadiem vērojama lejupslīde meža putnu populācijās: ieraudzīt mežirbes mēsliņus vai pašu putniņu aizspurdzam izdodas aizvien retāk. Biomasas eksporta vārdā notiek faktiski nekontrolēta mežu dabas vērtību iznīcināšana.

Igaunijas Dabas fonda pārstāvis Sīms Kureso brīdina: “Koksnes pieprasījums no ārvalstu bioenerģijas uzņēmumiem, piemēram, “Oersted”, “RWE” un “Drax”, kuru biznesu veicina Eiropas Savienības un nacionālo valstu atjaunojamās enerģijas subsīdijas, dramatiski palielina mežizstrādes apjomus. Igaunijas mežizstrādes intensitāte laika posmā no 2016. līdz 2018. gadam bija par 85% augstāka nekā laika posmā no 2004. līdz 2015. gadam. Šāda mežizstrāde noved pie vērtīgo biotopu izzušanas. Dabas aizstāvji tāpēc vēlas panākt, lai politikas veidotāji apturētu mežu iznīcināšanas veicināšanu. Mūsu meži ir kas vairāk par koksnes granulām, taču bioloģiskā daudzveidība saglabājas vien tad, ja prioritāra ir mežu aizsardzība, nevis izmantošana.”

“Latvijā joprojām tiek plaši popularizēta absurdā ideja, ka intensīvāka mežu izciršana un koksnes dedzināšana nāk par labu klimatam. Skaitļi norāda uz pretējo: pieaugošā mežizstrādes intensitāte Latvijā un Igaunijā ne tikai samazina mežu spēju piesaistīt oglekli, bet arī iznīcina vērtīgas dzīvotnes un apdraud mežā dzīvojošās sugas,” brīdina Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs.

Kurināmais jāizmanto taupīgi un efektīvi

Protams, siltuma ražotāji ir laimīgi, ja ir bargas ziemas un var pārdot vairāk siltuma. Tajā pašā laikā ES apelē pie godaprāta un pašsaglabāšanās instinkta un aicina siltināt mājokļus, būvēt pasīvās ēkas un kūpināt gaisā mazāk dūmu. Visiem kokiem vienmēr ir divi gali: kad jālemj par mājokļa siltināšanu, satiekas optimisti un pesimisti. Optimisti gara acīm redz, kā paaugstinās nosiltinātā dzīvokļa cena mājokļu tirgū, cik ļoti samazināsies apkures rēķini, bet pesimisti saka, ka kredīts ir dārgs un ilgi būs jāmaksā, ka gan jau būvnieki kaut ko salaidīs grīstē un mājoklī nebūs gaisa. Vienmēr ar izbrīnu vēroju, cik slinki tiek siltinātas ēkas Rīgā, bet, ja ņem vērā, cik ciešas saites ar Krieviju bija iepriekšējās domes vadītājiem, tas ir loģiski.

Pasīvās mājas joprojām Latvijā ir retums, nevis ierasta jaunbūvju prakse. Ik pa laikam ciemojos Ervīna Kraukļa projektētajās “Vecmājās” Dundagas novadā. Te dēli uzbūvēja mīļajai mātei ekonomisku pasīvo mājiņu, pat visbargākajā salā pietiek ar mazu klēpīti malkas, lai būtu silti pāris dienas. Smiltenes novadā dzīvojošais permakultūras entuziasts Tomass Krīgers jau vairākus gadus ierāda, kā no lētiem un apkārtnē pieejamiem materiāliem uzbūvēt t.s. raķeškrāsni, pati piedzīvoju, kā, izkurināta ar dažiem nomaļiem, vecā lauku māja bija silta līdz otram rītam.

