Centrālās laboratorijas (CL) vadītāja un ārste Jana Osīte ir tā, kas ik rītu, arī brīvdienās, paziņo Slimību profilakses un kontroles centram iepriekšējā diennaktī laboratorijā veikto Covid-19 analīžu testēšanas rezultātus, un pati arī veic testēšanu. Ne viņa, ne kolēģi nekad iepriekš šādā režīmā nebija strādājuši, taču kopš pagājušā gada marta sākuma darbs 24/7 režīmā kļuvis par ikdienu.
TVNET, atbalstot sociālo tīklu iniciatīvu “SakuLieluPaldies”, turpina stāstu sēriju par cilvēkiem, kuri strādā pandēmijas frontes pirmajās rindās.
Pieredzes nebija, bet reaģēt vajadzēja ātri
Pirms gada, kad Latvijā vēl tikai sāka runāt par Covid-19 un pirmajiem saslimšanas gadījumiem, laboratorija jau sāka pārplānot savu ikdienu, atceras Jana Osīte. “Sākām meklēt piemērotas analīžu veikšanas vietas, kur valsts nāca pretim un palīdzēja. Lai arī sākumā īsti nesapratām, kam mums jāgatavojas, burtiski divu dienu laikā noorganizējām izbraukuma vizītes. Lai noņemtu Covid-19 analīzes, braucām uz mājām pie pacientiem, jo tobrīd nebija tādu īpašu punktu, kur tās nodot. Kolēģi darbu veica ar lielu entuziasmu. Ikviens iesaistījās, lai palīdzētu izstrādāt mehānismu – kā reaģēt, kā labāk izvietoties, kā strādāt efektīvāk.
Kolēģi brauca uz mājas izsaukumiem, kas bieži vien bija viensētās dziļi mežā, kur pat adresi atrast bija grūti.
Apbraukājām visus no ārzemēm atbraukušos – vajadzēja doties pie katra, ar vai bez Covid-19 simptomiem. Arī cilvēki bija pārbijušies un lielā neziņā, tāpēc nereti, ieraugot mūs baltajos tērpos, reaģēja asi.”
Covid-19 otrajam vilnim gatavojāmies kopš pavasara
Lai arī pagājušais pavasaris un vasara bija salīdzinoši mierīgāki, arī pie tāda pieprasījuma vajadzēja palielināt laboratorijas darba jaudu. “Palielinājām laboratorijas kapacitāti, pieņemot jaunus darbiniekus gan paraugu noņemšanai, gan testēšanai. Mainījās CL ikdiena – izveidojās plaša loģistika, palielinājās kolektīvs. Lai spētu veikt testēšanu, vajadzēja iegādāties jaunas iekārtas. Tās meklējām visā Eiropā, jo iekārtas bija jāgaida rindā aptuveni mēnesi. Tāpat ne tik viegli bija iespējams iepirkt nepieciešamos piederumus, epidemioloģisko aprīkojumu, uz ko rindā stāvēja visā Eiropā. Vienā brīdī izpirkts bija viss. Sākums bija ļoti smags.
Godīgi sakot, apstākļi dažbrīd atgādināja kara laiku. No ģimenes es vienīgā katru dienu devos uz darbu, ģimene palika mājās un pārgāja uz attālinātā darba režīmu. Braucot ievēroju, ka uz ielas neviena nav, pa ceļam vien pāris auto. Tas gan bija martā, tagad viss ir citādi. Taču tobrīd sajūta bija neparasta. Nedēļu pirms tam valstī vēl bija burzma, bet te pēkšņi – klusums,” stāsta laboratorijas vadītāja.
Iedzīvotāji no Covid-19 kaut nelielu atelpas brīdi sajuta vasarā, turpretī laboratorijā testēšana un paraugu ņemšana nav apstājusies ne uz minūti, darbs norit maiņās. ‘'Visi laboratorijas darbinieki bez atpūtas strādāja arī vasarā. No marta līdz šodienai darbs nevienu dienu nav ticis pārtraukts. Lai gan sākumā medicīnas darbiniekus atrast nebija viegli, pat pieredzējuši mediķi baidījās nākt strādāt, jo bija liela neziņa un daudzi baidījās inficēties.
Neko nezinājām par vīrusu – kā tas reaģēs un uzvedīsies.
Par spīti bailēm, turpinājām strādāt, patiesībā gandrīz vai dzīvojām darbā, aizbraucot uz mājām tikai atpūsties un pārģērbties.
Lielu daļu Covid-19 analīžu paraugu no tālākiem Latvijas punktiem – Liepājas, Daugavpils, Rēzeknes – saņēmām vēlā vakarā. Notika intensīvs nakts darbs, dažbrīd bija grūti pielāgoties, jo nogurums bija liels.
