Vienu dienu tā draza ir redzama, citu dienu tā pazūd smiltīs un viļņos, kur problēma?
Nekas nekur nepazūd. Papīrs varbūt pazūd ātrāk, bet tagad reti kad iepakojumā izmanto tikai koksnes celulozi, tur vairāk ir polipropilēna šķiedru. Piemēram, izsmēķi sadalās 12 gadu laikā un saindē visu tiešā tuvumā: daudzus kubikmetrus ūdens ūdens vai smilšu.
Plastmasas korķi un pudeles noārdās 500 gadu laikā, bet nevajag iedomāties, ka tad plastmasa izzūd. Nē!
Tā sadalās mikroplastmasā, un tās izraisīto postu mēs vēl pat neapzināmies. Bet jau tagad apēst zivi, kas satur mikroplastmasu, ir parasta lieta. Atkritumu ietekme uz jūras ekosistēmu ir traģiska. Okeānos plastmasas daudzums ir milzīgs, un mēs turpinām gāzt klāt. Tas ir iemesls, kāpēc pirms desmit gadiem sākām šo kampaņu. Turklāt jārēķinās, ka pārmaiņu procesi notiek ļoti lēni un tikai tagad jūras piesārņojuma problēma nonākusi valdības prioritāšu augšgalā.
Vai no Latvijas, tādas mazas valsts, kaut kas vispār ir atkarīgs, ja Āzijā visus atkritumus ar kravas mašīnām ber upēs un tie nonāk okeānos?
Vienmēr gribas domāt, ka citiem vajadzētu sākt ar sevi. Jā, Dienvidāzijas reģionā un arī daudzās Dienvidamerikas valstīs atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir tālu no ideālā. Par to, ka pludmales ir piesārņotas, liecina daudzi video. Bet no kurienes tie atkritumi nāk? Izrādās, bieži vien piesārņojumu rada t.s. atkritumu eksports: rietumnieki nerūpējas par produktu aprites ciklu, pārpludina jaunattīstības valstis ar vienreizlietojamo plastmasu un neuzņemas atbildību par apsaimniekošanu.
Un vēl - izrādās, ka Eiropas valstīs bieži vien manipulē ar subsīdijām un sašķirotos atkritumus aizved uz Āziju.
Samaksā viņiem mazliet par it kā pārstrādi, bet tur izber jūrā vai nelegālajās izgāztuvēs. Baiss piemērs, cik esam bezspēcīgi cīņā ar šo pelēko zonu, ir Skandināvijā šķiroto, uz Latviju atvesto plastmasas atkritumu ugunsgrēks Slokā.
Analizējot atkritumu krīzi Āzijā, nedrīkstam aizmirst, kāds tur ir iedzīvotāju blīvums. Ja atkritumu daudzumu sadala uz cilvēku skaitu, tad Eiropa vai ASV ir ļoti neglaimojošā situācijā. Joprojām katrs Latvijas iedzīvotājs dienā rada vismaz kilogramu atkritumu! Tāpēc situācija Latvijas piekrastē ir labāka, tikai attiecinot uz mazo cilvēku skaitu. Un tā ir visu to valstu problēma, kas tiecas uz aizvien lielāku patēriņu un nebeidzamu ekonomisko uzrāvienu, bet nepiestrādā pie ilgtspējīgiem ražošanas modeļiem un bezatkritumu dzīvesveida.
Vai 2020.gadā piekrastē bija manāmas ar Covid-19 saistītas izmaiņas?
Jā, bija redzamas. Pat negaidījām, ka būs tik ļoti: 2020. gadā sasniedzām jaunu antirekordu: vidēji 254 atkritumu vienības 100 metros, un šeit vietā atgādināt, ka jaunais ES mērķis ir 20 atkritumu vienības uz 100 metriem, tikai tad situāciju varētu uzskatīt par normālu.
Un otrs, pamanījām, ka bija uzradušies Covid-19 atkritumi, piemēram, maskas. Nebija tik ļoti daudz, kā konstatēja ap Vidusjūru, bet 10% no laukumiem bija. Atradām arī ne vienu vien gumijas un polietilēna cimdu. Bija labi redzams, ka bija ļoti liela piekrastes noslodze: desmitiem reižu vairāk cilvēku devās pastaigāties pie jūras. Un arī tas palielināja atkritumu daudzumu.