Brīvprātīgi piespiedu kārtā atbalsts dabasgāzei

Pārāk lielu vietu apkures ražošanā ieņem dabasgāze. Jā, var pievilkt aiz matiem, ka koģenerācijas stacijās saražotais siltums ir zaļa tehnoloģija, jo pie viena tiek iegūta arī elektroenerģija. Bet nedrīkst aizmirst: lai tā pamatīgi un uz ilgu laiku pazaudētu savu energoneatkarību, Latvijā tika nolemts, ka ikvienam, kas lieto elektrību, jāatbalsta dabasgāzes koģenerācijas stacijas ar saviem OIK maksājumiem. Tā vismaz 2/3 šīs naudas aiziet nevis patiesi zaļas enerģijas atbalstam, bet gan visīstākā fosilā kurināmā tirgotājiem. Dagnija Blumberga ir skarba:

“Ne jau gāzes cena, bet valsts politika ietekmē to, ar ko kurinās centrālapkures iekārtas. Ja redzam, ka gāzes cena iet lejā, bija jāpaaugstina akcīzes nodoklis un par iegūto naudu jāattīsta vietējā kurināmā ieviešana. Pašlaik piekoptā taktika ir ceļš uz nekurieni.

11

Tad, kad gāzes cenas pacelsies, mēs būsim iedzīti stūrī, jo lielākā daļa apkures iekārtu darbojas ar dabasgāzi. Fosilajam kurināmajam Latvijā nekad nevajadzētu būt pirmajam un galvenajam, jo tas ir importēts. Mēs esam padarīti atkarīgi, turklāt ziemas Latvijā ir katru gadu un mājokļi jākurina vismaz sešus mēnešus. Jā, dabasgāze ir vienkārša lietotājam, bet, to dedzinot, veidojas slāpekļa oksīds, kas kaitē elpceļiem.

Otra aplamība ir kūdras lobija ietekmē nosaukt kūdru par atjaunojamo jeb zaļo resursu un sapņot par tās izmantošanu apkurei. Tā satur sēru, un dedzinot veidojas kaitīgas emisijas - sēra oksīdi. Lai gaisā nenonāktu šie izmeši, jāliek filtri, un tas maksā dārgāk nekā katlumāja. Dūmgāzu attīrīšana ir dārga, tāpēc arī ieceres dedzināt atkritumus un ražot gan siltumu, gan elektrību nav ilgtspējīgas. No plastmasas var saražot jaunas lietas, nevis šo naftas izcelsmes masu izkūpināt gaisā.”

Kur ņemt siltumenerģiju?

Jo dziļāk analizē dažādu enerģijas veidu dzīves ciklu, jo grūtāk dzīvot mierā un saskaņā ar sevi. Interesanti, vai mums ir citi resursi, ko lietot? Dagnija Blumberga optimismu nezaudē: “Jā, tā ir saule! Saules paneļiem pēdējo trīs gadu laikā cenas strauji mazinās. Ja agrāk teicām, ka saules enerģija mums ir par velti, tikai tehnoloģijas dārgas, tad tagad saules paneļi atmaksājas jau septiņos līdz deviņos gados, ja izvēlētās un uzstādītas elektroenerģijas jaudas ir saprātīgas un pamatotas. Kad spīd saule, lietojam sauli, kad apmācies, var lietot hidroenerģiju vai vēja enerģiju. Joprojām nesaprotu, kurš organizē tautas pretestības akcijas pret vēja parkiem Zemgalē, iespējams, fosilā kurināmā eksportētāji.”

SIA "Salaspils Siltums" pirmais lielizmēra saules kolektoru lauks Baltijā. Atklāts 2019. gada 12.septembrī. 1720 saules kolektori 6.5 ha platībā ar aktīvo laukumu 21 672 m2, kas nodrošina vienu piekto daļu no pilsētas kopējā gada siltumenerģijas patēriņa. Akumulācijas tvertne ar 8000 m3 tilpumu, kas spēj uzglabāt siltumenerģiju vairākām diennaktīm