Cīņā ar vīrusu mūsu darbā grūtākais bija un joprojām ir nogurums.
Kolēģus dažbrīd grūti atpazīt, jo pat jaunās meitenes, kuras citkārt bija smaidīgas un enerģijas pilnas, ir pārgurušas. Rindas uz Covid-19 analīzēm ir milzīgas, bez tā, protams, paralēli CL turpina arī dažādu citu analīžu veikšanu.“
Strādājam līdz pēdējam klientam
Lai gan testēšana jāveic 48 stundu laikā, 99% gadījumu Centrālā laboratorija to dara ātrāk. “Es pati personīgi uztraucos un pārdzīvoju, lai viss būtu laikā. Cilvēki gaida plānveida operāciju, notiek dzemdības, jāizbrauc uz ārzemēm, kā arī dažādas citas akūtas situācijas, kurās mēs nevaram pateikt, lai viņi gaida 48 stundas. Mēs nākam pretim, pielāgojamies, cik spējam, lai pagūtu laikā, jo svarīgs ir katrs iedzīvotājs,” turpina Jana Osīte.
Laboratorijas ārsti apbēdina, ka kolēģu darba nozīmīgums reizēm netiek pienācīgi novērtēts. Daudzi pacienti ir ļoti satraukti, un reti kad kolēģi saņem paldies. Gluži pretēji – gadās arī agresīvi pacienti. “Es šādus cilvēkus aicinu nākt pie mums pastrādāt, jo mēs tieši meklējam papildspēkus.
Neviens gan nav atnācis, jo vieglāk ir rakstīt sociālajos tīklos nekā nākt palīdzēt, ieguldot darbu.
Neskatoties uz negācijām, mēs nepārtraukti, pēc labākās sirdsapziņas strādājam saspringtā režīmā. Arī Ziemassvētkus mēs pavadījām darbā – atvērti bija visi analīžu veikšanas punkti, zvanu centrs, notika testēšana.”
Darba ir ļoti daudz, un spēks darīt vēl ir
Ārste atzīst, ka darbu apjoms ir krietni pieaudzis un, ja agrāk bija jāvada viena laboratorija, tad šobrīd apjoma ziņā tās varētu būt trīs – 60 filiāles, 30 Covid analīžu punkti, 12 laboratorijas. “Šī ziema ir ļoti saspringta un smaga. Pavasarī grūtības bija organizēt, sakārtot loģistiku, bet tagad kapacitāte ir pietiekoša un nevienam pacientam neatsakām, testējam, cik nepieciešams.”
Laboratorijas vadītāja atzīst, ka mediķus, kas dara visu iespējamo, visvairāk sāpina viltus ziņas.
Nāciet, apskatiet, sazinieties, prasiet mums, nevis ticiet viltus ziņām!
"To attaisnošana ļoti nogurdina un aizņem daudz laika. Dažkārt kādam tas šķiet nevainīgi izteikts joks, bet mums tas sagādā lielas problēmas un lieku dārgā laika tērēšanu.”
Ģimene saprot
“Nemanot ir paskrējis teju gads, kad daudz neko citu, kā tikai darbu, neesam redzējuši, bet iegūtā pieredze ir nenovērtējama. Kopš 16. marta katru rītu pulksten 8.00 es SPKC ziņoju testēšanas rezultātus – cik gadījumos ir atrasta koronovīrusa RNS, cik gadījumos – nav. Tāpat arī es pati katru dienu veicu testēšanu, ja vajag, arī brīvdienās, jo atbilstoši kvalificēta personāla ir tik, cik ir, tāpēc pielāgojamies, kā varam. Palīdzīga roka pie mums noder vienmēr.”
Jā, ģimenes šobrīd mūs neredz, bērni izaug.
"Priecājos, ka meita šogad vēl neiet skolā, jo veltīt laiku viņas mācībām nevarētu. Arī savu ģimeni – vecākus, māsas – neesmu satikusi kopš rudens gan laika trūkuma, gan epidemioloģisko noteikumu dēļ.
Taču, neskatoties uz saspringto režīmu, ģimene – meita un vīrs – ir saprotoši, jo apzinās, kādā nozarē strādāju un ka strādāt savas valsts iedzīvotāju labā ir mans pienākums. Mediķis nesaka, ka tagad pasaulē grūti laiki, pastrādāšu no mājām, viņi ir tie, kas šajos apstākļos strādā jo īpaši intensīvā režīmā."
Mēs šobrīd strādājam tā, lai pēc iespējas ātrāk svētkus varētu svinēt, sanākot kopā.
