Lai liedagā paliek tikai pēdu nospiedumi

FOTO: Jānis Ulme

Tagad iet pārgājienā pa Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti no Lietuvas līdz Igaunijai ir modē. Bet pirms deviņiem gadiem tas bija kas neredzēts: “Oho! Noiet mēneša laikā no Rucavas līdz Ainažiem 500 km gar jūru!” Visus šos gadus Vides izglītības fonda rosināti, cilvēki jūlijā dodas ekspedīcijā “Mana jūra”.

Tas nav masu pasākums kā maratons, orientēšanās čempionāts vai skrējiens “Stirnu buks”, kur vienlaikus pulcējas simtiem, pat tūkstošiem cilvēku – grupā ir desmit, divdesmit dalībnieku, viņi katru dienu noiet 10-25 kilometrus, nakšņo teltīs, kopā gatavo veģetāru ēdienu no vietējiem produktiem, iepazīst apkārtni, piedalās izglītojošās nodarbībās un noteiktās piekrastes vietās 100 m plašā parauglaukumā salasa visus cilvēku radītos atkritumus, kas tiek reģistrēti pēc starptautiskas metodikas. Tos pēc tam ekspedīcijas vadītājs Jānis Ulme sistematizē un guvumu saraksta tabulās.

Visus šos gadus ekspedīcijas dalībnieki vienu nakti pavada arī mūsmājās Mazirbē - sākumā es apbrīnoju, bet nu jau esmu pieradusi pie tā, cik šie cilvēki ir apgaroti un disciplinēti – ne vēsts no bohēmas un jārēšanās, atkritumus nometne praktiski nerada un visu, kas kompostējams, saber manās slieku kastēs.

Atgādināšu, ka lielākā daļa grupas agrāk nav bijuši pazīstami un nemaz nav rūdīti zaļie aktīvisti.

Pa šo laiku ir savākts nenovērtējami vērtīgs materiāls par piekrastes piesārņojumu un tendencēm, kā arī izstrādāti ieteikumi pašvaldībām, kā mazināt atkritumu lērumu. Un vēl – simtiem cilvēku ir atklājuši, cik skaista un trausla ir Baltijas jūra, ka atkritumi nekur nepazūd un neviens cits kā tikai mēs paši esam atbildīgi par katru drisku un drazu, ko izmetam. Uzskatu, ka šis ir viens no ilgtspējīgākajiem vides izglītības un sabiedriskā monitoringa projektiem, ko atbalsta VARAM un Vides aizsardzības fonds.

manajura.lv:

“500 kilometru garajā ceļā katru dienu kājām tiks mēroti 10–25 km gari posmi.

Kopā ik dienas veiksim jūras piesārņojošo atkritumu monitoringus. Tie ļauj saprast patieso mūsu piekrastes situāciju un rada pamatu praktiskai rīcībai risinājumu meklēšanai ilgtspējīgai piekrastes apsaimniekošanai.

Katru dienu būs iespēja uzzināt ko jaunu par piekrasti un jūru, tiekoties nodarbībās un kopīgās aktivitātēs ar dabas ekspertiem, zinātniekiem un aktīvistiem.  

 Vakaros vārīsim zupu un rītos smērēsim maizītes. Un kopīgiem spēkiem nodrošināsim, lai pēc mums piekrastē paliek tikai pēdu nospiedumi – domājot par piekrastes un jūras saudzēšanu visos ekspedīcijas aspektos – sākot no atkritumu neradīšanas un šķirošanas līdz pat ēdienkartes izvēlēm.”

Grūti noticēt, bet:

  • salīdzinot atkritumu daudzumu un iedzīvotāju blīvumu, izrādās, ka daudzās Āzijas valstīs katrs cilvēks izmet mazāk kā viens eiropietis, tostarp arī mēs,
  • Latvijas piekrastē mētājas 10 reižu vairāk drazu, nekā ES atzīst par pieļaujamu labam jūras vides stāvoklim,
  • sintētiskie atkritumi nekur nepazūd, pat sadaloties tie piesārņo vidi ar mikroplastmasu, un sekas mēs pat neapjaušam;

2021. gads būs desmitais kampaņas “Mana jūra” vēsturē. Saruna ar Vides izglītības fonda vadītāju un atkritumu monitoringa datu analītiķi Jāni Ulmi.

Kāpēc jāiet ekspedīcijā katru gadu?