Ja katra žagara un celma izvākšana no meža kaitē bioloģiskajai daudzveidībai, varbūt vēl atbildīgāk jāizturas pret ikvienu mizu un skaidu, kas rodas kokzāģētavās, jo puse no apaļkoka pēc sazāģēšanas par dēļiem kļūst par atliekām. Piemēram, SIA “Rīgas Meži” Norupes kokzāģētavu apkurina ar koksnes atlikumiem, kas rodas, gatavojot priežu dēļus, šo siltumenerģiju izmanto arī dēļu žāvētavā. Uzņēmuma vadītājs Aivars Tauriņš sapņo, ka varētu ražot šķeldu un granulas Rīgas pašvaldības bērnudārzu un citu iestāžu apkurei: “Dziļākas pārstrādes attīstība nodrošina koksnei lielāku pievienoto vērtību, granulu ražošana būtu tikai loģisks nākamais solis uzņēmuma attīstībai, un tās tiktu izmantotas galvaspilsētas vajadzībām. 20. gadsimta 20.-30. gados Rīgas meži nodrošināja pilsētas pašvaldības ēkas ar malku; tagad, kad ir aktuāli iegūt enerģētisko neatkarību un pilnvērtīgi izmantot savus dabas resursus, koksnes izmantošana apkurei un būvniecībai atkal atgūst aktualitāti. Piemēram, pēc rekonstrukcijas Mežaparka lielajā estrādē telpu apkurei par kurināmo izmanto šķeldu. Nākamais solis - lokālo katlumāju apgāde ar pašu mežos augušu un pašu saražotu kurināmo pašvaldības skolās, bērnudārzos un citās ēkās, kas nav pieslēgtas “Rīgas siltuma” centrālajai apkurei.” Bet izskatās, ka šīs ieceres netiks īstenotas, jo pašvaldību uzņēmumiem liegts nodarboties ar ražošanu, tas kropļojot konkurenci. Pirms simts gadiem Rīgas kantoru un skolu apkurei pietika vietējā kurināmā, bet tagad galvaspilsētas siltumapgāde ir tik centralizēta un gazificēta, ka bail iedomāties, kas notiktu, ja Krievija aizgrieztu gāzes padeves krānus vai uz dažām dienām mēs paliktu bez elektrības.

Pirms gadiem daudz runāja par enerģētisko kultūru plantācijām, bija idejas audzēt kārklus, mēslot tos ar attīrīšanas iekārtu dūņām, bet izrādās, pašvaldībām nav zemes, turklāt šāds mēslojums varētu piesārņot gruntsūdeņus, un izrādās, ka no dūņām labāk ir ražot biogāzi, kuru izmantot automašīnu darbināšanai. Arī sapņi par salmu un spaļu kurināšanu ir izsapņoti, jo siltumenerģijas maz, bet pelnu pārpārēm. Kad Pāvilostas katlumājā sāka kurināt šķeldu no apkārtnes grāvjiem, pēc dažiem gadiem krūmu aptrūkās.

Taupītāja padomi

Ja man jums jāiesaka tūlītējs risinājums, es ieteiktu sākt ar sevi un racionāli izmantot siltumu. Ja neesat atkarīgi no centralizēti ražota siltuma, tad jums varētu noderēt daži padomi, kurus pati izmantoju gadiem. Zinot, ka katrs pazemināts siltuma grāds ietaupa 8% kurināmā un naudas, samaziniet temperatūru telpās! Sāciet ar istabām, kurās neuzturaties, piemēram es no rīta izslēdzu apkuri guļamistabā, bet vakarā – darba istabā. Ja plānoju doties laukā, stundu iepriekš izslēdzu apkuri visā mājoklī. Ģērbjos silti, dabīgas vilnas džemperis man kalpo gadiem, klēpis malkas vai kilovats elektrības izkūp gaisā dienas laikā. Šādi elementāri ieradumi samazina manus apkures rēķinus vismaz par 30% salīdzinot ar to, cik daudz par apkuri maksā tie, kas ziemā pa māju staigā šortos un krekliņā.

FOTO: logo

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds

Uz augšu
Back