Fotostāsts ⟩ Desmit gadi un 85 kilogrami. Kā aug jaunā sumo cīkstoņu paaudze

Pagājušogad Kjuta ieguva pasaules čempiona titulu vecuma grupā līdz desmit gadiem. Ar viņu mēģināja mēroties spēkiem cīkstoņi pat no tik tālām valstīm kā Lielbritānija un Ukraina, taču velti. 

Kjutas treniņu režīms ir drakonisks. Sešas dienas nedēļā viņš trenējas vai nu tuvējā sumo klubā, vai arī cilā svarus. Viņš nodarbojas arī ar peldēšanu un vieglatlētiku, lai attīstītu lokanību un ātrumu, bez kā sumo cīņās neiztikt.

Šādu režīmu Kjuta ievēro jau kopš bērnudārza vecuma, kad viņa tēvs Taisuke pieteica dēlu pirmajās sacensībās.

"Es viņam neko nemācīju. Viņš dabiski daudz ko prata," stāsta Taisuke, kurš savulaik bija sumo cīkstonis-amatieris. "Sumo - tas prasa talantu, un viņam tas ir. Viņš uzvarēja čempionātā. Es domāju, ka viņam piemīt kas īpašs."

Kjuta ir kautrīgs un izsakās lakoniski: "Ir jautri sakaut cilvēkus, kas par mani vecāki."

Kad tēvs pamanīja zēna talantu, ģimene pārcēlās uz Tokijas Fukugavas rajonu, kas slavens kā sumo cīkstoņu "šūpulis". Tur atrodas daudzi sumo klubi un svētnīca, kur, kā runā, mītot sumo dievs. Šāds dzīvesveids ir dārgs un prasa upurēšanos no pārējo ģimenes locekļu puses.

Kopīgajos treniņos Taisuke dēlu nesaudzē; puika pēc cīņas nereti ir bez elpas un asarām acīs. Taču tēvs uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā Kjuta var īstenot savu potenciālu.

"Domāju, ka viņam pietiek laika savām lietām un spēlēm ar draugiem," norāda Taisuke. "Nedomāju, ka spiediens ir pārāk liels."

Sumo cīkstoņu panākumi tiek kalti ne tikai treniņos, bet arī virtuvē. Kjuta parasti dienā uzņem 2700 līdz 4000 kaloriju, tai skaitā vairāk nekā litru piena un milzīgu daudzumu olbaltumvielu. Viņa mīļākais ēdiens ir steiks.

Turpmāko divu gadu laikā Kjutam jāuzbarojas vēl par vismaz 20 kilogramiem,

jo tikai tad viņam būs cerības iekļūt prestižā sumo klubā, kas par jauno cīkstoni izrādījis interesi.

Kjutas sapnis ir kļūt par jokodzunu - tas ir sumo sporta augstākais tituls. Taču viņš apzinās, ka ceļš nebūs viegls. "Trenēšanos sumo īsti nevar aprakstīt ar vārdu "izbaudīt"," saka zēns. "Dažreiz grūtos brīžos esmu domājis, ka varētu atmest tam ar roku." Taču pagaidām cīņa turpinās.