Tāpēc, lai konstatētu pārmaiņas un tendences. Mēs katru gadu ceram, ka nu gan būs labāk, bet pagaidām pārmaiņu ir maz. Katru gadu sadarbojamies ar žurnālistiem, runājam ar vietējiem cilvēkiem un pašvaldībām, informējam gan Latvijas valdību, gan Eiropas Savienības institūcijas par piesārņojuma daudzumu, bet problēma uz risinājumu virzās nepiedodami gausi. Bieži vien atkritumi uz jūru mēro desmitiem un simtiem kilometru pa upēm, sīka draza izskrien cauri notekūdeņu attīrīšanas iekārtu sietiem, vējš aiznes ātro uzkodu iepakojumu, siltinājuma un polsterējuma materiālus. Lai ierobežotu pandēmiju, atkal ar jaunu sparu tiek izmantoti vienreizlietojamie trauki, maskas, cimdi – pērn daudzos parauglaukumos tika konstatēts atkritumu vienību rekords.

Izrādās, ka no jūras un kuģiem piekrastē nonāk tikai kādi 20% atkritumu, pārējais lērums ir draza, kas klejo starp jūru un sauszemi.

Pa tiešo liedagā atkritumi nonāk nāk no tūrisma, rekreācijas, makšķerniekiem, kā arī sliktas atkritumu apsaimniekošanas piekrastē.

Kā notiek sabiedriskais monitorings?

Vasarā visi, kas vēlas, var nākt līdzi un palīdzēt. Mēs 45 vietās 100 m zonā ļoti rūpīgi saskaitām un sašķirojam 80 ailēs visus cilvēku radītos atkritumus, kas ir 2,5-50 cm lielumā. Ja atrodam, piemēram, ledusskapi, to piereģistrējam atsevišķi, bet kaut kas tāds pludmalē gadās reti. Strādājam pēc starptautiski izstrādātas metodikas. Visbiežāk smiltīs mētājas izsmēķi, ausu kociņi, dažādi plastmasas izstrādājumi un mazas detaļas, metāla atlūzas, papīra driskas.

Turklāt mūsdienās tas, kas izskatās pēc papīra iepakojuma, patiesībā vairāk ir plastmasa.

Jā, vasaras ekspedīcijas ir redzamākais notikums, bet esam pulciņš aktīvistu, kas monitoringu veic arī pavasaros un rudeņos.

Vienu dienu tā draza ir redzama, citu dienu tā pazūd smiltīs un viļņos, kur problēma?

Nekas nekur nepazūd. Papīrs varbūt pazūd ātrāk, bet tagad reti kad iepakojumā izmanto tikai koksnes celulozi, tur vairāk ir polipropilēna šķiedru. Piemēram, izsmēķi sadalās 12 gadu laikā un saindē visu tiešā tuvumā: daudzus kubikmetrus ūdens ūdens vai smilšu.

Plastmasas korķi un pudeles noārdās 500 gadu laikā, bet nevajag iedomāties, ka tad plastmasa izzūd. Nē!

Tā sadalās mikroplastmasā, un tās izraisīto postu mēs vēl pat neapzināmies. Bet jau tagad apēst zivi, kas satur mikroplastmasu, ir parasta lieta. Atkritumu ietekme uz jūras ekosistēmu ir traģiska. Okeānos plastmasas daudzums ir milzīgs, un mēs turpinām gāzt klāt. Tas ir iemesls, kāpēc pirms desmit gadiem sākām šo kampaņu. Turklāt jārēķinās, ka pārmaiņu procesi notiek ļoti lēni un tikai tagad jūras piesārņojuma problēma nonākusi valdības prioritāšu augšgalā.

Vai no Latvijas, tādas mazas valsts, kaut kas vispār ir atkarīgs, ja Āzijā visus atkritumus ar kravas mašīnām ber upēs un tie nonāk okeānos?

Vienmēr gribas domāt, ka citiem vajadzētu sākt ar sevi. Jā, Dienvidāzijas reģionā un arī daudzās Dienvidamerikas valstīs atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir tālu no ideālā. Par to, ka pludmales ir piesārņotas, liecina daudzi video. Bet no kurienes tie atkritumi nāk? Izrādās, bieži vien piesārņojumu rada t.s. atkritumu eksports: rietumnieki nerūpējas par produktu aprites ciklu, pārpludina jaunattīstības valstis ar vienreizlietojamo plastmasu un neuzņemas atbildību par apsaimniekošanu.

Un vēl - izrādās, ka Eiropas valstīs bieži vien manipulē ar subsīdijām un sašķirotos atkritumus aizved uz Āziju.

Samaksā viņiem mazliet par it kā pārstrādi, bet tur izber jūrā vai nelegālajās izgāztuvēs. Baiss piemērs, cik esam bezspēcīgi cīņā ar šo pelēko zonu, ir Skandināvijā šķiroto, uz Latviju atvesto plastmasas atkritumu ugunsgrēks Slokā.

Analizējot atkritumu krīzi Āzijā, nedrīkstam aizmirst, kāds tur ir iedzīvotāju blīvums. Ja atkritumu daudzumu sadala uz cilvēku skaitu, tad Eiropa vai ASV ir ļoti neglaimojošā situācijā. Joprojām katrs Latvijas iedzīvotājs dienā rada vismaz kilogramu atkritumu! Tāpēc situācija Latvijas piekrastē ir labāka, tikai attiecinot uz mazo cilvēku skaitu. Un tā ir visu to valstu problēma, kas tiecas uz aizvien lielāku patēriņu un nebeidzamu ekonomisko uzrāvienu, bet nepiestrādā pie ilgtspējīgiem ražošanas modeļiem un bezatkritumu dzīvesveida.

Vai 2020.gadā piekrastē bija manāmas ar Covid-19 saistītas izmaiņas?

Jā, bija redzamas. Pat negaidījām, ka būs tik ļoti: 2020. gadā sasniedzām jaunu antirekordu: vidēji 254 atkritumu vienības 100 metros, un šeit vietā atgādināt, ka jaunais ES mērķis ir 20 atkritumu vienības uz 100 metriem, tikai tad situāciju varētu uzskatīt par normālu.

Un otrs, pamanījām, ka bija uzradušies Covid-19 atkritumi, piemēram, maskas. Nebija tik ļoti daudz, kā konstatēja ap Vidusjūru, bet 10% no laukumiem bija. Atradām arī ne vienu vien gumijas un polietilēna cimdu. Bija labi redzams, ka bija ļoti liela piekrastes noslodze: desmitiem reižu vairāk cilvēku devās pastaigāties pie jūras. Un arī tas palielināja atkritumu daudzumu.

Varbūt vajag vairāk atkritumu konteineru?

Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt ir riskanti. Vienmēr katra vieta jāvērtē individuāli. Ja konteineri un tvertnes atrodas pareizajā vietā un tiek atbilstoši apsaimniekoti, tad viss ir labi. Bet, ja kaut kas noiet greizi, tad katra tvertne kļūst par izgāztuvi, kur vējš aizpūš un dzīvnieki atkritumus izvazā plašā apkārtnē. Un te mēs diemžēl redzam lielu nezināšanu.

Paies vēl desmitiem gadu, līdz iemācīsimies atkritumus neradīt un ievērot principu “Ko atnesi, to aiznes!”; kad produkti nebūs pāriepakoti un tuvējās kafejnīcas netirgos ēdienu vienreizlietojamos traukos un putustirola kastītēs.

Pašvaldībām jāvērtē, cik daudz cilvēku un cik ilgi uzturas pludmalē, kādus atkritumus rada un cik tālu tie jānes līdz miskastei. Vai ir vilinājumi izmest atkritumus pār plecu, jo neviens taču neredz. Tā ir vesela plānošanas zinātne, kur sadarbojas pilsētplānotāji, sociologi un vides speciālisti. Ja konteineram apkārt ir kaudzes, tad tā ir zīme, ka konteiners ir vai nu par mazu, vai netiek izvests pietiekami bieži. Taču, aizvācot konteinerus, atkritumi mētājas plašākā areālā. Konteineri jau nav problēmas risinājums. Risinājums ir neradīt atkritumus.

Vai ir pašvaldības, kurām labi izdodas risināt šīs problēmas?

Atkritumu apsaimniekošana piekrastē uzlabojas, arī izpratne mainās. Labās prakses piemēri ir vairākas lielās pilsētas, piemēram, Liepāja un Ventspils. Rīgas līcī var slavēt Engures un Saulkrastu novados paveikto. Arī citās vietās ir labi risinājumi, kaut datos vēl neuzrādās. Piemēram: Rucavas, Nīcas novadā pašvaldības dara daudz un mēģina izprast problēmas nozīmīgumu. Šeit ir gan straumes, kas drazu atskalo no Lietuvas, gan daudz atpūtnieku. Daudz var izdarīt problēmas labā, organizējot pavasara un rudens piekrastes tīrīšanas talkas.

Vislabāk ar piekrastes tīrības problēmām tiek galā visas tās pašvaldības, kur ir Zilā karoga pludmales: Liepāja, Ventspils, Engure, Rīga, Saulkrasti. Lai iegūtu Zilo karogu, ir jāizdara daudz vairāk par ierastajiem risinājumiem. Jādomā, kā ierobežot plastmasas apriti, un viens no paņēmieniem ir liegt tuvējām kafejnīcām un kioskiem ēdienus un dzērienus tirgot vienreiz lietojamos traukos. Pagaidām nevienā pašvaldībā nav pieņemts gala lēmums, bet viss ir sagatavots, lai 2023. gadā Zilā karoga pludmales būtu brīvas no vienreiz lietojamas plastmasas: tur ietilpst trauki, salmiņi, maisāmie kociņi, galda piederumi. Laba ideja ir izīrējamie trauki jeb depozītglāzes, dzeramā ūdens uzpildes stacijas - tā veiksmīgi var samazināt plastmasas pudeļu apjomu.

Vai depozītsistēmas ieviešana varētu glābt jūru?

Protams! Tā nav panaceja, bet depozītsistēmas ieviešana viennozīmīgi samazinās stikla, alumīnija un plastmasas atkritumu daudzumu. Piesardzīgi rēķinot attiecībā uz pludmales atkritumiem – vismaz par 10-20% atkritumu.

Esmu pārliecināts, ka tad, kad Latvijā ieviesīs dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu un ierobežos vienreizlietojamo trauku izmantošanu, beidzot atkritumu vienību skaits pludmalē samazināsies, nevis katru gadu vairosies.

Vai kampaņa “Mana jūra” šogad notiks?

Jā! Šis taču ir jubilejas gads. Ekspedīcijas metode, kur aicinām ikvienu nākt līdzi un pašiem savām rokām piedalīties, devusi ļoti lielu līdzdalības un enerģijas apmaiņas devu. Mēs redzam, kā cilvēki, kas kaut reizi piedalījušies un nogājuši kādu posmu, pēcāk kļūst par tīras jūras idejas vēstnešiem un maina arī citu cilvēku uzskatus.

Kaut situācija ar atkritumu vienību skaitu ir neglaimojoša Latvijai, mums ir daudz datu un liela pieredze, tāpēc zinām, kas jādara, lai situāciju uzlabotu. Tā ir visas sabiedrības un valdības atbildība, lai panāktu reālus uzlabojumos ne tikai skaitļos, bet arī dabā.

Šogad esam iecerējuši noiet arī Lietuvas piekrasti, jo neticēsiet, bet Lietuva ir viena no dažām valstīm, kur šādi dati netiek ievākti! Turklāt aizvien vairāk lietuviešu brauc atpūsties uz Latvijas pludmalēm. Protams, tas varēs notikt tikai tad, ja vasarā Covid atkāpsies. Vismaz pērn lietuvieši ļoti daudz bija mūsu pludmalēs.

Vai daudzās valstīs notiek šāda datu vākšana par atkritumu daudzumu pludmalē?

Jā, tāds monitorings notiek daudzās valstīs, kur ir jūras. Arī Eiropas Savienības kontekstā tas no visām pieejamām monitoringa programmām pašreiz ir atzīts par vienīgo veidu, kā uzticami un vienkārši var konstatēt tendences un nodrošināt, lai dati ir salīdzināmi starp valstīm. Par mūsu zaļo ekspedīciju kā formātu šā darba paveikšanai un sabiedrības uzmanības pievēršanai - nav daudz valstu, kur pa visu piekrasti iespējams noiet kājām. Skandināvijas valstīs tas nav iespējams, jo tur ir klintis. Gar Vidusjūru un daudzviet citur ir privātīpašuma problēma. Bet mūsu 500 km ir noejami, un uzskatu, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam tas ir jāizdara kaut reizi mūžā. Apkopotos datus iesniedzam gan Latvijas valdībai, gan Eiropas Komisijai, gan HELCOM. Tāpēc šādās iniciatīvās svarīgi ir iesaistīt sabiedrību, vajag celt trauksmi, jo izmaiņas var panākt tikai, ja iedzīvotāji tās pieprasa.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds

FOTO: logo
Uz augšu
Back